Kad lielgabali runā, mūzas klusē. Šī slavenā, folklorizējusies frāze, kuras autorību jau sen neviens nemeklē, diemžēl atkal ir aktuāla un šajās dienās tiek locīta bieži. Šo teicienu atgādināja arī tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kurš atzina: "(..) un es nevaru iedomāties, ka es pie Krievijas vēstniecības taisu mākslas objektu, lai kaut ko pierādītu, jo to taču neviens neņems vērā (..). Un, ja man iekšā viss vārās, es jūtu naidu tiešām, un man iekšā viss vārās, un, ja es tās vēstniecības vietā labprāt redzētu noasfaltētu laukumu Medicīnas muzeja darbinieku mašīnām, par kādiem mākslas objektiem, par kādu mākslas valodu var būt runa?" (LSM.lv, 26.02.2022.)
Līdz ar nāvi un ugunsgrēkiem, kas liesmo Krievijas armijas sabombardētajās Ukrainas pilsētās, melni mutuļo naids. Tas virmo gaisā. Gan svētais naids, gan vienkārši naids, un ir jūtams, ka tas ir atnācis un jau neapturami dara savu posta darbu arī pie mums.
Slaveno frāzi par mūzu klusēšanu laikā, kad dārd lielgabali un ārdās iznīcinošā kara mašīna, savā īsajā uzrunā pirms Vīnes Alban Berg Ensemble vieskoncerta vēsturiskajā Mazās ģildes zālē festivālā Vīnes klasika 26. februāra vakarā citēja arī mūsu valsts galvenās koncertaģentūras VSIA Latvijas koncerti vadītājs Guntars Ķirsis. Tomēr mūzas runāja – tik smalki, silti un cilvēciski, kā spēj uzrunāt tikai kamermūzika, kad to spēlē jūtīgi, īsti šī žanra meistari. Programmā Bēthovens un Šūberts, kura Stīgu kvinteta Domažorā (D956) izpildījumā īpašās viešņas statusā iekļāvās arī Vīnē dzīvojošā latviešu čelliste Marta Sudraba. Šis ir Šūberta pēdējais kamermūzikas opuss – teju stundu ilgs, ekspresīvi piepildīts, vienlaikus arī pārlaicīgs un visdziļākajā būtībā gaišs meistardarbs, ko komponists pabeidzis tikai pusotru mēnesi pirms nāves.
Ļaujoties romantiskajai Šūberta mūzikas pasaulei, pēkšņi sapratu, ka šodien to klausos jau pavisam citādi. Tagad šī mūzika vairāk nekā jebkad liek domāt par mūsu pasaules, dzīvības un cilvēcības trauslumu un vērtību. Par to, ka varam to zaudēt. Visu un pavisam. Par to, ka vairs nekas nebūs tā, kā bija, būs jādomā arī šo piektdien, 4. martā, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā, skanot Mocarta Rekviēmam.
Ne tikai neaprakstāmās kara šausmas, bet arī jau tā pirmo dienu nosēdumi tepat mūsu pašu sabiedrībā rada arvien lielāku smagumu dvēselē. Kā tikko kolēģe rakstīja Dienas komentāru slejā, karš liek atcerēties principus. Robežas tiek novilktas, un diplomātiskās laipošanas laiks ir beidzies. Neizbēgami veidojas melnbalta, polarizēta pasaule ar absolūtām patiesībām un dzelžainiem principiem. Jā, tie ir vajadzīgi, jo karā kā jau karā – un tas negaidot ir tik bīstami tuvu, faktiski pie mūsu namdurvīm. Vairs nav laika filosofēt un pieklājīgi, toleranti diskutēt.
Tomēr kļūst baisi, redzot, cik liela polarizācija un neiecietība (lai neteiktu – naids) citam pret citu arvien karstāk un destruktīvāk dedzina un plosa sabiedrību tepat Latvijā. Gribas izmisumā kliegt par to, ka Krievijas karš pret Ukrainu, kas mūsu apziņu sasniedza pagājušās ceturtdienas rītā, daudziem cilvēkiem Ukrainā jau ir atņēmis visu: mājas, ģimeni, arī kailo dzīvību. Arī informatīvais karš un gadiem ilgstošā dezinformācija savu ļauno darbu ir padarījuši saindējot un sašķeļot, tāpēc šis patiesi ir pēdējais brīdis, kad arī māksliniekiem, sportistiem un visiem pārējiem, kurus sabiedrība vēl uzklausa, ir morāls pienākums beigt klusēt. Nebāzt galvu smiltīs un neslēpties aiz frāzēm, ka māksla ir pavisam cita, ar politiku nesaistīta, pāri tai stāvoša pasaule.
Tiek pieņemti ātri, asi lēmumi, un neitralitātei te nav vietas. Ir jāsaprot, kurš ir kurš. Taču vai patiešām uz lielā šķirošanas galda jau šķiet lieka jebkura vispārcilvēciska, iejūtīga doma? Vai jaunās, skarbās realitātes kritērijs būs tikai vēsturiskais, bēdīgi slavenais primitīvais lozungs: "Kas nav ar mums, tas ir pret mums"? Karalaukā tā ir. Bet vai par karalauku tagad jāpārvēršas visai sabiedrībai?
Ir baisi vērot, ka, iepriekš labi iesildījušies sociālo tīklu lietotāju "karos" par vakcinācijas tēmu vai pat mūsu Valsts prezidenta un Ministru prezidenta noniecināšanas sacensībā, kā arī ievingrinājuši roku varenajā t. s. atcelšanas kultūrā (cancel culture) uz #MeToo vai jebkura cita sensitīva pamata, cienījami ļaudis tagad sacenšas pazīstamu mūziķu un citu personību nosodīšanā par jebkuru apjukumā neveikli izteiktu vārdu. Šajās dažās dienās tas jau ir izraisījis plašu tālākas sabiedriskās necieņas izrādīšanas lavīnu.
Mīļie, attopieties! Es ceru, ka tomēr būs arī jādzīvo. Jā, ir situsi patiesības stunda. Ir jānovelk stingras robežas. Bet kur ir robeža? Un kuras robežas nedrīkstam pārkāpt?