Ja kādā saviesīgā pasākumā vai, kā šajā gadījumā, rakstītā tekstā kāds to iedomātos citēt un zīmīgi miegtu ar aci – sak, mēs visi zinām, par ko ir runa –, domājams, iestātos neveikls mulsuma brīdis. Būtu vajadzīgi paskaidrojumi. Un joks vai asprātība, kas prasa paskaidrojumus... nu, īsti vairs nav ne šis, ne tas.
Pavisam cita lieta, ja pirmo frāzi jūs izrunātu angļu valodā, turklāt būtu saverkšķījis ģīmi, un jo īpaši uzacis, Džeka Nikolsona cienīgā grimasē un rokā vēzētu iedomātu cirvi. Visiem kinomīļiem uzreiz būtu skaidrs, ka tas ir citāts no Stenlija Kubrika filmas Mirdzums (The Shining). Un otra frāze, protams, ir hrestomātiskais Švarcenegera varoņa apsolījums filmā Terminators (The Terminator).
Diemžēl šīs un citas filmas skatoties televīzijā un varbūt pat tieši televīzijā redzot tās pirmoreiz mūžā, dažādi par folkloru kļuvuši izteicieni, dialogi vai joki skatītājiem Latvijā ir gājuši secen. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Kaut kā tā nu vēsturiski sagadījies, ka ārzemju filmas Latvijas TV skatītājiem pieņemts rādīt ar viena vai vairāku aktieru balsīs pāri oriģinālajai skaņai ierakstītu tulkojumu. Paldies dievam, tulkotāji un ierunātāji pie mums parasti vairs nav tik centīgi kā padomju laikos, kad runājošas aizkadra balsis monotoni mēdza atstāstīt arī dziesmu vārdu nozīmi, tomēr aktieru runātajam un parasti arī filmām kā mākslas darbiem kopumā šādi tiek nodarīts pamatīgs kaitējums. Nez vai latvieši, piemēram, vēl arvien mīlētu Nikolasu Keidžu, ja zinātu, ka gandrīz visās lomās viņa balsij ir viena un tā pati intonācija? Bet Raiens Goslings ar savu īsto balsi varbūt tiktu pie krietni vien vairāk Latvijā mītošām pielūdzējām?
Vēl absurdāka šī runāšana balsīs ir filmās, kuru varoņi jau paši savā valodā sarunājas ar tik stipru akcentu, izloksnē vai slengā, ka filmas veidotāji jutušies spiesti pievienot tulkojumu subtitros. Tādos brīžos ir dzirdams, ka aktieri runā, teiksim, ar Edinburgas strādnieku, Ņūorleānas melnādaino iedzīvotāju vai indiešu akcentu, kadra apakšējā malā ir titri angļu valodā, bet aiz kadra skan tulkojums literārā latviešu valodā. Tur jau traks var palikt.
Tāpēc man nav saprotams satraukums par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes ierosinājumu Latvijas televīzijās, līdzīgi kā tas ir ne vienā vien pasaules valstī, svešzemju filmas netulkot aizkadra balsīs, bet tulkojumu pievienot subtitros. Ziņās pat tika vēstīts, ka diskusijas par šo valstiski neiedomājami svarīgo soli "būšot ārkārtīgi ilgas". Ja nu kādam varbūt te būtu iemesls satraukties, tās varētu būt aktieru arodbiedrības, ja tādas Latvijā būtu, jo daudziem aktieriem ies zudumā ierastā iespēja piepelnīties, bet televīzijas uz viņu rēķina varēs ietaupīt.
Vienīgais izņēmums, kur ierunātam tulkojumam – taču ne jau vienkāršās aizkadra balsīs, bet rūpīgi dublētam – varētu būt attaisnojums, ir lasītprasmi vēl neapguvušiem bērniem paredzētās filmas. Jo īpaši tāpēc, ka mūsu aktieru un skaņu režisoru multeņu dublēšanas prasmes ir sasniegušas tādu līmeni, ka, ja vien var ticēt baumām, Pēterim Liepiņam reiz esot izteiksmīgumā izdevies pārspēt dažu labu oriģinālo vāģi no filmas Vāģi un tā patīkami pārsteigt pat filmas izplatītājus.