Roku zīmes

Par mazgāšanu un mazgāšanos nevis tikai fiziskas darbības izpratnē, bet kā par sava veida rituālu, iekšēju darbību. Par to, ka gadsimtu nesenā pagātnē ļaudis prata saredzēt. Tā ļoti dziļi. Viņi sekoja zīmēm. Visur. Esmu pārliecināta, ka Kristīnei ilgi nežuva mati un Vešeriene zināja, kāpēc. Jo zīme. Viņa saprata valodu, kurā mūsdienās orientējas vien retais. Mūsdienās zīmes ir nomainījušas lietošanas instrukcijas. Tagad rokas mehāniski atver veļasmašīnas apaļo vāku un pēc attiecīgās pogas nospiešanas tā sāk darboties. Cilvēks aiziet un pēc noteikta laika atgriežas, lai izņemtu no veļasmašīnas savu veļu. Drēbes ir tīras, taču, iespējams, tajās mazliet salst.

Es joprojām no bērnības atceros veļasmašīnu Rīga. No atmiņas nespēju padzīt sajūtu, ka man tā veļasmašīna atgādināja moku rīku. Māte veļu mazgāja svētdienās. Visu dienu. Kamēr viņa caur veļas rulli izvilka visus tos smagos, slapjos palagus, es tupēju pie vannas istabas sliekšņa un visu to vēroju. Tajās veļas dienās man bija sajūta, ka māte ir kaut kur tālu projām. Kaut arī es palīdzēju izkārt veļu, bija sajūta, ka māte vienlaikus ir un nav klātesoša. Īpaša bija veļas novākšana ziemā. Krekli, bikses, svārki bija ledus un aukstuma sastindzināti, un, kamēr tos aiznesa līdz mājām, tie rokās itin kā izkusa, atstājot aiz sevis ūdens zīmes. Vēlāk no mūsmājām moku rīks bija pazudis, tā vietā vannas istabas stūrī klusi dūca automātiskā veļasmašīna. Mātei tā patika. Rokas beidzot varēja atpūsties. Zīmes tām vairs nevajadzēja ievērot. Pietika ar lietošanas instrukciju.

Kad cilvēkam sāpēja rokas, viņi zināja, kas jādara – cilvēkam jāpieskaras un rokas jāsasilda. Viņi prata pieskarties un zināja, kad nedrīkst. Kad labāk ne. Jo zīmes. Kad biju visādi izdomājusies, telpā ienāca cilvēks. "Sveiki, es jums sastādīšu kompāniju," viņš teica. "Labdien, droši, droši," atbildēju. Cilvēks apsēdās. Brīdī, kad es biju nodomājusi, ka tas ir Daugavpils teātra tehniskais darbinieks, cilvēks, aizsmēķējis cigareti, teica: "Nu, tad nospēlēs un brauks uz Rīgu."

"Hamlets, ja?" jautāju. "Hamleta gars," viņš atbildēja. Labi, es te tagad sēžu ar Hamleta tēva rēgu, nodomāju. Mani pārņēma prieks, ka viņš ir atnācis. Tad saruna mūs uzsāka pati. Pēc tam kad viņš bija pieminējis Ādolfu Šapiro, Pēteri Pētersonu, Veru Singajevsku un Gunāru Priedi, man bija sajūta, ka esmu viņus visus satikusi. Tad telpā iebrāzās kāda sieviete un uzreiz mūs nobrīdināja, ka viņai ir baciļi. Mēs ar Hamleta tēva garu atbildējām: "Nekas, mums arī ir!" "Neko darīt," teica sieviete. "Nu mūsu visu triju baciļi tagad sajauksies," piebilda Hamleta tēva gars.

Kad grasījos doties uz zāli, kur mani gaidīja režisors, pamanīju, ka esam norunājušies vairāk nekā stundu. Dažkārt mēdz atgadīties sarunas, kad nejūti, kā paskrien laiks. Ceļā uz mēģinājumu mani bija pārņēmis tāds kā mirdzošs miers. Cilvēku mieri var sajaukties. Miers ir labs bacilis. Tad iztēlojos Hamleta garu Vešerienes mazgātavā. Un viņi abi reizē saka: "Jūs cerat, bet es zinu." Viņi zina. Jo zīmes viņus redz.

Kādreiz veļu mazgāja ilgi. Senči zināja, kāpēc. Jo rokas ir vēl viena redze. Visjūtīgākā. Kad cilvēki satiekas, vissvarīgākais ir tas, kurš nāks klāt pirmais – tas, kuram rokas ir nosalušas, vai tas, kuram tās ir karstas. Kad acis neskatās, rokas redz.