Šī filmas cienīgā epizode uzpeld atmiņā brīžos, kad nākas domāt par tēmu - mākslinieks un gandarījums.
Smieklīgi salīdzināt, bet radniecīgas Stinga sajūtas reiz gadījās piedzīvot arī man. Pēc garas darba dienas braucu mājās, nogurumā šauboties par visu, par ko var šaubīties - sava darba veltīgumu un spējām tai skaitā. Kad domās biju nonākusi līdz drūmākajam brīdim - bailēm par nenoganītajām kļūdām, kāds vīrietis autobusā izvilka no maisiņa kaudzīti ar pielikumiem Kultūras Diena un, stāvot kājās, sāka lasīt. Skats bija nereāls. Apkampt neapkampu, bet prieks bija.
Esmu pārliecināta, ka līdzīgas izjūtas pazīstamas ikvienam, kura darbā ir kaut kripatas radošuma un kurš tajā ieliek ne tikai robotiskas prasmes, bet arī dvēseli.
Pasaulē, un Latvija nav izņēmums, drīz pēc Jaungada tradicionāli visās iespējamajās kultūras jomās sākas rituālā aizvadītās sezonas izvērtēšana un balvu pasniegšana. Gadās arī, ka apbalvotais ir pavisam sabozies. Nekad līdz galam neesmu izpratusi tādu reakciju. Vai viņi jūtas kā «kazlēni, kas saskaitīti»? Pieskaitīti masu gaumei? Pazaudējuši kaut ko no sava vēja un ģēnija?...
12. martā arī mēs Dienas gada balvas kultūrā ceremonijā cildināsim 11 kvalitatīvu un pārsteidzošu mākslas faktu radītājus un dāvināsim viņiem tēlnieka Gļeba Panteļejeva darināto balvu - zelta kartupeli.
Viduslaikos mākslinieki neparakstīja savus darbus.
Reiz kādā Latgales ceplī podniece apvāza apkārt vēl nepabeigtu bļodu un draudzīgi pavilka uz zoba mācekli: «Nu, protams, iniciāļus viņš iegravē vispirms.» Toreiz ļoti skaidri sapratu atšķirību starp mācekli un meistaru, un to, kāpēc Antiņš pirmās reizes nespēja uzjāt stikla kalnā.
Diez vai kāds šaubās, ka izcilākie darbi top tad, kad pierakstīt savu vārdu tiešā un pārnestā nozīmē gluži vienkārši aizmirstas. Kā Čehovs teica Trepļevam Kaijā - raksti tik, nedomājot ne par kādiem virzieniem. Ne nu gluži tā teica, bet ideja līdzīga - radi, esi iekšā, nevēro sevi no malas un nedomā par lauriem.
Tomēr. Kamēr neizdodas sarunāt ar Bosu, lai rakstniekam kafejnīcā pie blakusgaldiņa sēž kāds iegrimis viņa grāmatā, tikmēr ir nepieciešamas balvas. Lai cik klasisks un «garlaicīgs» šis gandarījuma apmaiņas rituāls šķistu salīdzinājumā ar Stinga un loga mazgātāja scenāriju. Prieks taču pateikt paldies par prāta jaukšanu un sirds kustināšanu.