Iepriekšējā reize, kad mūsu valodā iegāzās lērums nedzirdētu vārdu, bija dižķibeles laiks. Toreiz visvairāk tika skandēta no speciālistu grāmatām izceltā "optimizācija", un duraks bija tas, kurš pēkšņi nesaprata šī vārda izšķirošo ietekmi gan sava, gan valsts budžeta plānošanā.
Kopš sarauktās Godmaņa pieres laikiem ir bijis klusuma periods, līdz šogad jaunie jēdzieni mūs turpina aprakt lavīnā. No aizvēstures atgriezušies "repatriācijas reisi", tam pievienojies ar maģisku un bīstamu spēku apveltītais vārds "kontaktpersona". Jēdzieni, kas pirms gada vēl nebija uzbrūvēti, ir ikdiena: "vispārējās distancēšanās prasības" un "pašizolācijas noteikumu ievērošana". Pirms dažām nedēļām klubos varēja redzēt lielu uzrakstu "Dejot aizliegts", un atceros festivāla Skaņu mežs koncertu, kad, deju mūzikas ritmiem skanot, publika sēdēja, ar rokām iekrampējusies krēslos, lai, dies pasarg, kājas nesāktu cilāties un mēs nesāktu izdalīt gaisā lidojošu mitrumu. Daži jau nepacietībā norāvās, palēkāja skatuves priekšā, bet pēc stingrā rājiena likās mierā.
Rudens cēliens atkal ir ienesis jaunus jēdzienus sarunvalodā. Vai zināt, kas ir "vecā rociņa"? Tā ir jautājumam pacelta virtuālā roka videosarunā, un "veca" tā ir tāpēc, ka jautājums vairs nav aktuāls. BCV ir vienkāršākais veids, kā pateikt nodrāzto apzīmējumu "pirms koronavīrusa", savukārt "dabūt kronīti" nozīmē iekļūt to piecdesmit miljonu skaitā, kas ir pozitīvi.
Arī sarunvalodas tēmas šoruden ir ieguvušas specifiskas šķautnes. Cilvēki uztraucas par savu smirdīgo elpu, ko viņi sajūt, nēsājot maskas. "Vai tiešām mana elpa ir tik briesmīgi odusi pēc maitas un nevienam nav bijusi drosme to pateikt?" nesen sūdzējās kāds draugs. Es viņu mierināju, ka ne, bet vienlaikus sāku atcerēties situācijas, kad, man runājot, cilvēki atkāpjas, aizgriež galvu uz otru pusi un saviebjas. Un ja nu mana elpa jau gadiem ir kā sasmacis pārtikas trauciņš? Pašlaik esmu sapratis, ka dažādās maskās elpa smird atšķirīgi: tajās, ko izdalīja darbavietā, elpa ir tāda pretīgi salkana, citu vienreizējo masku izelpā jūtu veco ļaužu pansionātu. Ja izteiktas smaržas nav, tas nozīmē, ka maska laiž garām pa visām šķirbām.
Masku nēsāšanas periodā ar ēšanas paradumiem ir jāsāk stipri uzmanīties. Ne reizi vien gadījies sastapt kolēģi, kurš pirms sanāksmes ir pamielojies ar kebabu vai karbonādi un nu, savā maskā iespundēts, cīnās ar gaļas un sīpolu atraugām, kas pašam ir jāieelpo. Ja redzat kādu aizdomīgi paceļam maskas stūri, ziniet – nē, viņš netver pēc svaiga gaisa, visdrīzāk viņš izlaiž ārā pusdienu maltītes gaļaino atraudziņu. Par to uztraukties nevajag – savā maskā jūs to visdrīzāk nesajutīsiet, ja vien tā ir pareizi uzvilkta, bez izlīduša deguntiņa.
Jaunā realitāte prasa asus risinājumus – zibenīgi atraut plaukstu, ja kāds uzprasās uz rokasspiedienu, ātri pārbēgt uz citu telpas daļu, ja kāds nošķaudās, un slēpties no tā, kas pretī nāk kailu seju. Lai jums visiem negatīvs!