Vilciņš Blaumanis

Lai nekļūtu rupjš, man ir grūti šo "šovu" nosaukt pat par kaunpilnu neveiksmi vai "radošu paklupienu" – es pievienojos sociālo tīklu vox populi un vairākuma ekspertu viedoklim, ka lielāka bezjēdzība satura un izpildījuma formas ziņā Jaungada naktī valsts TV nebija redzēta ilgus gadus, ja ne desmitus.

Sāksim ar to, ka aplams jau ir pats idejas pieteikums – "Rūdolfam Blaumanim veltīta gadumijas mistērija" –, kas nozīmē tikai divas iespējas: vai nu scenārija autore Dace Judina vai LTV reklāmas daļa ir absolūti analfabēti kultūras vēsturē.
Mistērija – tas ir , atvainojos, kopš viduslaikiem pazīstams kanonisks reliģiskā teātra formas apzīmējums un tam, vēlreiz atvainojos, nav ne mazākā sakara nedz ar mistiku, noslēpumu, mīklainiem piedzīvojumiem, uz kādiem neviļus orientē angliskā (patiesībā – latīniskā) vārda mystery cilme.

Jaungada mistērija varbūt ir Jēzus dzimšana silītē netālu no Betlēmes, nevis jēls tingeltangelis ap prātu izkūkojušu, Blaumaņa ārējā veidolā nogrimētu ķēmu, kam laiku pa laikam aiz muguras rēgojas kāds noslēpumains kungs melnā – laikam jau lai atgādinātu Rūdolfa personības tumšās puses (piem., aizdomas uz slēptu antisemītismu vai tikpat slēptu homoseksualitāti, – pirmo Blaumanī saskatīja padomju cenzūra, svītrojot no Skroderdienām žīdu pieminēšanu, otro "nelaimi" Blaumanim pierakstīja Zigmunds Skujiņš, spalvas brālis ar bagātu fantāziju).

Taču, Dievs ar viņu – vienu katasrofāli bezgaumīgu šovu, kur latviešu literatūras dižgara Blaumaņa vārds tiek ciniski valkāts, lai t.s. radošā komanda (scenāriste D.Judina, režisore S.Rudzīte, producents N.Volmārs plus aktieri, muzikanti, šovmenis A.Freidenfelds u.c.) "apgūtu" 50 000 latus, kas paredzēti šī atbaidošā kāpostnieka veidošanā (kaut gan arī 50 tūkstoši nav maza summa, ja klausās, cik ļoti LTV trūkstot naudas kultūras raidījumu veidošanai).

Manuprāt, galvenā nelaime ir tā, ka Latvijas televīzija tā arī nav sapratusi vienu elementāru profesionālo patiesību, kuru kā likumu ievēro visas televīzijas, ka cer būt konkurētspējīgas izklaides programmu veidotājas.

Kādēļ – piedodiet, ka piesaucu te kaimiņzemes Krievijas piemēru – tik daudzi Latvijas iedzīvotāji, lielākos patriotus ieskaitot, bez kautrēšanās atzīst, ka Jaungada naktī pēc pusnakts labprātāk klausās/skatās visu to "izklaidējošo sviestu", ko rāda Krievijas kanāli? Tādēļ, ka – neatkarīgi no satura un gaumes – tie ir profesionāli veidoti šovi. Un ziniet – šos Jaungada šovus sāk veidot, vēlākais, MARTĀ! Pirmkārt, tie ir dārgi un laikietilpīgi raidījumi (naudas sadalījums un mākslinieku filmēšanas saplānošana pa mēnešiem visa gada garumā ļauj pamatīgi ekonomēt, - arī tādēļ, ka gada beigās artisti atļaujas uzskrūvēt tādu honorāru, ka žoklis atkārsies pat visnaudīgākajam producentam). Un nevajag te aizbildināties, ka Krievijas TV jaungada Zilajām uguntiņām tērē pasakainas, septiņiem cipariem rakstāmas summas. Arī 50 000 Ls var iztērēt ar prātu un gaumi (starp citu, apmēram šāds ir Latvijas teātru visbagātīgāko muzikālo izrāžu budžets).

Otrkārt, ja šovu plāno laikus, tas ļauj pamatīgi izstrādāt gan pasākuma scenāriju, gan rūpīgi izsijāt, kurus māksliniekus, aktierus, mūziķus mēs (un skatītāji) vēlas redzēt gada galvenajā izklaides pasākumā televīzijā. Jo tas ir nerakstīts fakts – Jaungada programma un ziņu raidījumi ir ikvienas televīzijas seja/vizītkarte, nevis idiotiska, profesionāli impotenta haltūra - "mistērija", ko LTV gadu mijā ieraudzīja 160 tūkstoši skatītāju.