Eliso Virsaladzes klavierspēlei ir dziļas tradīcijas – uzaugot Tbilisi, pirmā skolotāja bija viņas vecmāmiņa – profesore Anastasija Virsaladze, pie kuras mācījās tādi izcili pianisti kā Ļevs Vlasenko, Dmitrijs Baškirovs un citi. Pianistes skolotāji Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijā bija profesori Heinrihs Neihauzs un Jakovs Zaks, bet viņa pati jau vairāk nekā 50 gadu turpina nododot zināšanas saviem skolniekiem – kopš 1967. gada Maskavas konservatorijā, no 1995. līdz 2011. gadam arī Minhenes Mūzikas un mākslas universitātē. E. Virsaladze ir P. Čaikovska konkursa laureāte Maskavā (1962) un uzvarējusi R. Šūmaņa konkursā Cvikavā (1966). Viņas studentu vidū ir daudzi starptautisku konkursu laureāti: B. Berezovskis, A. Volodins, J. Kacnelsons, D. Šiškins u. c. Eliso Virsaladze ir pirmā pianiste, kura Padomju Savienībā nospēlēja visus V. A. Mocarta klavierkoncertus. Viņas Mocarta un Roberta Šūmaņa interpretācijas ir kļuvušas par etalonu, daudzi no viņas izpildījuma šedevriem ierakstīti un bieži skan pasaules radio un televīzijas kanālos. Kopš 1966. gada Eliso Virsaladze sniedz neskaitāmus solokoncertus, kā arī uzstājusies ar orķestriem J. Svetlanova, K. Kondrašina, R. Mutti, J. Temirkanova, K. Zanderlinga un citu ievērojamu maestro vadībā. Viņas kamermūzikas partneru vidū ir čelliste Natālija Gūtmane, Borodina un Taņejeva kvarteti. Pianiste ir Šotas Rustaveli Gruzijas PSR Valsts prēmijas laureāte (1983), PSRS Tautas skatuves māksliniece (1989), Krievijas Federācijas Valsts balvas laureāte (2000) un Krievijas Mākslas akadēmijas Goda locekle (2017). Pianistes viesošanos Rīgā organizē koncertaģentūra Impresario Baltica, kuras izveidotājs Artūrs Cingujevs astoņus gadus studēja pie viņas Maskavas konservatorijā (ko absolvēja ar izcilību 2010. gadā) un tās aspirantūrā, kuru pabeidza 2013. gadā. Eliso Virsaladzes koncerts notiks tieši Impresario Baltica piektajā dzimšanas dienā, īstenojot aģentūras vadītāja visus šos piecus gadus lolotu sapni. Artūru Cingujevu izvaicāju par viņa studiju laiku Eliso Virsaladzes klasē un šajos gados gūtajām atklāsmēm.
Pēc ilga pārtraukuma biji pirmais, kurš nu jau no brīvās Latvijas devās studēt uz Maskavas konservatoriju. Virsaladzes dēļ?
Tā patiesībā bija nejaušība. Biju jau pēdējos Dārziņskolas kursos daudz braukājis pa dažādiem meistarkursiem – pie Lazara Bermana, Vladimira Kraiņeva un citiem profesoriem, kuri strādāja Eiropas augstskolās. Beidzot Dārziņskolu, rakstīju kursadarbu par Franča Lista Spāņu rapsodiju un, salīdzinot dažādas interpretācijas, uzdūros Eliso Virsaladzes ierakstam. Uz plates vāka bija suģestējoša fotogrāfija: viņa sēž un skatās ar tādu pašu caururbjošu skatienu kā tagad, tikai vēl trakāku. Dabūju viņas kontaktus Minhenē un devos turp. Vēlējos pie viņas mācīties Minhenē, bet viņa teica, ka nav iespēju – viss pilns. Iespēja radās 2005. gadā Maskavā.
Tie bija astoņi ļoti intensīvi un ļoti smagi gadi. Dodoties uz Maskavu, biju vienīgais dēliņš, 19 gadu vecumā atrāvies no mammas brunčiem, tikai ar simts dolāriem kabatā. Dzīvot nav kur, ēst nav ko, un nav arī, kur vingrināties. Ko tik tur nepiedzīvoju: aizkaitināts mācītājs lauza ārā durvis, kad dzīvoklītī spēlēju. Kopš tās reizes, kad, vingrinoties repetitorijā (maza vingrinājumu telpa augstskolā – I. L.), nolidoja melnais taustiņš, nopirku nazīti un līmi, lai varu ātri salabot, jo repetitorijā atvēlētais laiks bija ļoti normēts. Studējot Maskavā, stress un slodze ir milzīga. Cilvēks vai nu salūst, vai saliecas. Cita scenārija tur nav.
Personīgi – lūzi vai saliecies?
Domāju, ka ieliecos. Apguvu dzīves likumu: jo vairāk tev dod, jo vairāk tev arī atņem. Tu nevari tikai ņemt.
Tad kāpēc izvēlējies tik smagu un riskantu pārbaudījumu?
Iemesls bija salīdzinājums. Pirms tam gribēju mācīties pie Lazara Bermana Itālijā. Pie viņa mājās Florencē ciemojos tieši savā 18. dzimšanas dienā, 19. janvārī. Diemžēl izrādījās, ka tā bija privāta skola, kas neizsniedz izglītības diplomu. Bermans teica, ka man vajadzīgs profesors, kurš veido karjeras, un ieteica doties pie Vladimira Kraiņeva uz Hannoveri. Taču, redzot, kā profesors klasē bez apstājas smēķē, uz klavierēm bārstīdams pelnus, nebiju gatavs tur palikt, lai cik viņš būtu profesionāls. Pēc šiem meklējumiem nonācu līdz Virsaladzei. Gribēju iegūt skolu un zināšanas, kurām ir senas tradīcijas un kuras nodod cauri paaudzēm.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 27. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!