Iztēlē man šis stāsts atgādina ainu no kādas savādas, ironiskas fantastikas filmas, kurā pārgalvīga iedoma saplūdusi ar matēriju, ko parasti dēvējam par īstenību, bet kas patiesībā tāda nav. Jau pusotru mēnesi ik dienu viņš, šī stāsta galvenais varonis, līdzīgi antīko grieķu teātra deus ex machina, nolaižas no kalniem ielejā, tikai tur, zemē, viņu nesagaida vis "tauta" cerībā no "mašīnas dieva" izdzirdēt viedas pamācības un saprast, kā dzīvot tālāk. Šoreiz mūsu varonis tur, lejā, zemes dzīvē tiekas ar sev līdzīgajiem, bet varbūt pat daudz svarīgākiem svētajiem, lai kopīgi un sūri strādātu, risinot mūžveco eksistenciālo problēmu – ko darīt? Kā izdzīvot piesātināti sārtā asiņu un fatālu kaislību pilnā pasaulē, kuras miesu veido vairāk nekā simt glezniecības šedevru, bet garu – Verdi ģēnija saklausītās eņģeļu skaņas?
Jau pusotru mēnesi latviešu režisors Alvis Hermanis ik rītu sēstas mašīnā, lai no Austrijas Alpu augstumiem, kur atrodas viņa īslaika miteklis, nokļūtu darbā – tur, ielejā pie Zalcahas upes, kuras krastos diskrēti "paslēpusies" Eiropas baroka pērle – Zalcburgas vecpilsēta ar, iespējams, pasaulē slavenāko muzikālo cietoksni – 1920. gadā dibināto Zalcburgas festivālu. Režisors Hermanis Herberta fon Karajana laukuma un Hofštālgases (ielas) stūrī novietojušās Lielās festivāla ēkas durvis ver nu jau ceturto reizi.
Normunda Naumaņa rakstu par Alvja Hermaņa iestudējumu Trubadūrs lasi 7.augusta KDi!