Kamerorķestra Sinfonietta Rīga koncertā Mocarta vijoļkoncerts un Haidna simfonija gaidāma tikšanās ar vienu no izcilākajiem mūsu gadsimta vijolniekiem somu Peku Kūsisto, kurš 1995. gadā 19 gadu vecumā kļuva par pirmo un vēl līdz šim brīdim vienīgo Somijas vijolnieku, kurš uzvarējis prestižajā Žana Sibēliusa vijoļspēles konkursā. Savā pasaules karjerā viņš muzicē ne tikai ar ievērojamākajiem orķestriem un dažādos kameransambļos, bet ir arī pazīstams ar ekscentrisku vizuālo tēlu un iesaistīšanos neakadēmiskās mūzikas eksperimentos.
Spēlēdams itāļu vijoļmeistara Džovanni Batistas Gvadanjīni 1752. gadā izgatavoto vijoli, viņš bieži vienlaikus ir arī atskaņojuma vadītājs. Tā būs arī koncertā Rīgā. Programmā līdzās Vīnes klasicisma pērlēm – Volfganga Amadeja Mocarta Vijoļkoncertam un Jozefa Haidna Atvadu simfonijai – ir XX gadsimta skaņražu Čārlza Aivsa, Alfrēda Šnitkes un Ārnes Nūrheima opusi.
Šogad Pekas Kūsisto darba plānā ir koncerti Amsterdamas Concertgebouw, Dortmundes Konzerthaus un Londonas Vigmora zālē. Nedēļu pēc koncerta Rīgā viņš jau baudīs vasaru Austrālijā, kur no šī gada janvāra piekritis būt par kamerorķestra ACO Collective māksliniecisko vadītāju. "Es turpināšu dzīvot Somijā," viņš saka, sastapts pusstundu pēc tam, kad Rīgā izkāpis no lidmašīnas. Viņš spēlējis virkni Pētera Vaska opusu, ar sajūsmu atminas muzicēšanu kopā ar Andri Nelsonu – diriģentu, kuram piemīt mūzikas pasaulē "reti sastopama maģija" – un atceras, ka Rīgā jau reiz ir bijis ar orķestri Tapiola Sinfonietta.
Peka Kūsisto ir dzimis ievērojamā somu mūziķu dinastijā. Viņa vectēvs komponists Taneli Kūsisto ilgus gadus bijis Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmijas prezidents, tēvs ir komponists un ērģelnieks Ilki Kūsisto. Somijā pazīstams vijolnieks un komponists ir arī vecākais brālis Jāko, ar kuru kopā Peka jau astoņpadsmit gadu rīko privātu mūzikas festivālu gleznainā Tūsulas ezera krastā. Viņi to nosaukuši vienkārši – Mūsu festivāls.
Brīvdomātājs visā un visur
"Tēvs mums ierādīja improvizēšanas pamatus, atklājot, ka var spēlēt mūziku, kas notīs vispār nav pierakstīta. Viņš jaunībā esot vēlējies izrauties no mūziķu ģimenes tradīcijām un kļūt par jūrnieku, taču nonācis Teoloģijas seminārā Ņujorkā mācīties ērģeles, izdzirdējis džezu un sapratis, ka arī pats vēlas to spēlēt. Tēvs mūs mudināja nepārspīlēt koncentrēšanos vienā šaurā plauktiņā un apgūt pēc iespējas vairāk mūzikas valodu, stilu, žanru: kad zināsiet, ko gribat pateikt, atradīsiet īstos, vajadzīgos vārdus. Mēs ar brāli savas brīvās mūzikas fantāzijas spēlējām jau no četru gadu vecuma," stāsta Peka Kūsisto.
Vijolnieks spēlē visu un visur. Klasiku, romantismu, jaunāko mūziku. Arī džezu un noise. Spēlēdams elektronisko vijoli, viņš piedalās elektroniskās mūzikas projektos un ir redzams dramatiskā teātra izrādēs – pēdējos trīs mēnešus ik svētdienu vijolnieks atskaņojis paša komponēto mūziku Kristiana Smedsa izrādei Tabu Nacionālajā teātrī Helsinkos. "Ņemot vērā pašreizējo Eiropas problēmu kontekstu, aizvadītais rudens bija īstais laiks izrādei ar šādu nosaukumu," ciemiņš nosmejas. "Kad sāku aizrauties ar elektronisko mūziku, daži mani vecākie kolēģi uzskatīja, ka laikam gribu nopelnīt lielu naudu. Atbildēju viņiem: ja es gribētu nopelnīt lielu naudu, spēlētu tikai Sibēliusu un Vivaldi!"
Būdams brīvdomātājs no bērna kājas, Peka Kūsisto nebīstas pa jaunam pieskarties Somijas kultūras svētumam – Žana Sibēliusa mantojumam. Drīzumā plānots Sibēliusa Vijoļkoncerta ieraksts ar orķestri Tapiola Sinfonietta, un vijoles solo tiks papildināts ar senajiem somu rūnu dziedājumiem.
"Tas, par ko runā mazāk, ir Sibēliusa saikne ar tautas mūziku. Arī viņš pats par to daudz nerunāja, taču vairākkārt devās uz Karēliju klausīties senajās rūnu dziesmās. Tās saistītas ar mūsu tautas eposu Kalevala, šo dziesmu mūzikas valoda, repetitīvā tehnika ir savveida minimālisms – jau XVIII un XIX gadsimtā!" Vēstulē sievai sajūsminātais Sibēliuss rakstījis, ka šī repetitīvā tautas dziedāšana ir vismodernākā mūzika.
Peka Kūsisto piebilst, ka pērn, Sibēliusa 150. jubilejas gadā, klasiķa mūzika Somijā skanējusi ikvienā koncertā. "Tas jau bija par traku, kā pārēšanās. Tagad varam uzelpot," saka mākslinieks. Viņš sen vairs neskaita, cik reižu pats ir atskaņojis Sibēliusa slaveno Vijoļkoncertu un kamermūzikas darbus.
Festivāls istabās
Savu festivālu Peka Kūsisto iekopis jau pirms 18 gadiem Jervenpē ciematā, kur atrodas gleznains ezers un Sibēliusa mājas Ainola. "XIX gadsimta beigās uz šo apvidu pārcēlās daudzi mākslinieki. Festivāla koncerti notiek Sibēliusa mājās, gleznotāju, rakstnieku un citu mākslinieku mājās, kur tagad lielākoties iekārtoti nelieli muzeji. Tādos istabas koncertos satilpst ap divdesmit klausītāju, tā ir vislabākā komunikācija. Nozīme ir pat tam, ja ieelpoju." Reiz publika pat vizināta pa ezeru airu laivās.
"Pērn, Sibēliusa gadā, īpaši centāmies izcelt un godināt nevis pašu Sibēliusu, bet viņa sievu Aino, kura mūžu ziedoja viņam, taču pat kapos par viņu vēsta tikai neliela plāksnīte blakus milzīgajai Sibēliusa piemiņas plāksnei. Dzīvot ar Sibēliusu nebija viegli: viņš pārāk daudz lietoja alkoholu, cieta no depresijas. Manuprāt, Aino ir pārāk atstāta ēnā."Vai šis stāsts neatgādina mums zināmo par Raini un Aspaziju?
Visvairāk vijolniekam tīk atskaņot speciāli viņam radītus opusus. Viņš ir sajūsmā par vijoļkoncertu Darkness in Light/ Tumsa gaismā, kuru viņam sacerējis somu komponists Sebastians Fāgerlunds. Vijolnieks sadarbojies ar komponistiem Niko Mjūliju un Tomasu Adesu. Nākamgad vijoļkoncertu Pekam Kūsisto komponēs talantīgais islandietis Daniels Bjarnasons.
Neesmu diriģents!
Kad vijolnieks kopā ar Sinfonietta Rīga vadību izvēlējās programmu koncertam Rīgā, tika nospriests, ka Alfrēda Šnitkes muzikālais joks Moz-Art à la Haydn būs labs tilts starp Mocarta Vijoļkoncertu un Haidna Atvadu simfoniju, kuras noslēgumā mūziķi cits pēc cita atstāj skatuvi. "Arī Šnitkes skaņdarbā mūziķi staigā pa skatuvi. Savukārt XX gadsimta amerikāņu klasiķa Čārlza Aivsa skaņdarbā Jautājums bez atbildes "jautātājs" ir trompetists, kurš spēlē aizskatuvē un publikai nav redzams. Ārnes Nūrheima skaņdarba atskaņojumā aizskatuvē atradīsies jau gandrīz visi mūziķi: klausītāji dzirdēs tikai skaņu," atklāj Peka Kūsisto.
Viņš būs arī atskaņojuma vadītājs, taču uzsver, ka tā nav diriģēšana. "Atskaņojumus vadu tikai kā vijolnieks. Diriģēšana ir ļoti tehniska profesija, tai nepieciešama speciāla izglītība. Ja esi labs instrumentālists, spilgts mūziķis, personība, tas automātiski nenozīmē, ka būsi labs diriģents. To apliecina daudzi piemēri."
Vienīgais, kas viesi patlaban satrauc, ir tas, ka viņam drīz nāksies šķirties no lieliskās Gvadanjīni vijoles, kura viņa rīcībā ir jau desmit gadu. Mūziķis ar to ir saradis un no sirds iemīlējis, taču Somijas Kultūras fonds jau pēc pusgada šo lielisko instrumentu nodos kāda jaunā talanta rokās. Tāpēc Pekas Kūsisto labākais Jaungada vēlējums būtu atrast sponsorus, lai tiktu pie nākamā sevis cienīgā instrumenta.
Peka Kūsisto un Sinfonietta Rīga
Lielajā ģildē 22.I plkst. 19
Biļetes pārdotas