Sestdien, 14. aprīlī, Latvijas Nacionālajā operā skatos baletu Antonija #Silmači otro reizi. Publikas reakcija uz pirmā sastāva sniegumu ģenerālmēģinājumā bija pozitīva, taču bez īpašām ovācijām. Otrajā pirmizrādē dāma aiz manis laiku pa laikam saka: "Lielisks balets! Vienkārši izcils!" Viņa sauc "bravo!" un kopā ar apmēram divām trešdaļām partera sveic māksliniekus ar stāvovācijām un vienlaikus draudzenei komentē: "Manuprāt, mūzika tomēr ir stipri pārāka. Horeogrāfija ir pārāk klasiska, gribētos ko laikmetīgāku." Vai tiešām tad, ja baletā patīk mūzika, bet horeogrāfija ne, gribas celties kājās?
Latvijas simtgadei veltītais baleta jauniestudējums ir gana aizraujošs ceļojums Jura Karlsona mūzikas pasaulē, kas daļēji kliedē skepsi par ieceri "baletizēt" Blaumaņa lugu. Ļoti gribētu redzēt vēl pāris citu horeogrāfu interpretācijas, lai lūkotu rast atbildes nevis tikai uz to, kas ir Antonija #Silmači, bet arī – kas ir balets #2018.
Sirds izpētes potenciāls
Galvenā saturiskā līnija ir Antonijas tēla risinājums, turklāt tēmturis liek domāt par mūsdienu skatījumu uz saimnieci, kuras pirmā laulība bijusi aprēķins. Lai gan drāma lielā mērā šķiet ar varu izspiesta un raisa jautājumu, kāds ir lugas pārvērtēšanas mērķis no šāda aspekta, nevar noliegt, ka potenciāls Antonijas sirds izpētei ir. Elzas Leimanes Antonija ir temperamentīga un, iespējams, tiešām iemīlējusies Aleksī, tāpēc nemana viņa auksto attieksmi jau uzreiz pēc krogus priekiem. Arturs Sokolovs Alekša lomā lieliski pārslēdzas no baleta manierīgajām kustībām uz lauku puiša ikdienas gaitu un piezemētību. Elzas Leimanes Jāņu nakts izmisuma solo ir sāpju un daļēji arī dusmīga neprāta pilns, laikam Aleksis tika uztverts kā glābiņš. Naivi ir tā domāt, ja viss sācies dzērumā, bet tie prātīgākie cilvēki jau ir tie dumjākie mīlas lietās.
Viktorijas Jansones Antonija pret Alekša (korekts un lirisks šajā lomā ir Viktors Seiko) precēšanu izturas lietišķāk, un tas ir tuvāk tradicionālajai lugas izpratnei, taču viņas solo tieši tāpēc izskan daudznozīmīgāk, mazāk eksaltēti, bet tāpēc jo traģiskāk. Viņas interpretācijā var saskatīt kaunu par pazemojumu, sakāvi un metafizisku vientulību. Jau rīt saimniecības nastu būs jāturpina vilkt vienai. Vai vēl ir vīrieši, kas būs blakus stiprajām sievietēm, kuras atļaujas aizlūzt tikai tumsas aizsegā? Ja īstais ies garām rīta miglā, kad trauslums vēl nav sadzijis, varbūt vēl ir cerība? Dūdars (Antons Freimans un Raimonds Martinovs) nedzer, viņš nav klibs un, ja nodzīs ūsas, izskatīsies pavisam jauns. Viņš zina, kad dāmai vajag uzlikt žaketi uz pleciem.
#vissbūslabi, #laimesilmačos, #latvijātrūkstvīriešu, #baigātēma
Kustību materiāls
Izrādē kopumā tēli apspēlēti virspusēju klišeju līmenī, turklāt galvenokārt veidoti ar pantomīmiskiem paņēmieniem, nevis raksturoti ar horeogrāfiskiem līdzekļiem. Teatrāli pārspīlētos rādīšanas paņēmienus papildina klasiskā baleta vārdnīcas elementi, kas ne īsti atbilst iecerētajam komismam sadzīves kustībās, ne veido katra tēla kustību valodu. Dejotāji dejo labi, taču horeogrāfiskā partitūra ir vienveidīga, bieži monotona. Tas ir īpaši uzkrītoši, kad mūzika spēlējas. Kustību materiāls galvenokārt sastāv no atsevišķām kustībām, kas reti savienojas garākās kustību frāzēs, kuras atklātu tēlus, veidotu dialogu ar mūziku un ļautu runāt par horeogrāfisku interpretāciju. Arī telpas izmantojums ir klasisks, kordebaleta dejojums atgādina padomju drāmbaletus – vispirms ar slotām, tad vainagiem, visi vienā solī ar smaidu.
Vai tiešām veiksmīgs balets nozīmē tikai labu skaņdarbu? Vai liela daļa skatītāju, kas izvēlas apmeklēt baletu, "redz" tikai mūziku un dzirdēto projicē uz savas pieredzes veseluma? Vai arī Latvijas baleta skatītājs ir pieredzējis tik maz baleta iespēju, ka Antonija #Silmači šķiet pilnvērtīgs 2018. gadā tapis baleta iestudējums? Latvijas jubilejai veltītajā iestudējumā ir maz no tā, ko mūsdienās zina un spēj balets. Tāpēc aizdomājos par baleta mākslas vietu un lomu mūsdienu Latvijā un Latvijas Nacionālo baletu kā Latvijas dejas mākslas augstāko instanci.
Kas ir baleta skatītājs, un ko viņš vēlas? Kāpēc pēdējos 25 gados ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem uz lielās skatuves strādā tikai viens latviešu horeogrāfs, kurš vienlaikus ir arī trupas vadītājs? Kā tas palīdz attīstīt latviešu nacionālo baletu? Kāpēc valstij ir jāuztur liela trupa, lai iespēja ar to strādāt būtu tikai ārzemniekiem? Turklāt nebūt ne augstākās raudzes meistariem, kas veicinātu dejotāju izaugsmi. Vai tiešām Latvija nespēj sagatavot nevienu horeogrāfu, kas būtu pelnījis izmēģināt spēkus "dejas Olimpā"?
Esmu gatava redzēt viduvējus darbus, lai ar laiku izaugtu izcili pašmāju horeogrāfi. Gribu redzēt, ko latviešu horeogrāfi spēj darbā ar vienīgajiem pilnas slodzes dejotājiem un uz lielās skatuves. Cilvēki nenāks uz tādiem riskantiem pasākumiem un jauniem vārdiem? Nevar zināt, kamēr nav mēģināts. Gudrs mārketings izstāstīs, kāpēc vajag nākt. Un man vairs nebūs jāklausās, ka Latvijā baletu taču neviens normāls kultūras cilvēks neņem par pilnu, pēc mākslas turp neiet, tas domāts tūristiem un "biezajiem", kuri vēlas izrādīt drēbes.
#antonijaijaunakleita
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Balets
Dace