Atsaucoties aicinājumam rakstīt par Vara Braslas jauno filmu Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (tā, kā zināms, ir arī pirmā pirmizrāde Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, un tāpēc filmai pievērsta vēl papildu uzmanība), man atmiņā uzausa tieši 20 gadu seni notikumi, kas spilgti liecina, cik garu augšupceļu pa šiem gadiem pievārējusi Latvijas filmu nozare. Un tieši valsts simtgades kontekstā varbūt ir svarīgi to atcerēties.
Toreiz, 1997. gadā, es biju jauns un zaļš gurķis kādā citā avīzē, un man nezin kāpēc uzticēja rakstīt redakcijas sleju par jauno latviešu filmu – Jāņa Streiča Likteņdzirnām. Slejas pirmais teikums skanēja: "Man bija bail pirmoreiz iet skatīties šo filmu...", jo situācija tolaik bija pietiekami ekstrēma – Latvijas spēlfilmu laukā pilnīgs tuksnesis jau vairākus gadus, Streiča filmas projekts bija pirmais un vienīgais, kuru 1995. gadā Nacionālā kino padome izvirzīja valsts finansējumam, un premjera Māra Gaiļa valdība "pa taisno" no budžeta piešķīra tam 300 000 latu, savukārt visi citi vēl atlikušie kinoentuziasti kūlās kā pliki pa nātrēm, katrs kā mācēdams.
Tā, lai visiem patīk
Tātad tīri teorētiski katrs valsts iedzīvotājs bija iemetis kopējā filmas budžeta katlā pa kapeiciņai, un Streiča pienākums bija "uztaisīt tā, lai visiem patīk". Tuvojoties pirmizrādei, ažiotāža bija milzīga (nu gluži kā šobrīd ar Vectēvu...), jo Likteņdzirnām gluži neloģiski, bet tik cilvēciski saprotami bija uzkrauts pat pārmērīgs gaidu un cerību vezums – par to, ka vismaz vienā ziņā atjaunotajā valstī viss atkal būs kārtībā, jo te būs atkal uzņemta pašiem sava filma, ko mīlēs visi skatītāji.
Kā mēs tagad zinām, laimīgā kārtā gaidas un cerības attaisnojās, Likteņdzirnas uzvarēja un uz ilgiem gadiem nostājās atjaunotās Latvijas vislabāk apmeklēto filmu saraksta galvgalī, ieminot taciņu arī citām. To pašu no sirds varētu novēlēt arī režisoram Varim Braslam, scenāristam Alvim Lapiņam un producentam Gatim Upmalim – arī tāpēc, ka tieši viņi jau līdz šim gan kopā, gan atsevišķās kombinācijās ir tik daudz laba darījuši Latvijas kinoskatītāju vissvarīgākajai paaudzei. Nepārvērtējami nozīmīgs Latvijas kultūrai ir fakts, ka meistaru jaunais kopdarbs ir tapis pavisam citā ekosistēmā, nevis izkaltušā tuksnesī, kur vienīgajam gājējam pakausi karsē izmisīga vajadzība pierādīt savas tiesības uz eksistenci.
Materiāls folklorai
Ar to es, protams, negribu teikt, ka ir pilnīgi vienalga, kāds rezultāts šoreiz iznācis studijas F.O.R.M.A. un Braslas un Lapiņa tandēma sadarbībai, – mums tomēr visiem ir svarīgi, kāda augstuma latiņu uzliek pirmā simtgades projekta filma gan mākslinieciskajā kvalitātē, gan attiecībās ar skatītāju. Režisors jau arī preses konferencē jokodams salīdzināja šo pirmizrādi ar skolas laika eksāmeniem, kuros viņš esot pieradis sperties iekšā pirmais – lai tad notiek kas notikdams.
Un notiek, lūk, kas – klasiķi apliecina, ka meistarība ar gadiem "neatšālējas" (vai kāds vēl par to šaubījās?), un Alvis Lapiņš pat šķiet vēl īpaši uzasinājis reakciju un veiklību dialogu pingpongā. Diezgan sen nav dzirdēts, ka pašmāju spēlfilmā varoņi runātu tik lakoniski un vienlaikus ietilpīgi – katra replika kā precīzs un saturīgs posms raitā ķēdītē, kas dzen uz priekšu darbību, pilnīgs pretstats publiskajā vidē valdošajam runas analfabētismam ar "vēlējos teikt" un "viennozīmīgi" katrā otrajā teikumā. Nebūs brīnums, ja daži filmas teicieni un joki visai drīz folklorizēsies – tāda precizitāte palīdz tekstiem iegravēties atmiņā.
Alvis Lapiņš kādā intervijā nesen teica – jaunā filma esot daudz "sociālāka" nekā iepriekšējās. Tā tas tiešām ir – nemaz nerunājot par Emīla nedarbiem un Ziemassvētku jampadraci, kuros darbība risinās gandrīz vai pasaku pasaulē, arī "mūsdienu filma" Ūdensbumba resnajam runcim (2004), par spīti laikmetīgiem fona elementiem, tomēr zināmā mērā abstrahējās no "sociāli aktuālām problēmām". Toties filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru šādu problēmu pietiek – mazpilsētas skolā "bērni beigušies", deputāta Modrīša puspabeigtā jaunbūve skaidri liecina, ka "naudu dikti vajag"; policists ar nopietnu ģīmi "ķer noziedzniekus", bet tikai tos, kas nebēg; Oskars jāsargā no datoratkarības, bet brāli vai māsu viņš varēs dabūt tikai tad, kad dzīvoklī remonts beigsies, – "visam spēka nepietiek". Iedarbīgi ir tas, ka visas šīs problēmas nav uzmācīgi akcentētas kā tādi ziņu portāla virsraksti, bet dabiski ieaustas filmas stāstā, veidojot mūsdienīgu vidi un pārdomu telpu.
Smieklu vētra palātā
Vairākus atsevišķos stāstus un sociālās tēmas ilustrē kolorīti epizodiski tēli, sākot ar makšķernieku (Helmuts Kalniņš), tirgussievu (Māra Mennika) un policistu (Lauris Dzelzītis), pa vidu vēl īpaši smeldzīgi skaista loma Uldim Dumpim, atsevišķas sarunas vērti ir divi otrā plāna personāži.
Pirmkārt (nu tikai tāpēc, ka lomas apjoms lielāks) – deputāts Modrītis, spoža Mārtiņa Meiera performance komiskās groteskas stilā, kurā katrs teikums, izteikts īpašā intonācijā, ir parodija par to, ko ikdienā dzirdam no dažāda līmeņa deputātiem un vienkāršiem naudas rausējiem. Otrkārt – aktrise Vizma Kalme, kurai režisors Varis Brasla ir piešķīris pa epizodiskai lomai katrā savā spēlfilmā kopš 1980. gada, sarīko skatītājiem kārtīgu smieklu vētru slimnīcas palātā: viņa nospēlē lielisku pusdullo pacienti naktskreklā.
Otrajā plānā gan labi pamanāma kāda likumsakarība (nu labi, joks) – ja Vara Braslas ģimenes filmā galvenā varoņa māti nespēlē Dace Eversa (kā tas bija Emīla nedarbos un Ziemassvētku jampadracī), šis tēls diemžēl iznāk tāds paplāns, kā tas bija Ūdensbumbā... un arī šoreiz. Turklāt Alisei Polačenko Oskara mammas lomā iegriež arī teksts, kas viņai jārunā savā spraigākajā uznācienā – dusmojoties uz filmas titulvaroni vectēvu, trako Pauli Kodi. Nu nekādi nav ticams, ka šī visai stereotipiskā vidusšķiras un vidusmēra meitene, kura dzimusi ne agrāk kā 80. gadu vidū un patiesībā droši vien nekad savā apzinātajā mūžā nav saskārusies ar kaut cik jūtamām valsts varas izpausmēm, apsūdzības centrā var likt pilnīgi cita laika un iekārtas formulējumu: "Tādi trakie nevienai varai nepatīk" – tā ir Alvja Lapiņa pieredze, kas tur runā.
Laimīgā kārtā, kamēr mamma dusmojas, skatītājs var pievērsties abiem vainīgajiem uz dīvāna – Oskaram un vectēvam, lieliski saskanīgam duetam, ko veido Mārtiņš Vilsons un Markuss Jānis Eglītis. Viņi abi kopā ar Akvelīnu Līvmani vecmāmiņas lomā un mazās Evas Ozolas dabisko kaimiņienes klātbūtni ir šīs filmas enerģētiskais centrs – tāds gudrs un domājošs, lai arī ar selfijiem apmāts puika un tāds apskaužams vecvecāku pāris, kas arī pēc 40 gadu kopdzīves nav zaudējis humora izjūtu un spraigumu attiecībās. Jā, protams, arī šajā Vara Braslas un Alvja Lapiņa filmā ir kaut kas no ideālās pasaules, kāda īstenībā varbūt nemaz nekur nav atrodama, bet te vismaz izskatās, ka viss ir atkarīgs tikai no pašiem – jebkurš varētu mēģināt dzīvot tik forši, godīgi un dzīvesgudri.
Finālā – pavisam privāti, bet, manuprāt, ģimenes filmas novērtējumam būtiski svarīgi. Man šī bija pirmā Latvijas ģimenes filma, kuru vērtēja arī mērķauditorijas galvenajai vecuma grupai atbilstoša radiniece pirmklasniece. Rezultāts – divas reizes patrenējoties, lielību repertuārā iekļauts ātri izrunājamais teiciens: "Man šķiet, šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis"; leksikā parādījušies vēl daži vairāk vai mazāk pieklājīgi filmas jociņi, bet svētdien dārzā pēkšņi uzradās vajadzība pēc četriem mietiņiem un līmlentes: "Es gribu tā kā Oskars filmā – apvilkt brīdinājuma lenti ap piķi!" Ja nākamais solis būs: "Es turpmāk vienmēr pati mazgāšu savas krūzītes", labāku novērtējumu filmai nemaz nevar iedomāties.
rixc
vīlusies