Iespaidīgs, lai arī nebūt ne spilgtākais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēgums pēdējo gadu kontekstā un īsteni harmonisks mūzikas baudījums Londonas simfoniskā orķestra un tā galvenā viesdiriģenta Daniela Hārdinga pirmajā vieskoncertā Latvijā bija simfoniskās mūzikas cienītāju nedēļas nogales raža 23. un 25. maijā, kam jau pēc dažām dienām sekoja svinīgā jaunās Vidzemes koncertzāles atklāšana.
No spēka līdz trauslai sapņainībai
Čīlē dzīvojošā latviešu pianista Armanda Ābola viesošanās Latvijā ir reta greznība gan viņa apgarotā un dziļi saturīgā pianisma cienītājiem, gan viņam pašam. Kopš iepriekšējās reizes pagājuši jau pieci gadi, un pavisam grūti ir atminēties, kad viņš būtu uzstājies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) Lielajā ģildē, kur tagad notika viņa un LNSO galvenā diriģenta Andra Pogas pirmā radošā satikšanās. Kopā viņi atskaņoja ungāru romantiķa Franča Lista Pirmo klavierkoncertu – pianista īpaši iemīļoto skaņdarbu, kas 1992. gadā viņam nesa uzvaru Vinja del Maras Dr. Luisa Sigala pianistu konkursā Čīlē un aizvilināja uz dzīvi Zemes pretējā puslodē. Savukārt mūzikas vēsturē šis opuss būtisks ar virzību Lista iekoptā caurviju monotematisma virzienā.
Šis ir viens no virtuozākajiem un pianistiski sarežģītākajiem klavierkoncertiem vispār un diez vai ir paredzēts spēlēšanai sutīgos vakaros, kad te piedzīvojām karstuma rekordus, turklāt mūziķi iepriekšējā dienā ceļojuši uzstāties Rēzeknes Gorā. Tāpēc nav jābrīnās, ka frakā tērptā Armanda Ābola sasvīdušie pirksti slīdēja pa taustiņiem, ne visus lielo oktāvu pasāžu lēcienus trāpot "nots notī". Taču skaņdarba gaitu pianists virzīja apbrīnojami mērķtiecīgi, dinamiski un jēgpilni, saspēlē ar orķestri atklājot plašu, saturīgu un personiski izjustu romantiskās mūzikas dimensiju: no vīrišķīga spēka līdz trauslai sapņainībai un pat līdz kārdinoši rotaļīgam velnišķi atsvešināta daiļuma mirdzumam.
Fiziska noguruma plīvurs
Armands Ābols ir pianists, kurš pārsteidz ar toņa niansēm un ļoti pārdomātām, smalkām spēles "gaismēnām" dzīvā un smalkā dialogā ar orķestra solistiem, īpaši klarneti, flautu un čellu, kas šajā klavierkoncertā ir ļoti nozīmīgi. Piedevās pianists uzbūra impresionistiski glezniecisku mēnesnīcas ainavu no Čīles komponista Karlosa Lavina Andu svītas, vitālu Merkucio portretējumu no Sergeja Prokofjeva baletsvītas Romeo un Džuljeta un nospēlēja vienu no gaišākajām Friderika Šopēna etīdēm.
LNSO galvenais diriģents varēja konkurēt tikai ar spilgti tēlaino, kontrastiem bagāto Riharda Štrausa simfoniskās poēmas Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi interpretāciju pašā koncerta sākumā. Pētera Čaikovska 5. simfonijas interpretācija šoreiz grima smagnējā, staignā vienmuļībā. Arī pārliecīgā tempu steidzināšana (izpildījumā jaušamais stress) un sabiezinātais forte skanējums jau kulmināciju piekājē tikai nivelēja šīs Čaikovska simfonijas kontrastu dziļo reljefu, kura būtība – cilvēks pret likteni – citkārt tik aizraujoši un patiesi izdzīvota uz šīs pašas skatuves un šī paša orķestra sniegumā. Šķiet, pār to sedzās arī gluži fiziska noguruma plīvurs.
Rietumeiropas orķestra kultūra
Spītējot mūsu Operas zāles sausajai akustikai, kas īpaši nežēlo simfoniskās mūzikas izpildītājus, Londonas simfoniskais orķestris un tā galvenais viesdiriģents Daniels Hārdings ļāva sava pirmā un Latvijā pagaidām vienīgā vieskoncerta privileģētajiem klausītājiem izjust Rietumeiropas romantiskās mūzikas valdzinājumu pa īstam. Franča Šūberta Nepabeigtā simfonija un vēl jo vairāk Gustava Mālera 1. simfonija viesu interpretācijā atklāja to īpašo atskaņojuma manieri un vispirms jau orķestra skanējuma kopskaņu, kas Rietumeiropas romantismu principiāli atšķir no romantiskās domāšanas, kāda raksturīga t. s. krievu nacionālromantisma skolai un bieži tikusi vispārināta un uztverta kā universāla un piemērota itin visam.
Britu mūziķu sniegums šajā vakarā, jau sākot ar Šūberta Nepabeigtās simfonijas diptiha pirmajām taktīm, valdzināja ar orķestra skanējuma vieglumu, dzidro caurredzamību, skaņu ainavas telpiskumu un tādu ansambli, kurā instrumentu toņi saplūst tik perfektā, harmoniskā saskaņā, ka arī tembrāli nerīvējas. Piemēram, koka pūšaminstrumentu grupas vienotā skanējuma kvalitāte šajā orķestrī ir jaušami būtiskāka par flautas, klarnetes, obojas vai mežraga privāto ambīciju telpu. Ir ne tikai dzirdams, bet arī acīmredzams, ka orķestra dalībnieki ir simtprocentīgi iekšā muzicēšanas procesā, taču tas netiek pasniegts ar uzbāzīgu teatrālismu. Teiktais attiecas arī uz diriģentu, kurš visu panāca bez pārmērīgas žestu "horeogrāfijas".
Koncerta nagla izrādījās Gustava Mālera 1. simfonija – komponista jaunības gadu opuss, kas radīts 28 gadu vecumā, iedvesmojoties no Žana Pola romāna Titāns, un sākotnēji pat dēvēts šī romāna vārdā. Mālera simfonijas diriģentiem ir ciets rieksts to dāsnās, brīvi mainīgās tēlainības dēļ, kas pretēji ierastajai simfoniskās dramaturģijas loģikai piedāvā epizodisku, rapsodisku daudzveidību un kinomontāžai līdzīgu rīkošanos ar laiku. To visu visgrūtāk ir savākt vienotā, nepārtraukti aizraujošā stāstā kā veselumā. Emocionāli krāšņās, nemitīgi mainīgās un kinematogrāfiski spilgti tveramās dabas un sadzīves ainas un raksturus šajā simfonijā spilgti iezīmē dziesmas, dejas un pat parodēta sēru marša žanru izmantojums – un tikai vēlāk izrādās, ka intonāciju dažādība nākusi no viena avota.
Gadsimtu tradīcijas, dzīvā šodiena
Akadēmisko simfonijas formu atdzīvina Mālera drosme ļauties sadzīviskai mūzikas vitalitātei un smeldzei un savas dzīves laika zīmēm – sākot no autorcitāta (vokālais cikls Klejojošā mācekļa dziesmas, 1884) un beidzot ar ebreju tautas mūzikas intonācijām. Atklājot visu šo raibo tēlu pasauli, diriģents Daniels Hārdings neļāva klausītāju uzmanībai atslābt ne mirkli. Londonas simfoniskais orķestris valdzināja ar izsmalcinātu muzikalitāti, solistu meistarību, izlīdzināto skanējuma toni, dinamikas gradācijām un izteiksmīgo intonāciju – vienā vārdā, ar izkoptu spēles kultūru, kurā jūt gan gadsimtu tradīcijas, gan dzīvo šodienu. Pilnīgo legato plūdumu un kopskaņas ideālu orķestris vēl jo īpaši apliecināja piedevās sirsnīgi nospēlētajā daļā no britu klasiķa Edvarda Elgara variācijām Enigma.
Negribas, bet laikam tomēr jāpasaka arī par darvas karoti, kas pabojāja neaizmirstamo mūzikas piedzīvojumu. Šī bija viena no tām reizēm, kad grezni saposusies un safrizētā publika skaļi un provinciāli aplaudēja nevietā, knosījās, lūkojās mobilajos tālruņos. Klausītājiem diemžēl nepalīdzēja arī drukātā programmiņa, kurā pat nebija norādīts, cik katrā simfonijā ir daļu. (Tas taču ir standarta pats minimums!) Līdzās ikdienišķajam atgādinājumam izslēgt mobilos tālruņus, nekaitētu arī korekts aicinājums neaplaudēt starp skaņdarba daļām.