Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Sekss starp Briseles kāpostiem. Režisora Viestura Meikšāna izrādes Spēles ar Jūliju recenzija

Dramaturga Romāna Dolžanska versijā par Augusta Strindberga drāmu Jūlijas jaunkundze iedzīvināts ceturtais tēls, kurš ir notikumu virzītājspēks

Pēdējās divas reizes, kad Dailes teātrī iestudēts sižets par Jūlijas jaunkundzi, režisori nav izvēlējušies Augusta Strindberga 1888. gadā sarakstīto lugu, bet gan pārstrādātu tās versiju. Turklāt Patrika Mārbera luga Pēc Jūlijas jaunkundzes Lauras Grozas režijā parādījās Dailes teātra repertuārā salīdzinoši nesen – pirmizrāde notika 2018. gada 25. martā. Vēl pirms tam Dailes teātra vēsturē ierakstīts Arņa Ozola 1991. gada Strindberga lugas iestudējums, kurā nebija pārrakstīts teksts, tomēr tas fiksēts "kā mēģinājums atteikties no tradicionāli statiskās psiholoģiskā teātra formas", kā to formulējusi Edīte Tišheizere.

Nu kārta pienākusi dramaturga Romāna Dolžanska versijai, ko Inga Rozentāle tulkojusi no vācu valodas un kas joprojām ir skatāma Berlīnes Vācu teātrī Timofeja Kuļabina režijā (starp citu, Žana lomas atveidotājs Berlīnes izrādē Fēlikss Gesers pēc tipāža ir stipri līdzīgs Laurim Dzelzītim). Mārbers lugas darbību bija pārcēlis uz Lielbritāniju (režisore gan mainīja dramaturga piedāvāto norises laiku, pārceļot to uz Brexit balsojuma nakti), savukārt Dolžanska versijā darbības laiks neapšaubāmi ir mūsdienas, jo tiek izmantotas modernās tehnoloģijas, bet vietai īsti nav nozīmes. Te galvenais āķis ieslēpts skatpunktā, kādā dramaturgs pavērš lugas darbību, ieviešot varoni, kuru Strindbergs piemin, bet kurš oriģinālā jau ir Jūlijas jaunkundzes pagātne, – viņas bijušo saderināto. Varbūt šai Jūlijai arī šķiet, ka Tomass viņas dzīvē vairs nespēlē nekādu lomu, taču tā nav.

Čuksti ausī

Viestura Meikšāna iestudējums rada stilīgu iespaidu jau pirms izrādes sākuma, kad skatītājiem tiek izdalītas austiņas ielikšanai vienā ausī – tas ir konceptuāli svarīgi, jo rada sajūtu, ka ikkatrs zālē sēdošais ir Žana līdzdalībnieks – viņš dzird to pašu, ko Laura Dzelzīša varonis. Kārļa Arnolda Avota atveidotais Tomass procesu vada no skatuves dziļuma, un starp viņu un notikuma vietu ir priekškars. Tomasa pārņemtība ar Jūliju izpaužas kā viņas galvas veidola lelle, ko vīrietis uzmauc sev galvā. Novērot Žana un Jūlijas sastapšanos Tomass var ar videokameru palīdzību.

Tādējādi no Žana tiek noņemta liela daļa iniciatīvas, un rūdītākie skatītāji jau no sākuma gaida, kad šajā sistēmā radīsies kāda plaisa, respektīvi, kad nobruks Tomasa plāns. Taču diezgan ilgi izrāde rit komēdijas atslēgā, proti, skatītāji vēro, kā Žans reaģē uz komandām, un mēģina tās attaisnot, jo brīžiem austiņā dotie rīkojumi ir pretrunā ar elementāru loģiku, piemēram, sagāzt uz sāniem ledusskapi. Mēs dzirdam komandu un skatāmies, kā Laura Dzelzīša varonis to izpilda. Tiesa gan, šādā versijā pazūd paša Žana biogrāfija – mēs uzzinām, ka pretēji Strindberga lugai Žans šajā namā strādā salīdzinoši nesen, viņa šķietamās atmiņas par Jūliju nav viņa, bet Tomasa atmiņas. Zināmā mērā marginalizēta ir arī Anetes Krasovskas Kristīne, par kuras vizuālo tēlu pati aktrise instagramā amizējās, ka viņa ir līdzīga Velmai no filmas Skūbijs Dū (un aktrisei ir taisnība). Ir palikusi privātīpašnieciskā attieksme pret Žanu, bet atbilstoši mūsdienu situācijai noņemta kristīgi moralizējošā līnija viņas raksturā.

Tomēr atslēgas figūra arī šādā variantā ir Jūlija, un veids, kādā šo sievieti parāda Viesturs Meikšāns, ir ekstrēms un būtībā izjauc iespēju raudzīties uz izrādi stingri reālpsiholoģiskās koordinātās.

Vraks, vārdā Jūlija

Režisora Viestura Meikšāna pēdējo gadu izrādes, kaut vai joprojām repertuārā esošās Kalpones, liek domāt, ka viņš par cilvēku dzimumu kopumā, un sievietēm jo īpaši, maigi sakot, nav pārāk augstās domās. Tiesa, Strindberga līmeņa mizogīnijā (kas uzsvērta arī rakstnieka teksta fragmentā izrādes programmiņā) režisoru vainot mani attur fakts, ka aktrise Ieva Segliņa ideju par Jūliju kā izkurtējušu, no iekšpuses saēstu čaulu acīmredzot ar entuziasmu akceptē, vismaz tā izklausījās intervijā Latvijas Radio, kurā režisors arī atklāja, ka ietekmējies no filmas Monstrs (2003).

Ar lamzacīgu virsjaku, pluskainu parūku un protēzi (kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa) aktrises ārējais tēls un runas veids ir transformēts līdz nenosakāma vecuma būtnei, kurai, visticamāk, ir visu veidu atkarības un kuras ķermenis ir nolietots visos veidos, turklāt iedragāta arī psihe. Vienlaikus viņa ir blogere, kurai laikam ir arī sekotāji. No tēlu attiecību viedokļa ir samērā grūti saprast, kas virza Tomasu un visu šo tehnoloģiski sarežģīto avantūru, ja viņa neatbildētās kaisles objekts izskatās šādi. Respektīvi, skatītājam daudz kas ir jāpieņem apriori, neuzdodot jautājumus.

Reducējot tēlu biogrāfijas, ir apzināti zaudējumi. Atņemta pagātne Žanam, kura biogrāfija vispār ir neskaidra un iesaistīšanās šai sižetā daudz nejaušāka nekā Strindberga oriģinālā, turklāt Lauris Dzelzītis brīžiem runā ar akcentu, brīžiem ne, un tad šādas nianses sāk likties drīzāk neobligātas. Mazināta klāt neesošā Jūlijas tēva ietekme uz meitu, kas no pēdējo gadu Latvijas teātros redzētajām interpretācijām visspilgtāk bija akcentēta Valmieras teātrī Vladislava Nastavševa iestudētajā Jūlijas jaunkundzē (2012), tajā Ineses Pudžas Jūlijas mati tika apgriezti īsā zēngalviņā.

Cik liela ir tēva loma tajā, kas noticis ar Jūliju, izrāde skaidri neiezīmē. Savukārt par Strindberga lugas iestudējumu gastropoētiskajiem aspektiem nudien var sanākt labs referāts kādā zinātniskā konferencē, jo darbības vieta – virtuve – rosina režisorus. Lai atceramies teju poētisko ēdiena radīšanas mistēriju Māras Ķimeles iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī un ķiršu kompotu Vladislava Nastavševa izrādē. Viesturu Meikšānu ēdiens interesē tiktāl, cik viņš var, ja tā ļauts izteikties, ar tā fizisku izbārstīšanu un sabradāšanu diezgan nepārprotami dot mājienus par to, kas tajā brīdī notiek ar galveno varoni. Kad pret ledusskapi atstutētā Jūlija ir, piedodiet par tiešumu, izdrāzta, daļa no izkaisītajiem produktiem tiek savākta, un ar to saistās viena no asprātīgākajām izrādes epizodēm: Žans, tīkliņā savācis izmētātos Briseles kāpostus, naivi saka Kristīnei: "Es lasīju." Savukārt, kāda funkcija izrādē ir blenderim, lai katrs uzzina pats.

Nedaudz pārspīlēts šķiet arī Viestura Meikšāna apgalvojums, ka Bernadetes Tarras mūzika ir izrādes piektais tēls – tā nepārvar nepieciešama, tomēr fona elementa funkciju. Kā zināma provokācija un mēģinājums atsvaidzināt skatījumu uz Strindberga tekstu teātra vadības lēmums iestudēt Spēles ar Jūliju vērtējams pozitīvi. (Režisors atzinis, ka gan materiālu, gan aktieru sastāvu piedāvājis teātris.) Taču izvēlētais inscenējuma ceļš ir lugas piedāvāto iespēju vienkāršošanas, komiksa virzienā.

Spēles ar Jūliju

Dailes teātra Mazajā zālē 19.IV plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja