Pa Aušvicas-Birkenavas nometni viņa esot staigājusi augstos ādas zābakos, rokā pātaga, pie sāniem pistole, ieslodzītie viņu iesauca par "skaisto nezvēru".
Filips Zimbardo pasaules slavu iemantoja 1971.gadā, kad veica "Stenfordas cietuma eksperimentu". Studentu grupai bija jāpiedalās lomu spēlē — daļa kļuva par cietumsargiem, bet daļa — par cietumniekiem. Pēc sešām dienām eksperiments bija jāpārtrauc, jo "cietumsargi" ātri bija kļuvuši par varmākām, kas psiholoģiski spīdzina upurus (un tie, kas tā nedarīja, nemēģināja spīdzinātājus apturēt). Pagājušogad publicētajā grāmatā Lucifera efekts Zimbardo pievērsās arī gadījumam Abu Graibas cietumā, kur amerikāņu apsargi spīdzināja irākiešu ieslodzītos. Abos gadījumos visumā ļoti normāli cilvēki kļuva par varmākām. Zimbardo apgalvo, ka noteiktas situācijas veicina ļaunuma rašanos. Piemēram, pēc viņa domām, Abu Graibas gadījumā vainīga ir arī armijas un cietuma vadība, kas apzināti vairījās kontrolēt un interesēties par cietumā notiekošo. Starp citu, tiesā Irma Grēze atzina, ka viņai nebija atļauts ieslodzītos sist. Tomēr koncentrācijas nometņu organizatoriskā struktūra un dzīves apstākļi acīmredzot radīja iespēju oficiālos aizliegumus pārkāpt un ļāva izpausties ļaunākajam, kas zemnieku meitenē bija apslēpts.
Hanna Ārente grāmatā par nacista Ādolfa Eihmaņa prāvu norādīja uz "ļaunuma banalitāti". Ļaunums ir banāls ne tikai tāpēc, ka cilvēkam nevajag īpašu pārliecību, degsmi vai naidu, lai rīkotos cietsirdīgi. Ļaunums ir banāls arī tāpēc, ka stāsti par "gluži normāliem cilvēkiem", "pieklājīgiem kaimiņiem", "mīlošiem tēviem", "kārtīgiem skolēniem", kas pēkšņi izrīkojas neiedomājami ļauni, ir tikpat vecs kā pasaule. Toties nav banāls jautājums, kā reaģēt, kad pamanām sevī un citos ļaunumu. Piemēram, jautājums par "vainu" nav tikai jautājums par to, kurš notikumu izraisīja. Mēs parasti ceram, ka "vainas" atzīšana ir terapeitisks process. Protams, ļaunums vienmēr ir kaut kāda cēloņa izraisīts vai kaut kā "provocēts", tomēr atrast attaisnojumu bieži vien nozīmē atstāt ļaunumu nedziedētu. Tāpat es nedomāju, ka, piemēram, skolotājiem vai vecākiem vienmēr ir iespējas izkontrolēt bērnu rīcību. Tomēr, kad ļaunums kļūst acīmredzams, noliegt to, apslēpt un izlikties, ka nekas nav noticis, nozīmē veidot tieši tādu situāciju, kurā "parasti studenti" (bieži arī sev par pārsteigumu) kļūst par sadistiem. Protams, pastāv, Zimbardo vārdiem runājot, "banāla varonība", proti, pretošanās ļaunumam vienkārši tāpēc, ka konkrētais indivīds savādāk nevar. Tomēr institūcijas ir domātas tieši tam, lai mums nevajadzētu paļauties tikai uz indivīda rakstura īpašībām. Un cīņai pret ļaunumu ir nepieciešamas zināšanas. Kad es lasu kritiskas piezīmes par skolotājiem, kas neesot acumirklī reaģējuši uz skolēnu nežēlību, man gribas uzdot jautājumu — bet vai viņi zina, kā uz to reaģēt, vai kāds to viņiem ir mācījis, vai, galu galā, skolā ir profesionāls psihologs? Un ir lietas, ko iespējams iemācīt, jo nekas nav jauns uz šīs pasaules, vismaz ļaunums noteikti nē.