Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Vīrusa laika dabas pote

Kad nu Covid-19 uzbrukuma dēļ atkal nav pieejamas daudzas kultūras un izklaides vietas un pasākumi stipri apcirpti, bet nepavisam negribas brīvos brīžus pavadīt četrās sienās, gremdējoties rudens splīnā, vislabākais, ko darīt, ir doties dabā. Šoreiz – pa Mežtaku līdz Līgatnei un alām ar vīnu.

Dabas iepazīšanai patlaban ir vairāki bonusi: nav jāliek maska, nav problēmu ievērot distancēšanos, un var no sirds saelpoties tīru gaisu. Tikai jāsaģērbjas atbilstoši laikapstākļiem, jāuzvelk pamatīgāki apavi ar neslīdošu zoli, lai nenobrauktu uz pēcpuses slidenajās lapās un pamirkušajās takās, un – uz priekšu!

Protams, var doties "no putekļiem laukā, no dūmiem" (kā teicis Eduards Veidenbaums) pa paša izfunktierētu maršrutu, taču, ja negribas lauzīt galvu, – ir daudz jau gatavu piedāvājumu, kas sola skaistus skatus un labu slodzi kājām. Viena no nesen atklātajām gājējiem draudzīgajām takām ir Mežtaka. Kas tā ir? "Garās distances pārgājienu maršruts no Rīgas līdz Tallinai, kas ved caur abu valstu mežainākajām teritorijām. Tā ir sadalīta aptuveni 50 vienas dienas pārgājienu maršrutos, katrs ap 20 km garumā. Dažādiem maršruta posmiem ir atšķirīgas grūtības pakāpes, tāpēc katrs var izvēlēties sev piemērotāko distanci. Mežtaka plānota kā starptautiskā Eiropas garās distances pārgājienu maršruta E11 daļa," teikts Lauku ceļotāja mājaslapā, kur arī minēts, ka taka vēl ir tapšanas stadijā (it īpaši tas attiecas uz Igaunijas daļu). Jāpiebilst, ka vēl viena – pirmā – gartaka ir 2018. gadā atklātā Jūrtaka, kas ved gar Baltijas jūras piekrasti, sākot no Nidas (Lietuvā) līdz Tallinai.

Šādas, jau gatavas stigas bonuss: tā ir marķēta, tāpēc visai grūti ir nomaldīties – vajag tik ņemt karti rokās un ik pa laikam uzmest aci kokiem, uz kuru stumbriem iekrāsota dzeltenbaltdzeltena zīmīte, vai ceļa rādītājiem. Var arī ielādēt maršrutu viedierīcē un paļauties uz tās gudrajiem norādījumiem. Vēl pa ceļam ir izvietoti arī informatīvie stendi, kur gūt papildu informāciju. Turklāt tādos maršrutos vienmēr varēs atrast vietas, kur palikt pa nakti un iebaudīt siltu maltīti, ja ir nolemts mērot lielākus ceļa gabalus, nevis viendieniekus.

Īsākais Mežtakas piedāvātais gabals ir 15 kilometru, bet garākais – 27 kilometri. Taku var sākt un beigt jebkurā pieejamajā vietā un var doties arī abos virzienos. Savukārt, ja nu gluži negribas visu paveikt kājām, ir iespēja mazāk interesantos posmus (5% no maršruta ved pa asfaltētiem ceļiem, 35% – pa grantētiem lauku ceļiem) veikt ar sabiedrisko transportu. Atsevišķos gadījumos var sarunāt arī naktsmītņu saimniekus palīgos ar transportu vai mantu pārvešanu uz nākamo vietu.


Skotiskā Kārļu muiža

Tā kā Mežtaka Latvijas teritorijā šķērso Gaujas Nacionālo parku, Ziemeļgaujas un Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidu (kopumā tie ir 333 kilometri), mūsu izvēle laikā, kad dienas ir īsas, krita uz galvaspilsētai ne tik attālo Amatas upes posmu. Todien, kad nelielā entuziastu bariņā startējam no Zvārtes ieža, laiks ir rudenīgi drēgns, ik pa brīdim sīpām vien no debesīm nāk slapjums, tāpēc ietinamies mitruma izturīgos apmetņos un jakās.

Lai uzrāviens doties dabas apskāvienos būtu lielāks, pirms tam viesu namā Kārļamuiža iebaudām kafiju ar uzkodām. Jāpiebilst, ka šai vietai ir īpaša pievienotā vērtība. Kāpēc? To var uzzināt pērn pavasarī iznākušajā grāmatā Kārļu muiža. Laiki un likteņi, kam kopā ar domubiedriem roku pielicis uzņēmējs un vēstures entuziasts Jānis Stepiņš. Tas ir veltījums Kārļu muižas (viens no tās īpašniekiem bijis Džeimss Pīrsons, pēc izcelsmes skots, kurš ieviesis šeit savas zemes akcentus), Āraišu un Cēsu cilvēkiem trijos gadsimtos, un to papildina plašs personu un vietvārdu saraksts (1260 personu un ap 490 vietvārdiem!), kā arī bagātīgs un veiksmīgi piemeklēts ilustratīvais materiāls.

Grāmatas autora veikumu novērtējis arī mākslas vēsturnieks, bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, kurš teicis, ka "reti kura Latvijas vieta tagad var lepoties ar tik plašu un zinātniski augstvērtīgu pētījumu. Grāmata ir erudīcijas un pamatīguma paraugs. Ja senākie ceļotāji aprakstīja Kārļus kā romantisku ainavu, tad tagad, pateicoties šim izdevumam, Kārļu muiža ieguvusi vēsturisku konkrētību un detalizētu uzskatāmību".


Ikoniskais Zvārtes iezis

Pie Zvārtes ieža mūs sagaida pārsteigums. Pie tā izaugusi kinopilsētiņa, un tuvākajās dienās te notiks starptautiskās pilnmetrāžas spēlfilmas The Piper vairāku epizožu uzņemšana. Izrādās, Zvārtes iezis filmā (tā iecerēta à la pasaku filmas stilistikā) parādīsies kā vietējā čigānu apmetne ar cirka vagoniņiem, kā arī filmas galveno varoņu romantiskā satikšanās vieta. Nav jau arī pārsteidzošs šīs ikoniskās Latvijas ainavas valdzinājums un tās nepārprotamā ietekme gan uz vietējiem, gan ārvalstu ļaudīm. Klints, straujie Amatas ūdeņi, krāsu un dažādo formu rotaļas liek uz mirkli piestāt pat visizvēlīgākajiem dabas baudītājiem.

Savulaik, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bīstoties no erozijas un šā skaistuma zudības, vīri ar lāpstām sametuši zemes valni starp upi un klinti. Izglāba drūpošo iezi, taču tāda darbība paātrināja nogāzes apaugšanu ar kokiem. Nu Gaujas Nacionālā parka (GNP) darbiniekiem ik pa laikam nākas tos izzāģēt, lai klints nepārvērstos par mežainu krauju un nezaudētu pievilcību. Jāatzīst, kad palūkojas uz vecām pastkartēm, kurās redzams Zvārtes iezis pirms iejaukšanās dabas ritmos, šis Latvijas stūrītis bijis daudz gleznieciskāks.

Tālāk taka vijas gar Amatas upi, kas pavasara palu laikā ir iecienīta ūdenstūristu vieta. Noteikti daudziem ir pazīstams nosaukums Lustūzis (pat man, ūdenstūrisma lajam, tas ir aizķēries atmiņā). Runā, ka šo vietu tā nodēvējuši tieši laivotāji, jo tā ir iespēja izjust lustīgumu – risku un ātrumu –, kā arī piedzīvot negaidītu piespiešanu pie klints grubuļainās sienas un krāces. Nu varu savām acīm pārliecināties, ka tā tiešām ir – lai gan ūdenslīmenis ir daudz zemāks nekā palu laikā, upe skrien pa akmeņiem pamatīgā ātrumā. Turklāt pārsteiguma moments ir jo lielāks tāpēc, ka Amata pēc garāka taisnā posma pēkšņi apmetas pa 90 grādiem, cieši piekļaujoties klints sienai. Neprasmīgāks laivotājs nudien var tikt satverts akmens saujā kā lamatās, laiva apgāzties un straume braucēju paraut zem ūdens. Diemžēl ne viens vien brauciens te arī beidzies traģiski. Sacensībās šeit dežurējot brīvprātīgie, kas palīdz izkļūt krastā neveiksmīgiem braucējiem, taču pieredzējuši grandi ar baudu pat vairākkārt izbaudot Lustūža spēku.


Bruņuzivju mājvieta

Ejot pa taku, noteikti jāpiestāj arī pie Vanagu ieža, kas labi apskatāms no pretējā krasta un zināmā mērā līdzinās Zvārtes iezim. Vietējie to dēvē arī par Roču iezi vai Egļu krauju tā biezā egļu meža apauguma dēļ (šī vieta atrodas jau GNP rezervāta daļā), un tā sākas lejpus mājām Amatiņas, bet beidzas 700 metru augšpus Veclauču tiltam. Abi "brāļi" ir ne tikai ainaviski baudāmi, bet arī sniedz labu ieskatu ģeoloģijā, ļaujot ielūkoties devona perioda dolomīta un smilšakmens atsegumos. Iezī iekārtojušās divas erozijas veidotas alas – Bruņuzivju un P ala. Bruņuzivju vārds nav tāpat vien lietots, jo šajā vietā tiešām ir atrastas šo radību fosilijas. Un zinātājs ir šobrīd var atrast upes krastā kādu aizvēsturiskās zivs zvīņu.

Par zinātājiem runājot.  Ceļš pa dabas takām būs vēl saistošāks, ja līdzi pārgājienā dosies šo vietu pazinējs, biologs vai īsts dabas draugs. Tāds, kāds ir Vidzemes Augstskolas docents, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis un Dabas aizsardzības pārvaldes direktors Rolands Auziņš. Jo ne viss atklājas nezinātāja acīm. Ne tikai bruņuzivs zvīņas, kas sākotnēji var izskatīties pēc sīka akmentiņa, bet arī citas zīmes. Piemēram, tikai tā varēsiet izprast nokaltušā stumbrā atstātas pēdas. Izrādās, tās palikušas nevis pēc dzilnas, bet trīspirkstu dzeņa dzīrēm, baudot zem mizas paslēpušos kāpurus, jo tikai viņš atstāj tik raksturīgus iedobumus. Tādā gadījumā nepaiesiet garām arī necilajai ziemzaļajai kosai, ko dēvē par ašķi vai trusli un ko savulaik saimnieces pirms visiem trauku mazgājamajiem līdzekļiem lietojušas piedegušu katlu un pannu iztīrīšanai. Un ne tikai. Ar to var brīnumskaisti novīlēt nagus! Es arī pamēģināju. Labāk nekā ar mūslaiku "rīvēm". Turklāt – dabai draudzīgāk! Vai negaidot ieraudzīsiet, ka pie pašas takas aug mūžzaļā kumeļpēda, kas pēc izskata atgādina zirga pēdas nospiedumu. Sacīsiet: kas tur īpašs? Šis augs ne tikai labi normalizē asinsspiedienu, bet noder tādas indeves kā alkoholisms ārstēšanā. To pareizi lietojot (augs ir indīgs!), var radīt tik pamatīgu riebumu pret ugunsdziru, ka roka vairs i sitot nesniegsies pēc glāzītes. Teikšu atklāti: pat uz tik it kā vienkāršu jautājumu, cik dabā ir vizbulīšu šķirņu, neviens no mūsu pulciņa neatbildēja pareizi. Izrādījās, ka tikai viena, jo baltās un dzeltenās nav vizbulītes, bet vizbuļi. Secinājums: ekspertu pavadībā dabas taka pārvēršas ne tikai par estētisku un fizisku, bet arī izglītojošu baudījumu.


Gana labs prezidentam

Tā, līkumojot gar Amatas krastu un pētot dabas brīnumus, laiks par spīti rudens lietus radītajiem pārbaudījumiem paiet ātri. Klāt arī Veclauču tilts, no kura paveras gleznainais Veclauču smilšakmens atsegums ar lielu grotu. Lai dienai pieliktu košāku punktu, finišējam Līgatnē. Tur izejam takas posmu, kas vijas stāvus kalnā, bet, nolaižoties lejā, jāizbrien slapjāks ceļa gabals.

Pašā Līgatnē uzkāpjam tās Lustūzī, kas ir Gaujas svītas smilšakmens atsegums Līgatnes upes labajā krastā, iepretim Spriņģu ielai un Līgatnes dīķim. No skatu platformas paveras lielisks skats uz pilsētiņu un tās savdabīgo koka apbūvi, kas veidojusies XX gadsimta sākumā, kad te savu uzplaukumu piedzīvoja papīrfabrika.

Interesanti, ka alas, kas redzamas Lustūzī un arī citos smilšakmens iežos, pilsētiņas iedzīvotāji izkaluši jau kopš XIX gadsimta, izveidojot tajās pagrabus saimniecības vajadzībām. Kopumā to ir ap trim simtiem, un daļā no tām joprojām tiek uzglabāti produkti (gaisa temperatūra turas plus četru grādu robežās, kas ir ļoti piemērota ziemai paredzētajām dabas veltēm un produktiem). Vienu no tiem izmanto arī Līgatnes Vīna darītava, kas laiku pa laikam tur rīko degustācijas. Starp citu, viens no tur ražotajiem – Ābolu ledus vīns – pat ļoti iepaticies Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, kad viņš viesojās Latvijā un pusdienās baudīja šeit ražotos dzērienus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata