Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +18 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 29. jūlijs
Vidmants, Edmunds, Edžus
jeb Vairākkārt caurkritušas veģetārietes pārdomas pēc mēneša, kas pavadīts bez gaļas ēdienkartē

Veģetārā eksperimenta piezīmes

Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) dati liecina, ka gaļas patēriņš globāli ir audzis kopš 1961. gada. Cilvēku kļūst vairāk, un arī viņu rocība aug, tāpēc gaļu var atļauties aizvien vairāk ļaužu. Taču 2019. gadā notika kas neticams – gaļas ražošanas apjomi un līdz ar to arī patēriņš nedaudz samazinājās. Un tāpat arī 2020. gadā.

Var uzskatīt, ka planēta sākusi griezties citā virzienā. Divus gadus pēc kārtas samazinājies gaļas patēriņš! 2020. gadā pie samazinājuma vainojams gan ''kroņvīruss'' (traucētas piegādes ķēdes, vīruss izplatījies kautuvēs un fabrikās), gan sausums, kas nomocīja lielu daļu pasaules. Taču 2019. gadā dzīvojām, cepuri kuldami, un tik pašā gada noslēgumā sāka parādīties nostāsti par kādu Ķīnas tirdziņu, kurā var apēst neveselīgus sikspārņus. Tātad iemesls patēriņa samazinājumam bijis cits. Iespējams – kļūst vairāk to ļaužu, kas vides un ētisku apsvērumu dēļ biežāk atsakās no gaļas.

Pirmoreiz kļūt par veģetārieti es mēģināju apmēram pirms 10 gadiem. Tas nebija tāpēc, ka man būtu žēl dzīvnieku, jo skolā ētikā dabūju piecas no 10 ballēm. Tas bija tāpēc, ka labi saprotu, kas ir klimata pārmaiņas, kas ir dabisko dzīvotņu iznīcināšana, kas ir ūdeņu piesārņojums un kā to ietekmē gaļas ražošana. Ir pienācis laiks beigt par to diskutēt. Vienkārši jāpieņem, ka gaļas patēriņš rada gūzmu vides problēmu. Es to pieņēmu un paziņoju, ka esmu veģetāriete. Izgāzos kā veca sēta, jo baigi tomēr gribējās iekosties gaļā.

Tam sekoja vēl daži līdzīgi mēģinājumi, līdz sapratu, ka nav jākļūst par veģetārieti – var jau arī vienkārši gaļu ēst retāk.


Kas ir vieglāks par sešpaku?

Janvāris ir lielo apņemšanos laiks. ''Sešpaka'' parasta vēdera vietā, jaunas valodas, grāmatu lasīšana – par to sākam sapņot 1. janvāra rītā, un vidēji 8. janvārī dzīve atgriežas vecajās sliedēs. Tomēr ir cilvēki, kas aicina izturēt vismaz drusku ilgāk. Gan Latvijā, gan visā pasaulē dažādu vides un dzīvnieku aizsardzības organizāciju vadībā nu jau vairākus gadus janvāris kļuvis par veganuāri. Arī pie mums biedrība Dzīvnieku brīvība aicina ļaudis pieņemt izaicinājumu un vai nu gaļu ēst mazāk, to neēst vispār, vai arī pilnībā atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Lai vieglāk būtu izdzīvot līdz februārim, katru dienu biedrība atsūta e-pastu ar dažām receptēm, kaut kādu informāciju par lopkopības ietekmi uz vidi un augu valsts produktu spēju piepildīt visas cilvēka vēlēšanās, tam klāt pieliekot arī kaut kādu slavenu cilvēku citātus.

Pērn izvelējos apņemšanās līmeni ''ēst mazāk gaļas'', bet šogad nolēmu dzīvniekus neēst vispār. Tā kā divus gadus vecais dēls apmeklē bērnudārzu, kur kaut kādu gaļu mēdz dot, baigi nesatraucos par to, vai šāds uzturs būs viņam labs. Par sevi arī nesatraucos – kurš vispār nopietni seko līdzi visādām vielām savā uzturā?

Taču lielajam veģetārisma mēnesim gatavojos nopietni – pēc Ziemassvētkiem pagatavoju milzīgu bļodu ar karbonādēm želejā, lai panāktu, ka gaļa vienkārši apriebjas. Izdevās.

Turklāt apzinājos, ka viss jau kārtībā – varēs garšīgi paēst, jo vienmēr, VIENMĒR, kad, man gatavojot, kāds prasa, kas tik garšīgi smaržo, es cepu ķiplokus. Skola rokā: pieliec ķiplokus jebkam, un būs ok.


Sojas noslēpums

Izaicinājuma e-pastus lielākoties vēru vaļā ar prieku. Citāti mani neinteresē, bet receptes gan noder, jo man ne tikai riebjas gatavot, bet arī riebjas domāt, ko gatavot. Un tur laiku pa laikam parādās kaut kas interesants, turklāt censoņi arī apraksta, kur var nopirkt kādu retāk sastopamu produktu. Tā es iepazinos ar sojas granulām.

Līdz šim biju kaut kādās ēdnīcās ēdusi sojas ''gaļu'' un biju ēdusi arī sojas pupiņas. Kā nonākt no pupiņām līdz viltotai gaļai – par to man nebija ne jausmas. Tā es uzzināju, ka piemājas lielveikalā bezglutēna plauktā esot kaut kādas sojas granulas. Lielisks atklājums! Lētas, glabājamas apmēram mūžīgi, viegli pagatavojamas. Granulas jāieber ūdenī un, kad tās uzbriedušas, jāizliekas, ka tā ir maltā gaļa – jātaisa mērces. Varētu gatavot arī ko citu, bet slinkums. Tad atklāju, ka tajā pašā plauktā ir arī lielāki sojas gabali kaut kādiem gulašiem un viltotajām karbonādēm. Šis ir ilgtermiņa ieguvums, jo tie mūsu ēdienkartē paliks uz ilgu laiku.

Janvārī abi ar vīru arī sapratām, ka patiesībā esam mūžīgi bijuši gatavi gaļas ignorēšanai, jo krājumos ir milzīgs daudzums dažādu pupiņu, zirņu un tomātu konservu – kopējais kārbiņu apjoms nemēdz noslīdēt zem 20 kilogramiem.

Krājumu skapī es parasti veros, kad vienkārši gribu kaut ko uzlikt uz maizes. Nu uzzināju, ka to, ko es mēdzu taisīt, sauc par viltoto tunci – ar dakšu jāsaspaida turku zirņi, jāpieliek sagriezts sarkanais sīpols un kaltētas aļģes (var sagriezt tās aļģu plāksnes, kurās tin suši), jāpielej olīveļļa un jāliek uz maizes. Tajā pašā krājumu plauktā es lūkojos, kad nevar izdomāt, ko taisīt vakariņās (t. i., katru otro dienu).

Paņemu kaut kādas pupiņas vai turku zirņus, pieleju konservētus tomātus un kokosriekstu pienu, uzmetu uz pannas, kur jau apcepts kāds dārzenis un, protams, ķiploks. Iznāk mērce, kuru pielikt klāt rīsiem, makaroniem, grūbām vai citiem graudiem. Un, protams, arī tas der veģetārajam mēnesim.

Kādā dienā biju sarijusies drosmi un nolēmu taisīt kaut ko līdzīgu burgeru plācenīšiem no pupiņām. Iznāca pļekas, kuras izskatījās tik pretīgi, ka nebiju tās gatava pārstrādāt pat biezenī, mērcē vai citā dienā. Lai viss būtu sliktāk, kā piedevas mēģināju pagatavot saldā kartupeļa frī. Viss nokļuva miskastē. Pārcentos.


No cūkas par govi

Veganuāra noslēgumā prasīju vīram, kādi ir viņa secinājumi par dzīvi bez gaļas. Viņš atzinās, ka jūt, ka pamazām pārvēršas par govi – kļuvis slaidāks un arī biežāk grib pastaigāties pa kādu pļavu. Vēl abi sapratām, ka pēdējā laikā (pirms šī slavenā izaicinājuma mēneša, protams) esam ēduši ne pārāk kvalitatīvu gaļu – visādus cīsiņus un pelmeņus –, bet tad, kad reizi divos mēnešos cepeškrāsnī iemetam vistu, tas tiek uzskatīts par īpašu gurmanu piedzīvojumu. Iespējams, ja mēs bieži ēstu liellopa tartarus un steikus, šašlikus un viltotos zaķus, tagad jau rāpotu pa sienām un brauktu pēc gaļas, bet nu visai mierīgi esam izturējuši visu mēnesi (tas rasols un kotletes, ko draugs vīram uzdāvināja dzimšanas dienā, neskaitās).

Tāpēc veģetāro mēnesi noslēdzām ar vairākiem sīkiem secinājumiem un atklājumiem:

kurkuma nav garšviela. Tā nekā negaršo. Tā ir tikai krāsviela, ko es vairs nelietošu, jo tā nokrāso arī traukus tā, ka grūti nomazgāt;

izrādās, ka kumīns ir tieši tā garša, kas man mūžīgi patikusi Izraēlas virtuvē;

šis eksperiments būtu krietni grūtāks, ja nedzīvotu pie laba pārtikas lielveikala ar plašu produktu izvēli. Jau tagad šķiet, ka svaigo dārzeņu izvēle ir neliela. Iespējams, kādā mazākā pilsētā ātrāk atmestu visam ar roku;

mans riebums pret ēst gatavošanu rezultējas ar to, ka janvārī ēdienkarte bijusi visai vienveidīga. Tiesa, arī ar gaļu un zivīm tā ir vienveidīga;

visbiežāk sapņos rādījās zivis;

dārzeņu veikalā ir par maz, toties graudaugu izvēle gan ir milzīga: rīsi nez cik krāsās un formās, grūbas, bulguri, kuskusi, kvinojas, dažādu veidu pastas. Ja pats atkāpies no spageti, ko esi ēdis pēdējos 15 gadus, tad tiešām iespējams padarīt ēšanu mazliet interesantāku;

veģetāru ēdienu ledusskapī var uzglabāt ilgāk un cerēt, ka tas izskatīsies labi un smaržos aicinoši vairākas dienas;

saldais kartupelis ir lielisks dārzenis, jo to var glabāt ārpus ledusskapja apmēram mūžīgi. Tikai nevajag domāt, ka no tā varēsit uztaisīt labus frī;

ja ceptiem dārzeņiem klāt pieliek terijaki mērci un sezama sēklas, tie no vienkāršiem dārzeņiem pārvēršas par restorāna ēdienu par 18 eiro porcijā. Ja vēl to nosauc par voku, tad tas maksā jau 23 eiro.

Svarīgākais secinājums, kurš man stiepjas līdzi gadiem: iztikšana bez dzīvniekiem vai to radītiem produktiem nav nekas īpašs. Pilnīgi stiepjas roka citēt Ati Slakteri.

Tāpēc mani mulsina īpaši vegānu plaukti vai veģetāriešu sadaļas restorānu ēdienkartēs, jo tas taču ir parasts ēdiens. Vai lauku kaimiņš kļūst par vegānu tad, ja viņš dodas sēņot? Nē, viņš vienkārši iet lasīt sēnes, kuras, iespējams, arī ēdīs.

Tā ir vienkārša izvēle kādā ēdienreizē ēst kaut ko, kas nav gaļa, un tam nav jābūt saistītam ar identitātes vai Satversmes maiņu. Un tas ir foršākais cilvēka iespējā ietekmēt vidi tieši ar saviem ēšanas paradumiem – mašīnu tu nopērc vienreiz un tad brauc desmit gadu, toties maltīti var izvēlēties katru reizi no jauna. Bet tas nozīmē: arī tad, ja vienu reizi esi saēdies grēkus, tas nepazudina iespēju turpmākās divas nedēļas ēst kā no videi draudzīgas dzīves ābeces. 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Aizklauvēties līdz senioru sirdīm(3)

Kardiologs Andrejs Ērglis par to, vai karstā laikā jārušinās dobē, par pozitīvo un negatīvo antivakseru kustībā, par vecuma relativitāti un par to, kādā valodā runā politiķi.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata