Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Laura groza operu

Teātra jomas speciālisti zina teikt, ka Latvijā ir divi spoži režisori, ar kuriem aktieriem ir bīstami strādāt, – Vladislavs Nastavševs un Laura Groza-Ķibere. Nastavševs mēģinājumos ārdoties, lamājoties un sagādājot aktieriem garīgas ciešanas. Groza-Ķibere neārdās un nelamājas, bet pēc viņas izrādēm aktieriem ir nācies meklēt fizioterapeita palīdzību, lai dziedētu izrādēs gūtās traumas.

Ja tas tā tiešām ir, Laura Groza-Ķibere ir īstais režisors komponista Ērika Ešenvalda operai Iemūrētie, jo Ineses Zanderes libreta tēma ir upura neizbēgamība. Iemūrētie, kuru pirmizrāde paredzēta 19. maijā, ir Lauras debija operas režijā. Laurai izdodas atrast brīdi sarunai ar SestDienu savā saspringtajā grafikā, kurā pašlaik nekam citam, izņemot teātri un miegu, faktiski neesot vietas. 

Kā jūties, šeit pa restorāna Forest logu veroties uz Operas namu, vienu no lepnākajām ēkām Rīgā, kas uzcelta, lai tu varētu tur iestudēt operu? 

Jūtos ļoti labi. Kaut kāda gigantomānija man vienmēr ir piemitusi, patīk lielais, greznais, vērienīgais... Latvijā nav aristokrātiskas piederības, mums it kā nav iemesla vēlēties purpuru un zeltu, bet manī ir tāda vēlme – nevis ārišķīgā nozīmē, bet patīk grandiozums. Operas žanrs tāds ir. 

Opera mani jau sen ir vilkusi, tāpēc var teikt, ka tas, ko tagad daru, ir likumsakarīgi. Neanalizēju, kāpēc tā ir, man nav laika sēdēt un apcerēt šo stāvokli, visu laiku ir mēģinājumi, mēģinājumi, mēģinājumi. Ir jauna sarežģītības pakāpe, bet tajā pašā laikā liela labsajūta. It kā vajadzētu būt lielākam diskomfortam. 

Kā tu tiki pie iespējas iestudēt Iemūrētos

Vispār tie bija jātaisa Gatim Šmitam, viņš ar Ēriku Ešenvaldu bija sadarbojies jau pirms tam. Nezinu, kāpēc, bet rudenī viņš no iestudējuma atteicās. Radās krīzes situācija, un es tajā vilcienā, kurš jau traucās pilnā gaitā ar mērķi apstāties 19. maijā, ielēcu faktiski pēdējā brīdī, novembrī. Tāpēc man pašai drusku ir trūcis organiskas sadzīvošanas perioda ar šo darbu. 

Kāpēc tad tu lēci ejošā vilcienā? 

Es nemāku pateikt nē piedāvājumiem, kas mani interesē, lai arī man no tiem varbūt ir bail. 

Tu gan neradi iespaidu, ka tev mākslā no kaut kā būtu bail. 

(Iesmejas.) Kad, piemēram, tagad tiekos ar visu operas kori un solistiem, vadu mēģinājumu ar milzīgu kolektīvu, nevar teikt, ka jūtos superkomfortabli. Tomēr operas žanrs mani vienmēr ir suģestējis. It kā tam nav iemesla, bērnībā mani uz operām neveda, pirmo reizi Operā biju vēlu un pēc pašiniciatīvas. 

Uz teātri taču tevi veda? 

Jā, tas manus vecākus kā demokrātiskāks žanrs interesēja vairāk. Teātrī bērnībā biju bieži, varbūt tāpēc arī vēlāk izvēlējos šo profesiju. Bet operas un mūzikas pasaule mani ārkārtīgi fascinē – laikam visvairāk tas kopkolektīvais spiediens, kas tiek raidīts no skatuves, tas mērogs, tā skaņas masa, ko vari fiziski sajust. Varbūt tas saistīts ar manu gigantomāniju, ka man visu gribas daudz, – un tāpēc teātra izrādēs bieži vien nākas šo to attīrīt. Operā es dabūju to, kā man teātrī pietrūkst, – lai gan teātris, protams, ir un paliks mana pamatmīlestība. 

Paliks? 

(Iesmejas.) Nezinu! Teātrī man patīk iespēja panākt smalkumu, niansētību. Šeit ir jāmasē visos līmeņos – bet tomēr var arī te panākt niansētību, tikai to jāiemācās valdīt. Teātrī toties var dabūt pilnīgu piepildītu klusumu, un laikam jau ar aktieriem es tomēr runāju vienādākā valodā nekā ar vokālistiem. Mūziķi un vokālisti ir drusku cits kosmoss. Lai gan ļoti savdabīgs, interesējošs kosmoss. 

Vai operu iestudēt nav vieglāk kā teātra izrādi? 

Jā un nē. Tā kā šis ir mans pirmais iestudējums operā, man ir milzīgs jaunas informācijas apjoms un esmu ārpus savas komforta zonas, katru dienu iemācos kaut ko pilnīgi jaunu. Tā sajūta man ļoti patīk, jo vispār man nepatīk mācīties akadēmiskās iestādēs. Vienreiz mūžā to ar lielām mokām esmu izdarījusi un otrreiz vairs nedarīšu. Bet vispār mācīties man ļoti patīk, un te ir tā iespēja! Jo bija jau drusku tāda kā rutīna iestājusies – tādā nozīmē, ka, divdesmit izrāžu uztaisot, esi iemācījies amatu. Operā ir citi spēles noteikumi, nākas mācīties atkal. 

Kas ir tie citi spēles noteikumi? 

Muzikālā sadaļa. Šeit arī režisora ego tiek palauzts. Teātra režisors drīkst būt daudz egocentriskāks, jo viņš ir absolūts notiekošā centrs. Šeit centrs ir mūzika. Man nav problēmu tam pielāgoties, bet bija jālauž sevi, pārvarot priekšstatu, ka esmu galējā institūcija, kas atbild par visu.

Te tas no manis netiek prasīts, tajā pašā laikā pastāv mana radošā telpa, kā arī tehniskā nepieciešamība vadīt procesu. Mūziku tu vari respektēt tikai tad, ja to saproti. Man ir milzīga pietāte pret to un nepieciešamība atklāt, izstāstīt stāstu, ar savu nezināšanu nenodarot tai pāri.

Kādas ir tavas attiecības ar šo Ešenvalda mūziku?

Manai pirmajai pieredzei tā ir izcila, jo es to izprotu emocionāli un intelektuāli.

Tu Iemūrēto mūziku biji dzirdējusi, pirms piekriti iestudēt?

Nē, piekritu nezinot, bet Ešenvalda vārds man nebija svešs, varēju iedomāties, kas tas varētu būt, un, kad noklausījos, nebiju vīlusies. Mūzika ir pietiekami demokrātiska, saprotama. Nezinu arī, kādam būtu jābūt komponistam, lai es teiktu kategorisku nē. Opera atšķirībā no teātra, kurā režisori paši nāk ar savām idejām, režisorus angažē noteiktiem darbiem.

Ineses Zanderes librets mani uzreiz uzrunāja, sevišķi ar to, ka tur ir mistērijas klātbūtne. Man tas īpaši patīk un patīk arī Iemūrēto idejas mērogs, tā nav plika sadzīves problemātika. Upurēšanas ideja man patīk, spēju ar to identificēties.

Visu sarunu ar Lauru Grozu-Ķiberi lasiet 5. maija žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Un balvu saņem...

Spēlmaņu nakts kaislības reizi gadā uzsit augstāko vilni – pagājušās sezonas laureātu vārdus atklās sestdien Valmieras teātrī.

Pēda nācijas pašapziņai

Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss (42) pēc valsts svētkiem aicina mazāk koncentrēties uz to, cik zaļa zāle ir aiz sētas, un vairāk rūpēties pašiem par savu vidi. Gan ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata