Ziemeļkoreju nav vērts atbrīvot, jo tur neviens to neuztvertu kā atbrīvošanu un visi būtu kamikadzes, – tāds ir viens no daudzajiem bēdīgi paradoksālajiem secinājumiem, kas pazīstamajam Krievijas kinodokumentālistam Vitālijam Manskim (1963) radās, filmējot pašlaik arī Latvijā skatāmo filmu Saules staros par pasaules noslēgtāko valsti.
Manska sākotnējā ideja bija veidot filmu, kas iedarbības ziņā būtu nedaudz līdzīga Lenijas Rīfenštāles slavenajai filmai par 1934. gada Vācijas nacistu kongresu Triumph des Willens (Gribas triumfs) – lai ziemeļkorejieši filmā ieraudzītu to, kas atbilst viņu hiperpatosa pilnajam priekšstatam par šo valsti, savukārt pārējai pasaulei šīs ainas atmaskotu Ziemeļkorejas režīma būtību. Taču no trim līgumā paredzētajiem braucieniem Manskim ar uzņemšanas grupu izdevās veikt tikai divus, turklāt arī tajos kontrole bijusi lielāka nekā Kremlī, Vatikānā vai ieslodzījuma vietās, kurās arī Manskis ir filmējis. Ziemeļkoreja piekrita sadarboties ar Manski kā ar "Putina draugu", taču pirms filmas pasaules pirmizrādes 2015. gada 15. oktobrī pieprasīja Krievijai iznīcināt filmu un sodīt autoru par Ziemeļkorejas "reālās dzīves kropļošanu".
Nu jau vairāk nekā gadu Manskis dzīvo Latvijā un uz šejieni ir pārcēlis arī dokumentālā kino festivālu ArtDocFest, kuram Krievijā faktiski pieteikts karš Manska pilsoniskās pozīcijas dēļ.
Kā varētu vienā vārdā raksturot Ziemeļkoreju? Koncentrācijas nometne?
Koncentrācijas nometne bez sargtorņiem, jo kur tad bēgt? (Pauze.) Nē, ziniet, es to par koncentrācijas nometni nesauktu. Atceros filmu par to, kā vides aizsardzības aktīvisti Krievijā bija iekļuvuši ūdeļu fermā un atvēruši būrus. Ūdeles izbēga, bet pēc dienas visas atgriezās atpakaļ būros. Viņas nevarēja zināt, kādam nolūkam tiek audzētas, toties zināja, ka tikai būros viņām dos ēst.
Vai tad nu tiešām ziemeļkorejieši nezina par citas pasaules eksistenci?
Nezina.
Viņiem taču ir sportisti, kas piedalās starptautiskās sacensībās.
Ir, bet domāju, ka ar tiem sportistiem, kuri izbrauc ārpus Korejas, pirmkārt, strādā attiecīgi dienesti, otrkārt, ārzemēs viņi uzturas savās vēstniecībās. Kad veidojām filmu un Ziemeļkorejas puse vēl nebija lauzusi līgumu, es viņiem piedāvāju apmesties viesnīcā blakus studijai, lai būtu tuvāk, bet viņi atbildēja, ka tas nav iespējams un viņi dzīvos tikai vēstniecības teritorijā. Cik esmu redzējis Ziemeļkorejas delegācijas ārzemēs, tās vienmēr ir pilnā sastāvā un turas kopā. Ziemeļkorejai ir divi tirdzniecības partneri – Ķīna un Krievija. No Vladivostokas uz Phenjanu nedēļā lido divas lidmašīnas. Cik ar šo reisu esmu lidojis, korejieši, kuri strādā Krievijā, astoņos no rīta atbrauc uz lidostu un uzturas nosacītā kvadrātā. Tas nav ne ar ko iežogots, bet korejieši ārpus šā kvadrāta neiziet, nedodas līdz kādam kioskam.
Esat teicis, ka filmu par Ziemeļkoreju uzņēmāt, gribēdams izprast padomju režīmu.
Šai "izprašanai" es Korejā nokļuvu daudz par vēlu. Padomju Savienībai Ziemeļkoreja bija līdzīga 40.–50. gados, kad tā tapa un kad eksistēja arī staļiniskā Padomju Savienība. Pēc tam PSRS aizgāja citu ceļu, kurš to noveda līdz sabrukumam. Ziemeļkorejā Staļins nav miris. Viņi šo sistēmu ir noveduši līdz loģiskai kulminācijai, tāpēc izprast mūsu pagātni, ņemot par piemēru Ziemeļkoreju, ir diezgan sarežģīti, tā ir unikāla formācija, kurai nav analoga pasaulē. Kaut kas līdzīgs varbūt ir bijis Senajā Ēģiptē, bet arī ar lielām atšķirībām. Turklāt pašreizējā Ziemeļkoreja atšķiras no Padomju Savienības terora kulminācijas laikā, jo Krievijā pat terora gados bija protesta kultūra, te darbojās Eizenšteins, Pasternaks, Ahmatova, Cvetajeva, Bulgakovs, Platonovs, Meierholds... Gorkijs brauca uz gulagu un par to stāstīja. Ziemeļkorejā nav nekā līdzīga kultūras laukā, tur ir pilnīgi izdedzināta zeme. Padomju Savienība bija spiesta atzīt, ka tai ir darba nometnes, vārdu sakot, kaut kāda komunikācija un taisnošanās bija. Korejā nekā tamlīdzīga nav. Valsts galvenais lozungs ir "Mēs nevienu neskaužam".
Jūs esat teicis, ka, ja būtu jāizvēlas starp nāvessodu un dzīvi Ziemeļkorejā, jūs izvēlētos nāvi.
Jā, un tā nav metafora. Es ļoti mīlu dzīvi, gribētu nodzīvot 350 gadu un pēc tam vēl divsimt, bet nekādos apstākļos nespēju iedomāties sevi dzīvojam Ziemeļkorejā. Protams, tas arī nebūtu iespējams, jo, ja nupat amerikāņu studentam par vadoņa plakāta nosperšanu Phenjanas viesnīcā Ziemeļkoreja piesprieda 15 gadu cietumā, man par savu filmu pienāktos vismaz pieci mūža ieslodzījumi. Bet es vispār nesaprotu, kā var dzīvot nebrīvē. Man brīvība ir galvenais, kā dēļ mēs eksistējam.
Vai šis režīms noturēsies ilgi?
Tam nav nekāda pamata izzust – vadonis ir jauns, veselība laba. Latvija jau 25 gadus ceļ civilizētu valsti, bet padomiskais tik un tā katrā sēž iekšā, man tas no malas labi redzams. Turklāt Baltija bija pati brīvākā telpa Padomju Savienībā. Bet Ziemeļkorejā pat pašreizējo bērnu bērni būs inficēti ar šo bacili. Pat ja pieņem, ka pēc 30 gadiem tur kaut kas mainīsies un viņi sāks celt jaunu dzīvi, vēl trīs paaudzes būs nepieciešamas, lai sāktos izveseļošanās, – tātad 90 gadu.
Nepieredzēsim.
Noteikti nepieredzēsim. Un, ja kāds plānotu kādas militārās operācijas Ziemeļkorejas atbrīvošanai, es neieteiktu to darīt – jo tur neviens šīs operācijas neuztvers kā mēģinājumu viņus atbrīvot un ikviens būs kamikadze. Kāpēc Ziemeļkoreja eksistē? Tā tapa, pateicoties Padomju Savienībai, kura bija galvenā spēlētāja Korejas karā. Ķīna pieslēdzās vēlāk un palīdzēja saglabāt šo režīmu.
Cik ilgi eksistēs Putina režīms?
Pieņemu, ka līdz 2024. gadam tas eksistēs bez lielām problēmām. 2018. gada vēlēšanas nebūs lūzuma punkts. Bet, kad 2024. gadā Putinam jau būs padaudz gadu un nāksies mainīt konstitūciju, lai paliktu prezidentos, Krievijā kaut kas notiks – un var notikt arī kaut kas traģisks.
Populārais analītiķis Staņislavs Belkovskis paredz, ka kaut kam Krievijā jāmainās 2017. gadā.
Mēs visi šajā ziņā esam kā astrologi. Belkovskis ir baltais astrologs, es melnais... 1991. gada 18. augustā nekas neliecināja, ka iestāsies 20. augusts un pēc tam 21. augusts, padomju impērijas krahs. Varbūt tagad, kamēr mēs runājam, jau kaut kas notiek – bet varbūtība ir ļoti maza, jo Krievija ir ļoti konservatīva un grūti izkustināma valsts. To, ka 1917. gadā ir notikusi revolūcija, vairākās Krievijas vietās uzzināja tikai 1918. gada beigās. Mums par kaunu jāsaka, ka šajā ziņā maz kas ir mainījies.
Vai Putina režīma evolūcijas virziens jūs ir pārsteidzis?
Sākuma periodu, no 1999. gada līdz 2001. gada vidum, es labi atceros, jo uzņēmu filmu par Putinu un bieži ar viņu kontaktējos. Tolaik es šos procesus vēroju kā insaiders. Par Putinu neesmu balsojis, viņš nekad nav bijis mans prezidents, bet likās, ka novecējušais Jeļcins un viņa nedaudz nogurusī komanda… – tur bija menedžmenta problēmas, kas prasījās risinājuma. Putins arī nāca kā menedžeris, nevis politiķis. Pareizāk sakot, nevis viņš nāca, viņu atveda – bet atveda kā tehnisku prezidentu. Konstrukcija bija paredzēta kā politiska ģimenes valdīšana ar Putinu kā menedžeri, kurš veic tehniskus uzdevumus. Bet, pirmkārt, ģimene nebija spēcīga, viņiem personiskās dzīves problēmas tobrīd rūpēja vairāk, un viņi uzticējās Putinam un deva viņam pārāk daudz pilnvaru. Viņš kā cilvēks, kurš skolots KGB, mācīts iegūt uzticību – arī manu uzticību viņš ieguva –, izdarīja to, ko gribēja izdarīt.
Putins pats gāja uz varu vai tika bīdīts?
Es procesam pieslēdzos, kad Putins jau bija izraudzīts, tāpēc nezinu, kā precīzi tika pieņemts lēmums. Katrā ziņā tika meklēts vadāms cilvēks, un Putins spēja viņus pārliecināt, ka viņš nav patstāvīga figūra. Patiesībā viņš, protams, gāja uz mērķi. Kad es iekļuvu Kremlī un sāku vērties apkārt, mani pārsteidza varas vienkāršība un nesakrālums. Kad Jeļcins jau dziļi "strādāja ar dokumentiem" un valsti reāli vadīja citi cilvēki, vara bija trausla, un šo trauslumu Putins izmantoja. Tobrīd tas nebija sarežģīts manevrs. Bija skaidrs, ka kaut kas jādara, marta vēlēšanās Jeļcinam nebija nekādu izredžu, vēlēšanas vajadzēja noraut, un tad uz jaunās tūkstošgades gaidīšanas fona viņi veica polittehnoloģiski precīzu paziņojumu. Visi dzīvo tūkstošgades mijas gaidās, gaida brīnumu, un tajā brīdī Jeļcins paziņo par jaunu prezidentu. Kamēr tauta atkopās no Jaungada svinībām, Putins jau bija pie varas.
Tagad viņš viens pats valda Krievijā?
Viens pats.
Pārējie no viņa baidās, vai vienkārši viņš viņiem ir izdevīgs?
Baidās. Viņš vairs nav izdevīgs nevienam. Jāsaprot, ka jebkura vara cilvēku maina ne jau uz labo pusi, pat ASV vara, bet Krievijas vara ar tās bizantisko tradīciju Putinu, kurš jau sākumā nebija ideāls, ir pārvērtusi par absolūto ļaunumu. Viņš ir arī sagrāvis pats sevi.
Tad jau viņam ir sevi jāsargā, ja viņš nevienam nav izdevīgs.
Nezinu otru cilvēku pasaulē, kurš tiktu tā sargāts.
Vai viņš pats zina, ka ir absolūtais ļaunums?
Kaut kādas lietas viņš saprot, bet balstīsimies tajā, ko viņš pats saka. Viņš saka, ka PSRS sabrukums ir XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Tātad viņš nevar saprast un pieņemt, ka PSRS sabrukums bija likumsakarīgs un ka tas bija viens no XX gadsimta pozitīvākajiem notikumiem. Tagad viņš uzskata, ka pasaule ir sazvērējusies pret Krieviju un grib to iznīcināt. Tā ir viņa galvenā politiskā ideologēma, tāpēc viņš cenšas saglabāt un atjaunot Krievijas impēriju. Tāpēc ir Krima, Ukrainas dienvidaustrumi un tā tālāk. Viņš vienkārši nesaprot mūsdienu pasauli. Viņam būtu jāatbilst laika izaicinājumiem, bet viņš stāv trīssimt gadu vecās pozīcijās.
Visu Egīla Zirņa lielo interviju ar Vitāliju Manski lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!