Fragments no intervijas:
Par Laimdotas Straujumas valdību dzirdēts runājam, ka tā bija tikai prezidenta ievēlēšanas valdība, īstā valdība nākšot pēc tam, rudenī. Vai līdz gada beigām Straujumas valdība vēl pastāvēs?
Daļai politiķu, izvērtējot alternatīvā varianta blaknes, varētu arī nebūt lielas vilkmes gāzt Straujumas valdību.
Nedēļas sākumā jau bija valdības koalīcijas sanāksme, kurā partneri vienojās netīro veļu publiski nemazgāt, atgriezties pie koalīcijas līguma un turpināt strādāšanu kopā.
Koalīciju veido trīs dažādas partijas, katrai ir savs skatījums uz to, kas notiek Latvijā. Būtu ļoti dīvaini, ja koalīcijas partiju domas būtu vienādas, tad jau varētu apvienoties vienā Nacionālajā apvienībā. Tā nekad nekur pasaulē nenotiek. Tāpēc jau ir koalīcijas partijas, lai tieši koalīcijā ienāktu idejas, lai būtu politiskā konkurence ideju starpā. Nacionālā apvienība koalīcijā nav atteikusies no saviem uzskatiem un politiskajiem ideāliem. Koalīcijas līgums nav svarīgāks par Latvijas sabiedrības interesēm.
Sabiedrības interesēm Nacionālās apvienības izpratnē?
Tāpēc ideju cīņa ir atvērta. Visām koalīcijas, arī opozīcijas partijām un žurnālistiem ir iespējas uzrunāt sabiedrību un vēstīt savas idejas. Iespējams, kāds gribētu, lai Nacionālā apvienība aizzāģētu Straujumas krēslam kāju. Nacionālā apvienība to nav darījusi. Varbūt kādam no mūsu koalīcijas partneriem brīžam ir grūti izturēt politiskās konkurences cīņu, bet šī konkurence ir godīga un saruna atvērta. Šādi musinājumi un kūdīšana no malas zāģēt valdības krēslu ir bijuši arī citus sasaukumos, bet mūsu interesēs ir stabilitāte valstī. Tas ir pats svarīgākais.
Jūs tagad izklausāties lielāka Straujumas atbalstītāja nekā viņas partijas biedri no Vienotības.
Iespējams, kāds no ZZS un arī Vienotības vēlētos ar zāģīti piestrādāt pie Straujumas krēsla, bet Nacionālā apvienība nav to skaitā. Ļoti simptomātiski, ka šī staigāšana ar maziem zāģīšiem pastiprinājās tad, kad viņa bija devusies atvaļinājumā. Būtu bijis godīgi sagaidīt viņu atgriežamies.
Kad Straujumas kundze atgriezās, koalīcijā notika emocionāli smaga saruna.
Kādi ir Nacionālās apvienības galvenie iebildumi pret bēgļu un imigrantu uzņemšanu? Vai viņos tiek saredzēti cilvēki, kas neintegrēsies mūsu sabiedrībā?
Domāju, ka neviena valsts nav sajūsmā par bēgļu uzņemšanu.
Piemēram, Zviedrija ir uzņēmusi daudz lielāku skaitu bēgļu.
Latvija, atšķirībā no Zviedrijas, vairāk nekā 50 gadus ir bijusi okupēta, iedzīvotāju etniskais sastāvs piespiedu kārtā ir mainīts. Mēs esam piedzīvojuši ļoti masīvu rusifikācijas kampaņu un iedzīvotāju iepludināšanu Latvijā. Tā bija PSRS īstenota imigrācijas politika. Eiropas Savienībā, kur ir brīva cilvēku un darbaspēka kustība, mums ir ļoti nopietni jādomā par savu migrācijas politiku. Tas ir vēl viens no Latvijas neizdarītajiem darbiem. Runa ir arī par tiem, kas aizbraukuši no Latvijas, nespēdami nodrošināt ģimeni un, iespējams, nejuzdamies te pietiekami komfortabli valodas un kultūras vidē.
Kāpēc integrācija Latvijā nav bijusi veiksmīga?
Daudz naudas ir iztērēts Eiropas institūcijās pieteiktos projektos, par kuriem ir uzrakstītas veiksmīgas atskaites. Taču 25 gados Latvija nav izdarījusi pašu galveno, ko vajadzēja izdarīt, — bērni ir nodalīti, no 1. līdz 12.klasei viņi ir mācījušies divu valodu, un, pats galvenais, divu dažādu ideju un vērtību pasaulēs. Bērni nevar augt kopā, iesakņoties Latvijas vērtību laukā, un Latvijas valsts joprojām šo sistēmu mākslīgi uztur un vēl pasniedz to kā Latvijas veiksmes stāstu, kas pēc būtības ir aplami. Mēs dzīvojam ļoti sadalītā sabiedrībā, un Latvijas valsts joprojām iegulda naudu, lai to turpinātu.
Kurā Rīgas mikrorajonā jūs dzīvojat?
Pļavniekos.
Lieliski. Vai jūs būtu ar mieru, ka jūsu meitas klasē no 20 bērniem 16 būtu krievvalodīgie?
Šī nav unikāla Latvijas problēma, šis jautājums pastāv visur — Malmē Zviedrijā un Londonā Lielbritānijā, bet tas nav iemesls etniski segregētai izglītībai. Svarīgs faktors ir skolotāji, skolas programma un metodoloģija. Kādu vakaru meita man teica: "Es pazīstu ļoti maz mana vecuma krievu." Viņas klasē ir divas krievu meitenes. Tas ir maz.
Bet, ja klasē būtu 16 krievvalodīgie skolēni, viņi taču savā starpā runātu krieviski.
Mums ir jānotur latviska vide. Skolu sistēmas etniska dalīšana ilgtermiņā ir postoša.
Visu interviju ar Ināru Mūrnieci lasiet žurnāla Sestdiena 14.augusta numurā!