Šā gada 1. februārī, kad Mjanmā (līdz 1989. gadam Birma) bija jānotiek jaunā sasaukuma valsts parlamenta pirmajai sēdei, deputātu kopā sanākšanas vietā valsts šķietami negaidīti piedzīvoja militāru apvērsumu. Bruņotie spēki jeb tamado Mjanmas galvaspilsētā Nepjido aizturēja Valsts prezidentu Vinu Mjintu, valsts padomnieci jeb faktisko premjerministri Aunu Sanu Su Či, 24 ministrus un vēl virkni redzamu politiķu, kuriem visiem tika piemērots mājas arests. Pastāv iespēja, ka viņi visi var tikt tiesāti par dzimtenes nodevību, par ko iespējams piemērot arī nāvessodu.
Visa vara valstī patlaban ir nodota armijas virspavēlniekam ģenerālim Minam Aunam Hlainam, kurš jau paziņojis par jauna kabineta izveidi no militārpersonām un tamado atbalstošiem politiķiem, kā arī par parlamenta atlaišanu. Pēc gada gan tiek it kā solītas jaunas parlamenta vēlēšanas, taču līdz tām, domājams, tiks mainīta valsts konstitūcija.
Atbildot uz šiem notikumiem, Mjanmā vēršas plašumā Su Či atbalstītāju protesta akcijas un demonstrācijas, kuru dalībnieki prasa huntas atkāpšanos. Acīgākie novērotāji tikmēr jau pamanījuši, ka šīs nedēļas sākumā policijas spēki Mjanmas ielās pirmoreiz izgāja, valkājot sarkanas kaklasaites. Atbilstoši iepriekšējās huntas varas perioda tradīcijām tas signalizē, ka policija ir bruņota ar kaujas ieročiem un tai ļauts bez brīdinājuma atklāt uguni uz protestētājiem.
No mājas aresta līdz filmai
Notikumi Mjanmā īpašu uzmanību piesaista šobrīd apcietinātās valsts padomnieces Aunas Sanas Su Či plašās starptautiskās pazīstamības dēļ. II pasaules kara laika Birmas nacionālās atbrīvošanās kustības līdera un vienlaikus Birmas Komunistiskās partijas dibinātāja un vadītāja, Mjanmas nacionālā varoņa ģenerāļa Auna Sana vienīgā meita (Auns Sans tika noslepkavots 1947. gada 19. jūlijā, kad viņa meita bija tikai divus gadus veca) politikā iesaistījās 1988. gadā, kad no Lielbritānijas ieradās dzimtenē atbalstīt savu smagi slimo māti Hinu Či.
Pusaudža gadus un jaunību Su Či pavadīja Indijā, kur viņas māte kopš 1960. gada bija Birmas vēstniece. Indijā Su Či arī pabeidza vienu no ārzemniekiem paredzētajām Deli koledžām, bet pēc tam turpināja mācības jau Oksfordas Universitātē Lielbritānijā, kur ieguva filosofijas, politikas zinātņu un ekonomikas bakalaura grādus. Pēc tam sekoja trīs gadi darba ANO centrālajā mītnē Ņujorkā, laulības ar britu tibetologu Maiklu Eirisu, divu dēlu – Aleksandra un Kima – nākšana pasaulē, kā arī mierīga ģimenes dzīve Londonā un akadēmiskā karjera – 1985. gadā Su Či kļuva par filosofijas zinātņu doktori Londonas Universitātē.
Birmā tikmēr kopš 1962. gada pie varas atradās hunta, un Su Či ierašanās laiks dzimtenē sakrita ar kārtējiem protestiem pret tamado varu. Kā apgalvo oficiālā versija, nacionālā varoņa meita nespēja palikt vienaldzīga pret tautas ciešanām un aktīvi iesaistījās protesta kustībā, kas beidzās ar tā dēvētajiem četru astoņnieku (8888) nemieriem. To kulminācija, kā jau var noprast pēc nosaukuma, tika piedzīvota 1988. gada 8. augustā, un šo nemieru apspiešanas laikā gāja bojā ap pieciem tūkstošiem protestētāju, bet kontrole pār sabiedrību kļuva tikai lielāka. Pavisam apturēt protestus tamado gan neizdevās, un sekoja to otrais vilnis. Tā laikā, 1988. gada septembrī, Su Či vērsās pie protestētāju tūkstošiem ar kaismīgu uzsaukumu, kas viņu (it īpaši ņemot vērā priekšvēsturi) padarīja par opozīcijas līderi. Tāpat Su Či nodibināja savu politisko partiju – Nacionālo līgu par demokrātiju (NLD), kura kļuva par galveno opozīcijas spēku. Iedzīvotāju vidū jauntapusī politiķe tika iesaukta par Do, kas tulkojumā nozīmē "krustmāmiņa" vai "dāma, lēdija". Un, tā kā Mjanma ir bijusī britu kolonija, starptautiskā mērogā Su Či kļuva pazīstama kā Lēdija.
Pastāv gan arī neoficiāla versija par iemesliem, kāpēc Su Či ieradās Birmā / Mjanmā un iesaistījās politikā. Atbilstoši tai Su Či atbraukusi uz dzimteni ne tikai atbalstīt māti, bet arī ar ļoti konkrētām un slepenām Londonas instrukcijām, kuru īstenošanas rezultātā viņai bija jākļūst par valsts jauno līderi un jāpieņem kādi (šeit versijas atšķiras) Lielbritānijai vēlami lēmumi, pie viena atjaunojot britu ietekmi valstī.
Kura no versijām ir tuvāka patiesībai, visticamāk, tā arī paliks nezināms, tomēr 1990. gadā, kad hunta atļāva sarīkot vēlēšanas, par NLD balsis atdeva vairāk nekā 80% vēlētāju. Turklāt tas notika, pat neraugoties uz to, ka visi partijas līderi pirms vēlēšanām tika apcietināti un nonāca cietumā vai mājas arestā, bet NLD priekšvēlēšanu kampaņa bija ļoti pieticīga, un tās ceļā tika likti visdažādākie šķēršļi.
Tomēr pēc vēlēšanām hunta atteicās atzīt to rezultātus, un Su Či palika mājas arestā. Mājas arestā politiķe pavadīja 15 no turpmākajiem 20 gadiem – hunta viņu ik pa brīdim atbrīvoja, tad atkal izvirzīja jaunas apsūdzības un piesprieda jaunus sodus. Uz šāda fona trauslās sievietes, kura cīnās pret nežēlīgo tamado režīmu, tēls ieguva ārkārtīgu popularitāti rietumvalstīs. 1990. gadā Su Či tika piešķirta Saharova balva, 1991. gadā – Nobela Miera prēmija, bet pret režīmu tika noteikta virkne sankciju un īstenots diplomātiskais spiediens, ko Mjanmas militārā vadība gan atklāti ignorēja.
Šāds stāvoklis turpinājās līdz 2010. gadam, kad hunta atļāva sarīkot pirmās vēlēšanas kopš 1990. gada. Tā kā politieslodzītajiem, tajā skaitā Su Či, dalība vēlēšanās bija liegta, NLD tās boikotēja. Par uzvarētāju kļuva tamado atbalstītā Savienības solidaritātes un attīstības partija (SSAP, kur nosaukuma pirmais vārds "Savienības" ir norāde uz valsts pilno nosaukumu – Mjanmas Savienības Republika). Šī partija, lai arī ģenerāļu uzraudzībā, taču sāka pakāpeniskas reformas, tostarp tika izsludināta politieslodzīto amnestija, un 2010. gada 13. novembrī brīvību ieguva arī Su Či.
Rietumvalstis, un īpaši ASV, politiķes atbrīvošanu nekavējoties pasludināja par savu nopelnu (uzreiz pēc atbrīvošanas Su Či piezvanīja ASV prezidents Baraks Obama, tāpat viņu apmeklēja ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone un virknes citu valstu augstas amatpersonas), tomēr situācijas pārzinātāji uzskata, ka no ārpasaules izolētās Mjanmas militāro vadību daudz vairāk ietekmēja nevis sankcijas un diplomātiskais spiediens, bet nespēja novērst pieaugošo ekonomisko lejupslīdi un nabadzību, kādēļ tika pieņemts lēmums daļu varas nodot "civilistiem".
Pēc atbrīvošanas Su Či popularitāte gan dzimtenē, gan rietumvalstīs sasniedza augstāko punktu. Viņai par godu režisors Liks Besons uzņēma biogrāfisku filmu Lēdija/The Lady, bet pati Su Či devās triumfālā turnejā pa Eiropu, kur pēc 20 gadiem klātienē noturēja arī Nobela Miera prēmijas laureātes runu. Tikmēr Mjanmā NLD pārliecinoši uzvarēja 2012. gada parlamenta starpvēlēšanās (iegūstot 43 no 45 vietām), bet 2015. gada 8. novembrī triumfēja vispārējās vēlēšanās, kuru laikā tika vēlēti abu parlamenta palātu deputāti. Apakšpalātā NLD ieguva 255 no kopumā 310 vēlētajām vietām, bet augšpalātā – 135 no kopumā 168 vēlētajām vietām. Iepriekš pie varas bijusī SSAP ieguva tikai attiecīgi 30 un 11 deputātu mandātu, bet pārējos krēslus sadalīja nelielās partijas un neatkarīgie kandidāti.
Reformas, rohindžas un Ķīna
Te jāpaskaidro, ka Mjanmas konstitūcijā, kas tika pieņemta vēl pirms reformu sākšanas 2008. gadā, tamado ir garantēti 25% vietu abās parlamenta palātās (attiecīgi 110 un 56 mandāti). Tas nodrošina veto tiesības attiecībā uz jebkuru svarīgu lēmumu, kura apstiprināšanai nepietiek ar vienkāršu balsu vairākumu. Rezultātā bez tamado piekrišanas nav iespējamas izmaiņas valsts pamatlikumā, likumos, kas saistīti ar tamado statusu, u. c. Tāpat konstitūcijā ir noteikts, ka armija pati vēlē savu augstāko vadību, savus parlamenta deputātus, ir ekonomiski pilnībā neatkarīga u. c. Tamado arī ir paredzētas tiesības noteiktos gadījumos atstādināt civilo varu un atjaunot militāro diktatūru, kas faktiski nozīmē: armija ir valsts valstī ar milzīgām iespējām un pilnvarām, ar saviem "sociālajiem liftiem" jeb karjeras izaugsmes iespējām un virkni līdzīgu lietu.
Tiesa, nedz 2015. gadā, nedz turpmāk līdz nākamajām parlamenta vēlēšanām tamado oficiāli nevienu no šīm iespējām neizmantoja. NLD kļuva par varas partiju, bet Su Či tika īpaši izdomāts valsts padomnieces tituls, jo viņa atbilstoši konstitūcijai nevar ieņemt valsts augstākos amatus. (Abi viņas un 1999. gadā mirušā Eirisa dēli ir Lielbritānijas pilsoņi, bet Mjanmas augstākos amatus ir aizliegts ieņemt cilvēkiem, kuru tuvākie radinieki ir citas valsts pilsoņi.) Reāli Su Či piecus gadus ieņēma Mjanmas premjerministres posteni, atsevišķos periodos oficiāli uzņemoties arī vairāku ministru pienākumu pildīšanu.
No Su Či, kura Rietumos tika uzskatīta par liberālās demokrātijas uzvaras gājiena simbolu, tika gaidītas reformas, taču politiķes atbalstītājiem nācās vilties. Lai gan armijas vadība nelika viņas ceļā šķēršļus, būtiskas reformas nesekoja un pārkārtojumi aprobežojās ar lēmumiem, kas jau bija pieņemti vispirms huntas, bet pēc tam SSAP valdības laikā. Jāuzsver gan, ka, lai arī Mjanma šo reformu rezultātā nekļuva par brīvības etalonu, ierobežojumu ziņā tā pārstāja izcelties uz kaimiņvalstu fona. Raugoties no šāda viedokļa, valsts iedzīvotāju vairākums arī nejuta īpašu nepieciešamību pēc ātrām tālākām reformām. Turklāt Su Či varas brīdī liberālais modelis jau bija zaudējis krietnu daļu pievilcības, rodoties aizvien lielākām šaubām par tā efektivitāti.
Par galveno Su Či problēmu, kuras dēļ mainījās attieksme pret viņu Rietumos, gan kļuva nevis reformu trūkums, bet attieksme pret rohindžu minoritāti. Rohindžas – kopumā ap 1,3 miljoniem cilvēku – dzīvo (vairāk nekā pusē gadījumu pareizāk gan būtu teikt – dzīvoja) Mjanmas pierobežas Rakhainas pavalstī. Attieksme pret rohindžām valstī vienmēr ir bijusi izteikti negatīva, jo viņi tiek uzskatīti par svešiniekiem, kas Mjanmā ieradušies koloniālisma un arī postkoloniālisma periodos no kaimiņos esošās mūsdienu Bangladešas. Tāpat rohindžas ir musulmaņi, kamēr Mjanmā pārliecinoši dominē budisms. Rohindžām jau kopš huntas laika ir virkne tiesību ierobežojumu, kurus Su Či pēc nākšanas pie varas atteicās atcelt. Tas 2017. gadā noveda pie rohindžu sadursmēm ar policiju. Pēc tām Su Či lūdza tamado palīdzību "kārtības atjaunošanā", kas beidzās ar asiņainu izrēķināšanos ar rohindžām, tūkstošos mērāmu bojāgājušo skaitu, virkni nodedzinātu rohindžu ciematu, kā arī ap 700 tūkstošiem bēgļu, kas centās nokļūt galvenokārt Bangladešā. Arī Mjanmas kaimiņvalstī rohindžas neviens negaidīja, un tādēļ šobrīd uz abu valstu robežas jau vairākus gadus atrodas pasaulē lielākā bēgļu nometne, kura ir atkarīga no humānās palīdzības.
Par to, kāda ir attieksme pret rohindžām, uzskatāmi liecina, piemēram, tas, ka izrēķināties ar viņiem atklāti aicināja virkne Mjanmas budistu garīgo līderu – pat neskatoties uz to, ka budisms ir pati miermīlīgākā un nevardarbīgāka no pasaules lielajām reliģijām. Arī Su Či ne tikai atbalstīja vēršanos pret rohindžām, bet pat personiski ieradās Hāgā, kur aizstāvēja lēmumu "atjaunot kārtību". Dzimtenē viņa tika sagaidīta kā nacionālā varone, savukārt rietumvalstīs viedoklis par Mjanmas līderi ievērojami mainījās, tostarp viņa tika simboliski svītrota no Saharova balvas laureātu saraksta.
Vēl viens melns kaķis, kas pārskrējis pāri Su Či un rietumvalstu attiecību ceļam, ir aizvien ciešākā Mjanmas sadarbība ar Ķīnu. Su Či, it īpaši pēdējos gados, ir parakstījusi vienošanās par virkni projektu, no kuriem galvenais ir Ķīnai piederošas dziļūdens ostas būvniecība Mjanmā un šo ostu ar Ķīnu savienojošas dzelzceļa līnijas izbūve. Pekinas pieaugošā ietekme savukārt satrauc Indiju, kuras attiecības ar Ķīnu ir ļoti sarežģītas un kura nevēlas, lai Ķīnas rīcībā parādītos osta netālu no tās krastiem, bet uz Indijas un Mjanmas robežas – Ķīnas karaspēks. Ņemot vērā pieaugošo ASV un Ķīnas ģeopolitisko konfrontāciju, Pekinas ietekmes pieaugums nav vienaldzīgs arī Vašingtonai un tās sabiedrotajiem Rietumos. Taču arī Su Či un viņas vadītajai valdībai nav izvēles – ja rietumvalstis atsakās ieguldīt līdzekļus valsts ekonomikā, vienīgā alternatīva ir Ķīna. Nav izslēgts, ka personiski Su Či pieņemamāka būtu sadarbība ar Indiju, taču Ņūdeli iespējas ir ierobežotas, un no šīs puses trūkst arī ekonomiskās ieinteresētības.
Iekšpolitika un ģeopolitika
Uz šāda fona pagājušā gada 8. novembrī notika vēlēšanas, kuru rezultātā NLD spēja mazliet palielināt savu pārstāvniecību abās parlamenta palātās, kamēr SSAP deputātu mandātu skaits nedaudz samazinājās. Būtībā situācija gan palika nemainīga, jo daži mandāti šajā gadījumā neko neizšķir. Tomēr armijas atbalstītā opozīcija uzreiz pēc vēlēšanām paziņoja, ka atsakās atzīt to rezultātus, jo balsojuma laikā pieļauti rupji pārkāpumi par labu NLD. Kas attiecas uz pārkāpumiem, ir maz šaubu, ka tādu netrūka, taču jāņem vērā, ka minētajā reģionā visas vēlēšanas ir tālas no Rietumu priekšstatiem par godīgu balsojumu. Turklāt Su Či un viņas vadītā NLD ir ārkārtīgi populāras un uzvarētu jebkurā gadījumā.
Opozīcija tomēr apelēja pie konstitūcijas pantiem, kas vēlēšanu pārkāpumu gadījumos paredz Valsts prezidentam vai viņa vietas izpildītājam iespējas izsludināt ārkārtas stāvokli un nodot visu varu armijas virspavēlniekam. Turklāt gadījumā, ja prezidenta pirmais aizstājējs (šajā gadījumā pirmais viceprezidents) uzskata, ka prezidents pienācīgi nereaģē uz vēlēšanu pārkāpumiem, viņam ir tiesības uz tādu pašu rīcību, apejot prezidentu, kas šajā gadījumā arī notika. Pēc būtības notikušais ir valsts apvērsums, lai arī formāli to ir iespējams iekļaut likuma normās. Tomēr galvenais jautājums šajā gadījumā skan: ja spēku samēra ziņā nekas nav mainījies, kamdēļ tamado izšķīrās par valsts apvērsumu? Versijas ir vairākas, tostarp izplatīts ir viedoklis, ka Mjanmas ģenerāļi ir vīlušies Su Či valdības darba rezultātos un ir pieņemts lēmums atgriezties pie militāras vadības. Papildu stimuls varētu būt Indijas ietekme – virkne tamado amatpersonu tiek uzskatītas par saistītām ar Indiju vai simpatizējošām tai, un Su Či izvērstā sadarbība ar Ķīnu vismaz daļā armijas vadības neraisa optimismu.
Cits variants skan, ka Mjanmas armijas virspavēlnieks Hlains, kura pilnvaru termiņš tuvojas beigām (tamado notiek savas virspavēlnieka vēlēšanas, un šo amatu var ieņemt divus piecu gadu termiņus pēc kārtas), uzskata, ka viņa potenciālais pēctecis var piekāpties NLD un atteikties no daudzām armijas privilēģijām, kas izjauks trauslo līdzsvaru Mjanmas savdabīgajā "hibrīdajā demokrātijā". Tiek minēts, ka starp Su Či un armijas vadību ir noslēgtas neoficiālas vienošanās, un tiek uzskatīts, ka NLD līdere ir pārkāpusi kādas no tām, kā arī cer izmantot savu popularitāti, lai palielinātu savu un samazinātu tamado varu. Lai to nepieļautu, Hlains nolēmis uz laiku pārņemt vadību un pārrakstīt valsts konstitūciju, lai vairs nepieļautu Su Či nākšanu pie varas.
Visbeidzot pastāv vēl arī trešā versija – ka ģenerālis Hlains vēlas pēc militārās karjeras beigām kļūt par Mjanmas prezidentu. Un, tā kā politisko spēku samēra dēļ tas nav iespējams, ģenerālis ir nolēmis pamainīt spēles noteikumus.
Tamado izredzes sasniegt savus mērķus, lai kādi tie arī nebūtu, tiek vērtētas augstu. Pirmkārt jau, Mjanmas armija ir noslēgta struktūra, un pat daļēja tās pāriešana Su Či atbalstītāju pusē ir maz ticama, bet, otrkārt, – iepriekšējā pieredze liecina, ka ģenerāļus Rietumu sankcijas tikpat kā nesatrauc. Ar ekonomiskām metodēm ietekmēt huntu var tikai Ķīna un Dienvidaustrumāzijas asociācijas jeb ASEAN valstis, taču Pekina atsakās nosodīt notiekošo, kamēr ASEAN ievēro neitralitāti. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Su Či ir ievērojams iedzīvotāju atbalsts un arī bezgalīgi apspiest protestus ģenerāļi nevarēs. Šo iemeslu dēļ ticami, ka abas puses panāks kādu jaunu kompromisu, kas ļaus izvairīties no nesamērīgi ilgas pretimstāvēšanas. Starptautiskā mērogā no šīs situācijas gan ieguvēja ir Su Či, jo rietumvalstis līdz ar jaunajiem notikumiem ir aizmirsušas par neīstenotajām reformām, politiķes draudzību ar Ķīnu un pat pret rohindžām izvērsto genocīdu un atkal ar lielu entuziasmu atbalsta trauslu sievieti, kas cīnās ar nežēlīgo tamado režīmu.