Nomocītās nācijas varoņi

Pirmo reizi dienvidafrikāņi par planētas visspēcīgāko regbija komandu kļuva 1995. gadā pašu mājās, kur pasaules čempionāts norisinājās tikai gadu pēc aparteīda izbeigšanas. Par ikonisku ir kļuvis fotomirklis, kurā toreizējais DĀR prezidents melnādainais Nelsons Mandela pasniedz kausu pasaules čempionu kapteinim baltādainajam Džeikobam Fransuā Pināram. Nobela Miera prēmijas laureāts Mandela, kurš bija smagi cietis no aparteīda, daudz darīja, lai gazeles apvienotu sašķelto valsti. Pirms tam komanda un regbijs kā tāds tika cieši saistīts ar aparteīda režīmu, kas miljoniem dienvidafrikāņu nozīmēja ciešanas un pazemojumus.

Daudzi dienvidafrikāņi tagad cer, ka regbija komandas panākums dos spēcīgu uzmundrinājumu, lai valsts beidzot pārvarētu iekšējās nesaskaņas un ķertos pie sen atliktām reformām.

Iedzīvotāju šķirošana 

2. novembra vakarā Japānas pilsētā Jokohamā notikušajā Pasaules kausa finālspēlē DĀR valstsvienība itin pārliecinoši ar rezultātu 32 pret 12 pārspēja Anglijas regbistus.

''Mēs varam sasniegt jebko, ja darbojamies visi kopā kā viens,'' uzreiz pēc spēles sacīja gazeļu kapteinis Sija Kolisi. ''Mūsu valstī ir daudz problēmu. Bet mums ir arī šāda komanda. Mums ir dažāda izcelsme, dažādas rases, bet mēs sapulcējāmies kopā vienam mērķim.''

Kolisi ir pirmais melnādainais DĀR nacionālās regbija komandas kapteinis. Vēl pirms gadiem trīsdesmit kaut kas tāds nebūtu iedomājams, jo valstsvienības sastāvā iekļāva tikai spēlētājus ar baltu ādas krāsu.

Pēc Otrā pasaules kara DĀR tika īstenota aparteīda politika, kuras ietvaros baltādaino minoritāte uzspieda savu gribu pārējiem valsts iedzīvotājiem un izvērsa rasu segregāciju. Valstī no 1948. līdz 1994. gadam valdošā Nacionālā partija, ko vadīja eiropiešu kolonistu pēcteči jeb būri, pieņēma likumus, kas noteica, kur dienvidafrikāņi, ņemot vērā viņu rasi, varēja dzīvot un strādāt, ar ko precēties, kādu izglītību iegūt, kā arī to, vai viņi drīkst piedalīties vēlēšanās, raksta Britannica.com. Aparteīda politika ietekmēja gandrīz ikvienu ikdienas dzīves aspektu. Piemēram, tumšādainie un baltie atpūtās atsevišķās pludmalēs, izmantoja atsevišķas pieturas un dažādas sabiedriskās tualetes.

Aparteīda dēļ izveidojās milzīga sociālās nevienlīdzības plaisa starp būriem un pārējiem dienvidafrikāņiem. Baltādaino minoritāte kontrolēja valsts ekonomiku, vairākums no viņiem dzīvoja pilsētu prestižajos rajonos, viņiem piederēja auglīgākas zemes, viņu bērni ieguva labu izglītību, kas vēlāk nodrošināja augsti atalgotu darbu. Tikmēr vairākums melnādaino mitinājās vai nu neauglīgās zemēs, kuras valdība bija nodevusi cilšu rīcībā, vai nu viņiem ierādītos rajonos ārpus pilsētām. Liela daļa šo ģimeņu dzīvoja tādā trūkumā, ka tās nevarēja atļauties skolot savus bērnus, kuriem tā vietā jau no agra vecuma vajadzēja strādāt. Nelabvēlīgā sociālā vide un analfabētisms sekmēja noziedzību, narkotiku atkarību un HIV izplatību melnādaino kopienās.

Vecās problēmas dzīvas

 Diemžēl arī ceturtdaļgadsimtu pēc aparteīda beigām DĀR vēl aizvien cīnās ar tā sekām. Tā ir viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm pasaulē, un rasu saspīlē­jums nav mazinājies.

''Mandelam bija ļoti romantisks sapnis par nāciju, kurā visi ir vienlīdzīgi, kurā cilvēkiem tiek nodrošinātas viņu pamattiesības, ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības,'' Šenila Mohameda, kas vada cilvēktiesību organizācijas Amnesty International nodaļu DĀR, sacīja medi­jam Deutsche Welle. ''Bet Dienvidāfrika ir valsts, kurā 25 gadu laikā vairumam pilsoņu dzīves kvalitāte nav uzlabojusies. Tādas problēmas kā rasisms joprojām ir priekšplānā, jo cilvēki ir vīlušies sistēmā, kas tika iedibināta pēc 1994. gada, kad tika solīts, ka līdz ar neatkarību viss būs iespējams.''