Covid-19 vakcinācijas sertifikātu ieviešanas aizstāvji uzskata, ka tie ļaus atsākt darbu daudziem šobrīd slēgtiem pakalpojumu sniedzējiem, strādājot vismaz ar vakcinētajiem iedzīvotājiem, atdzīvināt kritiskā situācijā nonākušo starptautisko tūrismu, kā arī stimulēs vakcinēties vairākumu līdz šim galīgo lēmumu vēl nepieņēmušo pilsoņu.
Pretējā nometnē tikmēr atrodas ne vien dažādu sazvērestību teoriju piekritēji (kaut gan arī viņi, protams), bet galvenokārt politiķi un organizācijas, kuri uzskata: šādā veidā tiks diskriminēta nevakcinētā sabiedrības daļa, turklāt bieži ne savas vainas dēļ. Ne mazāk nopietnas bažas pastāv par cilvēku personisko datu drošību, kā arī par to, ka sertifikāti var tikt viltoti. Vēl problēma ir tā, ka arī vakcinēti cilvēki joprojām var būt vīrusa pārnēsātāji un ne visas vakcīnas pilnībā pasargā pret vīrusa jaunākajām modifikācijām. Turklāt visu iepriekš minēto «rotā» šaubas, vai lielvaras būs spējīgas vienoties par visām pieņemamu sertifikātu.
Pie kā novedīs šādu pasu dažādība, ja katra valsts nolems ieviest savu, un cik reāla ir Covid-19 vakcinācijas sertifikātu ieviešana vismaz reģionālos mērogos?
Grieķija un Izraēla par pasēm
Kamēr iekšpolitika un iekšējie ierobežojumi pandēmijas dēļ ir katras valsts pašas ziņā, starptautiskā mērogā galvenais arguments par labu sertifikātu ieviešanai ir, ka to esamība veicinās vienas no pandēmijas ietekmē visvairāk cietušajām tautsaimniecības nozarēm – tūrisma – atjaunošanos. Šā viedokļa aizstāvji norāda, ka patiesībā jau ilgstoši pastāv šādu pasu analogi – starptautiskie vakcinācijas sertifikāti jeb "dzeltenās kartītes", jo virknē mums eksotisku valstu no ārzemju ceļotājiem tiek prasīts potēties pret holeru, malāriju, difteriju, dzelteno drudzi un vēl citām slimībām un bez apliecinājuma par nepieciešamo vakcīnu esamību ārzemnieki šajās valstīs netiek ielaisti. Attiecīgi – vēl vienas vakcīnas, šajā gadījumā pret Covid-19, iekļaušana sertifikātā vai, ņemot vērā pandēmijas globālos mērogus, jaunas un visai pasaulei vienotas vakcinācijas pases izveide (vai vismaz reģionālo un starpvalstu pasu, slēdzot attiecīgus līgumus, parādīšanās) nekādu kaitējumu cilvēku interesēm nenodarīs.
Pati aktīvākā no šīs idejas aizstāvēm Eiropas Savienības (ES) valstu vidū ir Grieķija, kura vēl nesen smagi cieta tā saucamās parādu krīzes laikā un kuras ekonomika tikai ar grūtībām atguvusies no iepriekšējiem triecieniem. Grieķijā tūrisms pirms pandēmijas sākuma veidoja 20% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) un nodarbināts šajā nozarē bija katrs piektais valstī strādājošais. Pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi pagājušajā gadā ir samazinājuši Grieķijas tūrisma nozares ieņēmumus aptuveni par 80 procentiem, radot attiecīgus zaudējumus arī tautsaimniecībai, un ir skaidrs, ka, gadījumā ja ārvalstu ceļotāji neatgriezīsies arī šogad, gan tūrisma nozarē strādājošo, gan valsts ekonomikas kopējās problēmas tikai padziļināsies. Tostarp daudzi uzņēmumi vēl vienu gadu bez klientiem var gluži vienkārši nepārdzīvot.
Šo iemeslu dēļ Grieķijas premjerministrs Kirjaks Micotakis ir nācis klajā ar ierosinājumu ES beidzot sākt nopietni izskatīt ideju par Covid-19 vakcinācijas pasu ieviešanu visas alianses mērogā. "Cilvēkiem, kuri ir vakcinējušies, jābūt iespējai brīvi ceļot. Tas vienlaikus būs arī pozitīvs stimuls, kas veicinās vakcinēšanos, kura ir vienīgais veids, kā garantēt atgriešanos pie normālas dzīves," Grieķijas premjera vēstuli, adresētu Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājai Urzulai fon der Leienai, citē BBC. Vēstulē, jāpiebilst, īpaši uzsvērts, ka vakcināciju pret Covid-19 nav plānots padarīt par obligātu priekšnoteikumu ceļošanai, tomēr vakcinētām personām vajadzētu būt nodrošinātai ceļošanas iespējai.
Grieķijas vēlmes šajā gadījumā arī saskan ar darbiem. Tā Atēnas jau janvāra beigās, negaidot ES apstiprinājumu, sāka izsniegt digitālus sertifikātus vakcinēšanos pret Covid-19 noslēgušajiem valsts pilsoņiem. Tika atzīts, ka šāda lēmuma pamatā ir vēlme praksē nodemonstrēt, ka Covid-19 vakcinācijas pasu izmantošana gan pozitīvi ietekmē tūrisma nozari un ekonomiku kopumā, gan arī veicina atgriešanos pie normālas dzīves. Šo centienu ietvaros tika noslēgta arī vienošanās ar Izraēlu par brīvas abu valstu vakcinēto pilsoņu ceļošanas iespējām. Jāatgādina, ka Izraēlā, kurā mīt deviņi miljoni iedzīvotāju, vakcinēšanos pret Covid-19 noslēgušo (abas vakcīnas saņēmušie) cilvēku skaits jau pārsniedz trešdaļu no visiem iedzīvotājiem. Šajā valstī arī jau ieviesti savi sertifikāti, kuru esamība ļauj gandrīz pilnā mērā izmantot pandēmijas laikā liegtās iespējas, un Izraēla tiek uzskatīta par pasaulē veiksmīgāko piemēru šajā ziņā.
Te gan arī jāpiebilst, ka 2019. gadā Grieķiju apmeklēja 34,2 miljoni tūristu, no kuriem mazāk par miljonu ieradās no Izraēlas, tā ka tikai šīs valsts ceļotāji vieni paši nespēs glābt nedz Grieķijas viesnīcas un restorānus, nedz šīs valsts ekonomiku. Lielākā daļa ceļotāju 2019. gadā Grieķijā bija no Vācijas un Lielbritānijas, tāpat grieķu pludmales bija populāras Krievijas tūristu vidū, un visas šīs valstis pagaidām rezervēti attiecas pret vakcinācijas sertifikātiem.
Bez konkrētas atbildes
Atbalstu Atēnām lielākā vai mazākā mērā ir paudušas vēl virkne ES dalībvalstu, kuru ekonomika tāpat ir atkarīga no ārvalstu ceļotājiem: Čehija, Itālija, Kipra, Portugāle, Slovākija, Spānija, Ungārija (viena no valstīm, kura jau tagad atļāvusi ieceļot tūristiem, kas var apliecināt, ka pārslimojuši Covid-19 un ieguvuši imunitāti) un arī mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi. Šeit jāatgādina, ka Pasaules Veselības organizācija (PVO) jau pagājušā gada oktobrī vienojās ar Igauniju par sadarbību, izstrādājot starptautisku vakcinācijas sertifikātu, un Tallina arī aktīvi virza ideju par Covid-19 vakcinācijas pasu nepieciešamību vismaz reģionālā (Baltijas valstis un ziemeļvalstis) mērogā. Igaunija arī ir viena no tām ES valstīm, kur var brīvi iebraukt un nedoties pašizolācijā ceļotāji, kas spēj uzrādīt noteiktiem kritērijiem atbilstošu vakcinēšanās pret Covid-19 apliecinājumu, – tas kļuva iespējams februāra pirmajā nedēļā.
Februāra sākumā par nodomu tuvākajos mēnešos ieviest savas digitālās Covid-19 vakcinācijas pases vēstīja arī Dānija un Zviedrija. Kopenhāgena paziņoja, ka digitālais dokuments tiks izstrādāts sadarbībā ar valsts uzņēmējiem, no kuriem daudziem tas nepieciešams darījumu ceļojumiem, jo liels skaits Dānijas kompāniju ir globāla mēroga uzņēmumi. Jau vēlāk tiks lemts par šī sertifikāta izmantošanu arī valsts iekšienē, kur tas ļautu atjaunot restorānu darbību, atsākt izklaides un sporta pasākumu rīkošanu utt. Tikai dienu vēlāk ar līdzīgu paziņojumu nāca klajā Zviedrijas valdība, kura digitālu sertifikātu sola izstrādāt līdz vasarai. Amatpersonas atsaucās uz to, ka šāda sertifikāta esamība ļaus iedzīvotājiem brīvāk pārvietoties un ceļot aiz valsts robežām.Vienlaikus Stokholma īpaši uzsvēra, ka sertifikāta izstrāde tiks koordinēta gan ar PVO, gan ES, jo vēlas ne tikai nodrošināt starptautisku dokumenta izmantojamību, bet arī atbalsta vienota, globāla digitālā apliecinājuma standarta izstrādi.
Tikmēr skeptiski pret šīm iniciatīvām ir noskaņotas abas ES vadošās valstis – Vācija un Francija. Tajās dominē viedoklis, ka Covid-19 vakcinācijas pasu ieviešana novedīs pie tā, ka daļa iedzīvotāju iegūs īpašas privilēģijas, kas tiek uzskatīts par nepieļaujamu. Arī Vācijas Ētikas padome (neatkarīga, valdību konsultējoša institūcija, kuras viedoklis šāda rakstura jautājumos tradicionāli tiek uzskatīts par ļoti svarīgu) ir rekomendējusi neieviest vakcinācijas pases, tieši atsaucoties uz daļas iedzīvotāju iespējamo diskriminēšanu.
Tāpat pagaidām nav skaidrs, kā nodrošināt, lai tiktu ievērotas to cilvēku tiesības, kuri nevakcinējas kādu individuālu apsvērumu dēļ. Proti, tas var būt saistīts ne tikai ar kategorisku nostāju pret poti, bet arī, piemēram, pārslimojot iegūtu imunitāti, citiem ar veselību saistītiem iemesliem vai to, ka vakcīna vienkārši nav bijusi pieejama.
Skaidru atbilžu trūkuma dēļ rezervēta attieksme pret Covid-19 vakcinācijas pasu ieviešanu ir arī EK priekšsēdētājai Leienai. Kā tiek uzskatīts, EK pirmā amatpersona ar cīņu pret pandēmiju saistīto iepriekšējo neveiksmīgo lēmumu dēļ vilcinās sniegt konkrētu atbildi uz šo jautājumu. Un tas arī ir saprotams, ņemot vērā, ka patlaban virkne Eiropas vadošo plašsaziņas līdzekļu un ekspertu apspriež iespēju, ka Leiena neveiksmīgās cīņas ar Covid-19 izplatības dēļ var kļūt par pirmo EK priekšsēdētāju, kas zaudē amatu pirms pilnvaru termiņa beigām (vai precīzāk būtu teikt – pēc tam kad šā gada septembrī no amata aizies Leienu aizstāvošā Vācijas kanclere Angela Merkele). Lai gan šāda varbūtība netiek vērtēta kā īpaši augsta, tā netiek arī izslēgta un vēl viena neveiksmīga un strīdīga lēmuma gadījumā jūtami pieaugs.
No ES aizgājušās Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons februāra vidū jau paziņoja, ka valsts neplāno ieviest vakcinācijas pases iekšējai lietošanai. Kā izteicās britu premjers, "pases, kuru uzrādot drīkstēs apmeklēt "pabu", pie mums nebūs". Taču vienlaikus Džonsons atzina, ka šādi dokumenti var kļūt nepieciešami ceļošanai uz ārvalstīm vai ka daudzi briti vēlēsies, lai viņu rīcībā būtu šāds digitālais dokuments, kuru uzrādīt ceļojot. Kā šis jautājums Lielbritānijā virzīsies tālāk, pagaidām nav skaidrs.
Krievijas pilotprojekts
Interesanta situācija tikmēr ir Krievijā, kur vairāki valsts reģioni, kam atbilstoši likumam ir plašas pilnvaras veselības aprūpes jautājumos, nesen oficiāli paziņoja par plāniem ieviest savas vietējās Covid-19 vakcinācijas pases un nodrošināt to īpašniekiem atsevišķas priekšrocības. Šīs ieceres gan apturēja Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojums, ka viņš to uzskata par nevēlamu un daļas iedzīvotāju tiesību ierobežojošu iniciatīvu. Izņēmums tika izdarīts Baškortostānas Republikai, kur kopš 5. februāra pilotprojekta ietvaros tiek izsniegti digitāli imunitātes sertifikāti ne tikai pret Covid-19 vakcinētajiem, bet arī to pārslimojušajiem iedzīvotājiem. Sertifikātu īpašniekiem nav nepieciešamas pārbaudes (ja tādas paredzētas), apmeklējot masu pasākumus, kā arī tiek piešķirtas atlaides, apmeklējot sporta un kultūras iestādes, iepērkoties virknē veikalu u. c. Pilotprojekta mērķis ir noteikt sertifikātu ekonomisko efektu un to, vai tādu ieviešana palielina iedzīvotāju gatavību vakcinēties.
Arī visā pārējā Krievijā ikviens vakcināciju noslēgušais pilsonis valsts pakalpojumu elektroniskajā sistēmā var lejupielādēt savā viedierīcē vai izdrukāt QR kodu, kas apliecina, ka viņš ir vakcinējies pret Covid-19. Oficiāli tas gan ir tikai informatīvs dokuments, kas nedod koda īpašniekam nekādas priekšrocības, tomēr neoficiāli ir zināms, ka apliecinājumu par vakcinēšanos prasa, piemēram, daudzi darba devēji. Varas iestādes arī atzīst, ka Krievijas iedzīvotājiem, visticamāk, nākotnē būs nepieciešams vakcinēšanos apliecinošs digitālais dokuments ārvalstu ceļojumiem.
Viedtālruņi un vakcīnu kari
Konkrētu atbildi par Covid-19 vakcinācijas pasu ieviešanu pagaidām nespēj sniegt arī PVO. Vienlaikus tās amatpersonas gan atzīst: ir nepieciešama plaša starptautiska sistēma, kuras ietvaros būtu iespējams apliecināt cilvēku imunitāti pret Covid-19, un vakcinācijas pases ar laiku, visticamāk, kļūs par daļu no tās. Tomēr arī PVO norāda uz faktu, ka šādu pasu ieviešana nozīmēs daļas iedzīvotāju diskrimināciju un, iespējams, tiesību ierobežošanu, turklāt diskriminēts vai ierobežots tiks liels skaits cilvēku, kuriem vakcinēšanās nav pieejama no viņiem pilnībā neatkarīgu iemeslu dēļ. Tāpat PVO atgādina, ka tikai puse pasaules iedzīvotāju var izmantot mobilo internetu un pasaulē joprojām ir vairāk par miljardu cilvēku, kuriem nav pieejams vispār nekāds interneta pieslēgums, kas automātiski nozīmē diskrimināciju pret ievērojamu daļu cilvēku. (Atbilstoši Canalys aplēsēm pasaulē ir 4,2 miljardi aktīvu viedtālruņu – kas nenozīmē, ka arī 4,2 miljardi viedtālruņu īpašnieku –, kamēr 1,8 miljardi cilvēku joprojām turpina izmantot parastos mobilos tālruņus, kas šajā gadījumā nav derīgi sertifikāta uzturēšanai.)
Organizācija tāpat nav pārliecināta, vai vakcinēšanās var garantēt tālāku Covid-19 neizplatīšanos. Arī vakcinētie joprojām var būt vīrusa pārnēsātāji un inficēt apkārtējos, lai gan tieši viņiem vīruss vairs nav bīstams un ir garantija, ka slimība aizritēs vieglā formā. Turklāt jau ir parādījušies – un pastāv iespēja, ka parādīsies vēl, – jauni vīrusa paveidi, un šobrīd nav skaidrs, cik efektīvas cīņā pret tiem ir un būs pašreizējās vakcīnas. Uz šāda fona vakcinācijas pasu ieviešana tiek uzskatīta par pāragru.
Turklāt PVO, būdama globāla organizācija, uzsver, ka starptautiski atzītu vakcinācijas pasu ieviešanai ir nepieciešama savstarpēja daudzu valstu vienošanās. Organizācija, cenšoties saglabāt politisko neitralitāti, skaļi nesaka, ka šis jautājums var radīt visvairāk problēmu, jo jau tagad skaidrs, ka vismaz lielvalstīm radīsies nesaskaņas gan par to, kādam jāizskatās vienotajam digitālajam sertifikātam un uz kādiem standartiem balstoties tas būtu jāizsniedz, gan par to, kādi dati un kam no tiem būtu pieejami, kādas ir garantijas, ka šie dati nenonāk nevēlamās rokās, utt. Nesamērīgi politizētie vakcīnu kari arī var novest pie tā, ka, piemēram, rietumvalstis atsakās atzīt par drošām atsevišķas citās valstīs ražotas vakcīnas, kas nav ieguvušas nepieciešamo apstiprinājumu PVO vai rietumvalstu kontrolējošajās institūcijās, bet tas nozīmētu neatzīt arī sertifikātus, kas apliecina vakcinēšanos ar šīm vakcīnām. Tieši tāpat var rīkoties arī Ķīna vai Krievija, kā rezultātā Covid-19 vakcinācijas pases var kļūt nevis par kādu vispāratzītu un unificētu dokumentu, bet ģeopolitisko cīņu instrumentu. Ka šāda iespēja ir gana ticama, liecina, piemēram, vairāku augstu ASV un Lielbritānijas amatpersonu aicinājumi nepieļaut, ka Ķīna un Krievija «gūst dividendes» no pandēmijas, kā arī ne mazāk augstu abu pēdējo valstu amatpersonu paziņojumi, ka Rietumi apzināti un mērķtiecīgi nomelno to sasniegumus cīņā ar Covid-19.
PVO uz šāda fona nāksies demonstrēt izcilu diplomātisko virtuozitāti, lai atrastu nepieciešamos kopsaucējus.
Vēl viena problēma, uz kuru mēdz norādīt informācijas drošības speciālisti, ir iespējamā elektronisko dokumentu viltošana vai korupcija, izsniedzot šādus dokumentus. Ar viltojumiem vēl ir iespējams cīnīties, bet pret korupciju (kuras rezultātā sertifikāti tiek izsniegti cilvēkiem, kuri nav vakcinējušies, taču ļoti vēlas, piemēram, kļūt par bēgļiem kādā no rietumvalstīm) ko iesākt ir ļoti grūti.
Ņemot to visu vērā, ir skaidrs, ka globālā mērogā līdz vienotu Covid-19 vakcinācijas pasu ieviešanai vēl ir ejams tāls ceļš. Tajā pašā laikā pārskatāmā nākotnē pavisam reāla ir atsevišķu valstu vai valstu grupu savstarpēji atzītu vakcinēšanās sertifikātu ieviešana un izmantošana. Tostarp ticams, ka šādi sertifikāti parādīsies Baltijas un ziemeļvalstīs. Vienlaikus gan noteikti netiks aizmirsts gan par eksprestestiem, lai pārliecinātos, ka cilvēks nav inficējies, gan arī par iespējām apliecināt, ka pastāv imunitāte pret Covid-19, kas iegūta pēc pārslimošanas. Visas problēmas šāds komplekss, protams, neatrisinās, taču varētu ļaut pārvarēt daudzus līdzšinējos ierobežojumus valstu iekšienē un vismaz daļēji atjaunot pārrobežu ceļojumus. Jau tālākā perspektīvā vakcinācijas sertifikāti varētu kļūt aizvien globālāki, lai gan, visticamāk, tas nebūs viens, bet gan vairāki šādi sertifikāti.