Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas
Rīgā 0 °C
Sniega pārslas
Otrdiena, 25. februāris
Alma, Annemarija

The Word Business*

Latvijas zīmoli un biznesa vide no malas jeb rakstnieks Maiks Koljers par to, kā, rakstot grāmatu par dažādiem uzņēmumiem Latvijā, viņš atklāja patieso latgaliešu skaitu, iepazinās ar modes dizaineriem meža vidū un atklāja sev un citiem biznesa stāstu interesanto pusi.

Kā jau viss dzīvē, arī tas, ka tevi lūdz uzrakstīt biznesa stāstu grāmatu, ietver gan labas, gan sliktas lietas. Labā ir tā, ka zini – tev tiks par to samaksāts (mana pieredze liecina, ka tas tā ne vienmēr notiek, kad raksti romānu). No ne tik labās puses skatoties – cilvēks visu, kam nosprausts ļoti strikts termiņš, iepriekš savā galvā nevar izdomāt un paredzēt. Turklāt nojausma, ka tavu darbu, iespējams, visi nepagurdami gribēs apspriest un labot, nerada pārāk lielu prieku. Taču vislielākais bieds pāri visam – varbūt ar dažiem maziem izņēmumiem grāmatas par biznesu ir neiedomājami garlaicīgas.

Tāpēc, kad The Red Jackets organizācija uzrunāja mani, aicinot rakstīt grāmatu par 30 dažādiem uzņēmumiem Latvijā (Treasures of Latvia: Best exporting brands and inspiring places jeb, tulkojot no angļu valodas, Latvijas dārgumi. Vislabākie eksporta zīmoli un iedvesmojošas vietas), nebiju drošs, vai piekrist šim uzdevumam. It īpaši, ņemot vērā, ka man, pamatoti vai ne, bet patīk domāt par sevi kā par "īstu" rakstnieku, nevis "pērkamu skribentu".


Smagas pārdomas pirms

Tad atcerējos, ka reiz vienu no manām literārajām autoritātēm, Evlinu Voku, Lielbritānijas un Amerikas naftas uzņēmumi nolīga, lai viņš uzrakstītu grāmatu par Meksiku ar nosaukumu Laupīšana saskaņā ar likumu (Robbery Under Law). Tā bija ieplānota kā ceļojumu grāmata par katoļu baznīcu, kurai plānoja uzbrukt revolucionārais Kardēnas režīms, tomēr patiesībā tā aizstāvēja naftas uzņēmumus, kurus nacionalizēja Kardēnas režīms. Grāmata bija absolūts mēsls, vissliktākā, ko viņš jebkad bija uzrakstījis (ko pats diezgan ātri arī atzina).

Šī doma iesākumā mani biedēja, un tāpēc vairāk sliecos atteikt The Red Jackets piedāvājumam. Tomēr tad atskārtu: ja es nekad nevarēšu uzrakstīt labāku romānu kā Evlins Voks, vismaz es uzrakstīšu labāku biznesa grāmatu nekā viņš. Tā nebūs kā viņa izcilā grāmata Brideshead Revisited (Atgriešanās Braidshedā), bet vismaz būs labāka par Robbery Under Law. Koncepts grāmatas rakstīšanā būtu gaužām vienkāršs, kaut izpildījums diezgan sarežģīts – garlaicīgu rūpnīcu apskates vai biroja tikšanās vietā man būtu jāsatiek uzņēmumu pārstāvji jebkurā laikā un vietā Latvijas teritorijā pēc viņu izvēles. Viņi stāstītu man par sevi, par uzņēmumu un par izvēlēto vietu. Es to turpat uz vietas arī pierakstītu, lai notvertu mirkļa atmosfēru.


Trīs desmiti īpašu sarunu

Tā es 2018. gada janvārī sāku un deviņus mēnešus turpināju ceļojumu ar 30 pieturvietām visā Latvijā. Dažas dienas sals sasniedza pat -25 grādus, dažas dienas bija +25 grādus silts. Reizēm lija lietus, reizēm spīdēja saule. Dažreiz tikšanās ilga vairākas stundas, bet visīsākā no tām ilga tikai 40 minūšu.

Es tikos ar modes dizaineru meža vidū, ar ķīmiķi kalna virsotnē un pāris interjera dizaineru satiku uz koka mola Latgales ezerā. Tās visas bija neparastas vietas biznesa intervijām, tomēr sarunas no tā, ka mums nebija iespējas vienkārši skatīties vienam uz otru pāri galdam, bet bija kopā jāstaigā, jāslēpjas no lietus, kopā fiziski jākustas un brīžiem burtiski jāzaudē elpa, tikai ieguva.

Dažas no sarunām pat šķita gandrīz kā labi veidota horeogrāfija, kas strādāja manā labā. Piemēram, kādas intervijas beigās pludmalē pēkšņi ne no šā, ne no tā uzradās tā cilvēka ģimene, par kuru mēs runājām. Vēl viens neaizmirstams mirklis – no kādas mājas bēniņiem tika nocelts milzīgs ģimenes portrets, un es tur stāvēju aci pret aci ar vīrieti, kurš šo māju bija uzbūvējis vairāk nekā pirms gadsimta. Patiešām šķita, ka patiesībā man būtu jāintervē arī viņš, bet diemžēl The Red Jackets man nebija uzdevusi noskaidrot, kāpēc viņš bija izvēlējies mājai šo vietu netālu no Lietuvas robežas, ja, kā izskatījās, pats bija cēlies no ziemeļiem. Tomēr viņa klātbūtne tajā mirklī bija tikpat nozīmīga kā tad, ja viņš tur tik tiešām stāvētu ar mums kopā.

Domāju, ka visas 30 tikšanās radīja interesantu vielu rakstīšanai un mani teksti precīzi atspoguļoja cilvēkus viņu izvēlētajās vietās. Tikai vienā gadījumā, manuprāt, stāsta galavariants tika neglābjami sabojāts, jo uzņēmums uzstāja, ka vēlas rakstīto labot un mainīt. Neminēšu, kurš uzņēmums tas bija, – tas nav nepieciešams, jo uzrakstītais ir tik ļoti atšķirīgs no visa cita un atgādina parastu preses relīzi, ka tas tāpat jau ir acīmredzami. Sākumā par to biju diezgan pikts, bet tagad esmu pat gandarīts, jo pārējo grāmatu tas padara daudz lasāmāku un labāku.


Biznesa = paraststais cilvēks

Šis ceļojums sākumā man lika pašam sev vaicāt, vai esmu pieļāvis nenovēršamu kļūdu un vai tas mani neiznīcinās kā rakstnieku. Uzņēmumi, kurus apskatīju, ir apbalvoti ar Red Jackets balvu un Uzlecošās zvaigznes titulu kā vislabākie eksporta uzņēmumi. Ir grūti šādu informāciju padarīt interesantu lasītājam – tā tāda ir vienīgi paša uzņēmuma pārstāvjiem. Taču ar katru sarunu kļuvu mazliet mazāk cinisks un mazāk slinks, vēlējos būt taisnīgs pret šiem cilvēkiem un neizturēties pret viņiem kā pret sausiem skaitļiem kādā sarakstā.

Dažas lietas uzreiz kļuva skaidras. Pirmā – stereotips, ka kopumā latvieši, bet it īpaši biznesa cilvēki Latvijā, ir ļoti rezervēti un neiejūtīgi, ir pilnīgas blēņas.Viņi varbūt runā klusāk un ieturētāk, bet, ja patiesi iedziļinies un klausies, vari saklausīt ļoti personiskas un emocionālas atziņas. Gandrīz nespēju tam noticēt – viņi stāstīja man par savu bērnību, par savu dzimtu vēsturi, par savām sajūtām un pieķeršanos konkrētām vietām un pienākumu ievērot noteiktas tradīcijas.

Dažas tēmas atkārtojās vairākkārt: vecvecāku ietekme, saikne ar skolas draugiem, brīži, kad vairs nav ko zaudēt, dažādas negaidītas iespējas un trakas sagadīšanās. Nekas no iepriekš minētā parasti nav atrodams tradicionālās biznesa stāstu grāmatās, kas ierasti fokusējas uz individuālu spožumu – kuram bija lemts gūt panākumus.

Pēc tam pavadīju daudz laika, domājot par to, vai ir kāda mācība, kuru esmu guvis no šīs grāmatas rakstīšanas pieredzes, un vai ir kāda vienota stīga, kura vijas cauri visām manām intervijām. Ļoti iespējams, tā ir šī – nav tādas lietas kā "biznesa pasaule". Tu nevari būt divi vienā – "biznesa cilvēks" un "parastais cilvēks". "Biznesa cilvēks" ir arī "parastais cilvēks" un otrādi. Biznesa produkti vispirms atspoguļo personības, kas tos ir veidojušas. Savukārt šīs personības – to dažādo pieredzi, ko ir piedzīvojušas. Un paši cilvēki ir veidojušies no tiem, kas viņiem ir apkārt, – ģimenes, draugiem, svešiniekiem, mīļākajiem, skolotājiem.

Ne visi no šiem stāstiem ir iekļauti manā grāmatā. Daži bija pārāk personiski, un man nebija vēlēšanās kādu samulsināt vai likt justies neveikli. Mēs paši zinām, kādas sarunas starp mums bija, un es jūtu, ka mūsos bija savstarpēja cieņa vienam pret otru. Katrā ziņā – biju pārsteigts, ka, izņemot jau pieminēto gadījumu, uzņēmumi nepieprasīja gandrīz nevienu labojumu manos tekstos. Tas bija vislabākais iespējamais biznesa līgums – tāds, kas ir balstīts uz rokasspiedienu, godīgumu un savstarpēju uzticēšanos.


Daudz vairāk latgaliešu

Vēl bija viena lieta, ko iemācījos: nav svarīgi, no kurienes esi nācis, gandrīz katrs Latvijā slepeni sevi uzskata par latgalieti (līdzīgi kā angļiem patīk sevi uzskatīt par skotiem vai īriem, pat ja tam nav nekādu pierādījumu). Tāds kā pirmatnējs romantisms, kas neapšaubāmi ir ļoti skaista iezīme, kuru pievienot savai personībai.

"Esmu no Saldus... bet mana ģimene ir latgalieši."

"Mans vectēvs nāk no jūras piekrastes, bet mana vecmamma bija latgaliete. Tātad – mana ģimene ir no Latgales."

"Jā, mēs esam no Vidzemes, cik tālu esam savas saknes izpētījuši. Bet, kad apciemoju Latgali, es jūtu tādu dziļu saikni un tāpēc esmu pārliecināts, ka patiesībā esmu cēlies no turienes."

Vārdu sakot, tagad es zinu: lai gan Latvijas kopējais iedzīvotāju skaits ir 1,9 miljoni, no tiem 1,8 miljoni patiesībā sevi uzskata par latgaliešiem.
Pēdējo interviju laikā sapratu, ka negribu apstāties, – es sāku izbaudīt šīs tikšanās ar šiem savādajiem cilvēkiem visdažādākajās vietās, apzinoties, ka bieži vien viņi mani redzēja kā vēl lielāku dīvaini. Iespējams, tieši tas deva viņiem pārliecību un drosmi ar mani runāt valodā, kas nav tipiska biznesa stāstu grāmatām. Tā šis process kļuva pat ļoti baudāms. Un kaut kā, tā braukājot pa Latviju mašīnā bez gaisa kondicioniera un pašaizliedzīgi intervējot šos cilvēkus, tas viss vairs nelikās nekāda laika izšķiešana. Daži no šiem braucieniem man patiesībā pat radīja finansiālus zaudējumus, tomēr tie tik un tā likās tā vērti.

Neesmu pārliecināts, vai šo būtu iespējams atkārtot, bet pavisam noteikti zinu, ka biznesa grāmatu žanrs ietver vairāk interesantā un radošā, nekā parasti tiek pieņemts. Un pats labākais ir tas, ka, lai ko arī domā citi, es varu likt roku uz sirds un teikt: "Es esmu labāks rakstnieks par Evlinu Voku!"**

* Tiešā tulkojumā no angļu val. – "vārda bizness"

**Vismaz attiecībā uz biznesa stāstu grāmatām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Divas salas, dubults šarms

Laipni cilvēki, rāma atmosfēra, visaugstākais kalns Portugālē, osta, kurā piestāj jahtas, šķērsojot Atlantijas okeānu, parlamenta pulcēšanās vieta, pārpasaulīga ainava, ko radījuši vulkāniskie procesi...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata