Senču balsis – tā sauc bungu un dūdu mūzikas grupas Auļi jauno koncertprogrammu, kas divus gadus briedināta kopā ar tradicionālās kultūras māksliniekiem no dažādām pasaules valstīm. Šoreiz uzmanība pievērsta jaudīgām vīriešu balsīm, kas pārstāv mongoļu khoomei jeb rīkles dziedāšanu (virstoņos), sāmu joikošanas tradīciju un austriešu jodelēšanu. Septembra sākumā programma tiks izdota CD albumā, un tam sekos piecu koncertu sērija ar viesmākslinieku – mongoļu khoomei dziedāšanas meistara Batzoriga Vānčiga, sāmu joikotāja Kaja Sombi, austriešu jodelētāja Albīna Paulusa – un mūsu pašu dziedātāja Edgara Lipora līdzdalību. Koncerti plānoti no 11. septembra un notiks ne tikai Rīgā, bet arī Jelgavā, Liepājā, Valmierā un Rēzeknē. Tāpat Auļi sagatavojuši četrus mūzikas videoklipus un videointervijas, kurās katrs dziedātājs nofilmēts savā vidē un stāsta par sava reģiona tradicionālo kultūru. Klipos pavīd arī Auļu ceļojumu aizkulises, un tie jau skatāmi vietnē YouTube.
"Visveiksmīgāk izdevies Mongolijas video, to noskatījušies jau vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Mums tas ir ļoti liels panākums," lepojas Auļu līderis – dūdinieks, producents un skaņu režisors Kaspars Bārbals. "Albumā ierakstījām divpadsmit dziesmu – katrs dziedātājs kopā ar Auļiem izpilda trīs dziesmas un vēl trīs kopā ar Edgaru Liporu, kurš dzied latviešu tautasdziesmas. Savu bungu un dūdu mūziku mēs spēlējam jau 17 gadu. Savos eksperimentos šobrīd esam nonākuši pie tā, ka gribējām pamēģināt sadarbību ar neparastiem dziedātājiem. Ar tādiem, kas nav klasiski un pie mums zināmi tradicionālajā vai popkultūrā, bet kaut kas drusku jocīgāks. Tā kā mūsu iepriekšējais albums bija ar Tautumeitām, nolēmām tagad koncentrēties uz vīriešu balsīm. Nonācām pie rīkles (jeb virstoņu) dziedāšanas, jodelēšanas un joikošanas. Tikpat svarīgi mums bija kā sprīdīšiem beigās atgriezties mājās pie latviešu tautasdziesmām un arī iepazīstināt ar tām savus draugus, uzaicinot piedziedāt klāt. Albumā ir trīs dziesmas, kurās vienlaicīgi skan visas šīs dziedāšanas tradīcijas."
Kā atradāt un uzrunājāt īstos vīrus no "pasaules malām"?
Tā kā projekts ir starptautisks, loģiski, ka komunikācija un viss process ievilkās ļoti ilgi. Tikai ar ļoti lielu uzstājību no mūsu puses tas izdevās divos gados.
Vispirms sākām meklēt iespējas un skatīties, kādi vispār ir dziedāšanas žanri pasaulē. Taču viens ir izvēlēties piemērotus stilus, otrs – reāli atrast cilvēku, kurš gribētu sadarboties. Nav jau tā, ka pateiksi "hei, esmu no Latvijas!" un tagad visi nāks ar tevi kopā dziedāt. Meklējām Facebook, Spotify, YouTube. Tā ir mūsdienu pasaules priekšrocība, ka to vispār iespējams izdarīt. Agrāk būtu jāmeklē paziņas ar kontaktiem attiecīgajā vidē.
Īstie tīrradņi varbūt pat nezina, kas ir feisbuks?
It sevišķi, ja runājam par rīkles dziedātājiem. Tomēr domāju, ka šodien viņi jau vairāk vai mazāk ir atklāti. Viņi paši daudz nerunā ne angliski, ne krieviski, tāpēc visiem pazīstamākajiem ir menedžeri. Visbiežāk – Lielbritānijā vai Amerikā. Tas attiecas gan uz Mongoliju, gan uz Tivu, kas ir vispopulārākās rīkles dziedāšanas valstis. Ar visiem mūsu cilvēkiem nekas nebija ātri un nebija uzreiz. Pagāja apmēram pusgads no pirmās mūsu sūtītās ziņas līdz brīdim, kad sapratām, ka viņi varēs piedalīties. Rakstījām, bet mums ļoti ilgi neatbildēja. Pēc tam tikpat ilgi noskaidroja, ko īsti gribam. Tikai pēc pusgadu ilgām sarunām varējām doties pirmajā vizītē.
Organizējām divas vizītes viņu valstīs, jo mums bija svarīgi satikt māksliniekus viņu vidē un uzklausīt viņu stāstus par tradīciju: kāpēc viņi dzied tā, kā ir veidojusies viņu dziedāšanas tehnika, un kādi cilvēki viņi ir? Vislielākais uzsvars, protams, bija uz profesionalitāti, taču mūs interesēja arī cilvēciskais. Vismaz drusciņ: par ko ir dziesmu teksti, un kāpēc dziedāšanas tehnika ir tieši šāda? Uz pirmo tikšanos pārsvarā devos divatā ar mūsu dūdinieku, operatoru un fotogrāfu Gati Indrēvicu. Iepazināmies, runājāmies klātienē. Studijā vai mājās uzfilmējām nelielas videointervijas. Ierakstījām viņu dziesmas un aicinājām iesaistīties latviešu tautasdziesmās, kuru ierakstus bijām atveduši līdzi. Atgriezušies mājās, turpinājām darbu pie aranžējumiem un otrreiz atgriezāmies jau filmēt videoklipu.
Tie bija civilizēti (komfortabli) vai ekstrēmi ceļojumi?
Mongolijā filmējām pašā vasarā, kad tur bija pamatīgs karstums. Latvijas klipu nofilmējām zelta rudenī Botāniskajā dārzā tepat Rīgā un Doles salā ar rudens lapām, tas nāks klajā šonedēļ. Norvēģijā bijām ziemas vidū – sāmu zemēs pašā augšā pie polārā loka – un filmējām mīnus trīsdesmit grādos. Pavasarī, kad bijām Austrijā, nonācām klasiski romantiskā Alpu dabas ainavā – ziedēja puķītes, bija zaļa zāle un sniegoti kalni.
Klipos redzamas mūsu ceļojumu aizkulises: kā mēs braucam, kā brienam pa sniegu un ejam pa kalniem. Kad mongolis sēž kalna galā, spēlēdams savu divstīgu instrumentu morin khuur un dzied savā raksturīgajā balsī, bet tu viņam blakus reāli jūti skarbo vēju, tad sāc iztēloties huņņu karotāju skrējienu tepat blakus… Austrijas kalnos spīd saule un redzi lopus ganībās. Pie mums Latvijā pagājušajā gadā bija ļoti krāsains rudens, un mēs gribējām parādīt krāšņās rudens lapas, Latvijas dabu. Mūsu dziedāšanas tradīcijas ir senas un vienkāršas, tāpēc koncentrējāmies uz dabu, nevis urbāno ainavu – puķītes, kalni, sniegs, stepe, plašums, Latvijas rudens krāšņās lapas.
Jums pastāstīja, kāpēc ir jādzied virstoņos?
Kad to jautājām, Batzorigs izstāstīja savā zemē slaveno leģendu par kamieļmāti. Pazaudējusi savu kamielēnu un apraudot viņa nāvi, kamieļmāte izdvesusi dīvainas, spocīgas skaņas. Mongoļu dziedāšana ir dabas skaņu attēlošana, un šī ir viena no dabas skaņām, kuru attēlojot, iespējams, radusies rīkles dziedāšana.
Savukārt viena no hipotēzēm par jodelēšanu ir, ka tas ir lopu saukšanas veids. Atrodoties kalnā un jodelējot – ātri mainot zemo balsi un falsetu –, tas ir tālu dzirdams, un lopi atsaucas. Austrietis mums to arī nodemonstrēja. Bijām filmēt pie viena fermera, un, atskanot jodelēšanai, ganāmpulks apstājās, govis pagrieza galvu un skatījās, viņu kaklos iekārtie zvani skanēja. Viņas patiešām reaģē uz jodelēšanu.
Uzzinājāt, kāpēc jodelēšana izklausās tik jautra un priekpilna, bet joikas – tik skumīgas?
Atrodoties tur, kļuva skaidrs: tāpēc, ka tur – Austrijā un Šveicē – ir forši dzīvot. Filmējot Tiroles kalnos, kopā ar Vektora dejotājiem ilustrējām dziesmas vēstījumu: kā Albīns dodas kalnos slaukt pienu un taisīt sviestu, pēc tam tirgū to pārdod un vakarā līksmojas ballītē. Mana sieva Dagmāra Bārbale, Vektora jaunā vadītāja, bija tā visa horeogrāfe, un Auļiem bija speciālas deju nodarbības, kurās mācījāmies kustēties ar instrumentiem rokās, lai mēs iekļautos dzīvespriecīgo deju virpulī.
Savukārt Norvēģijā, kur ieradāmies neilgi pēc tam, kad bija beigusies polārā nakts, sajutām joikošanas apcerīgumu. Tā ir filozofiska, dziļāka. Joikošanas uzdevums ir izteikt lietas bez vārdiem. Cilvēks sēž, domā un pārsvarā bez teksta joiko kaut ko, nevis par kaut ko. Tu iemiesojies tajā, ko joiko. Joikojot kalnu, it kā pats par to kļūsti. Jāmāk bez vārdiem pastāstīt tā, lai cilvēki saprot.
Mūsu albumā ir trīs joikas. Viena ir tradicionālā joika Orbine, kas sāmu valodā nozīmē "bārenis". Kādreiz dzīvojis Petrs Larss Berness, kurš agrā bērnībā kļuvis par bāreni, un visi zina, ka šī melodija ir par viņu. Otru joiku Mazais brālis sakombinējām ar latviešu tautasdziesmu. Paņēmām melodiju Es savai māmiņai no Vilku repertuāra, ko spēlējām uz dūdām, un Kajs Sombi dziedāja virsū savu oriģināljoiku. Tā pauž jaunu puišu enerģiju. Trešo joiku sākotnēji vēlējāmies par zirgiem un bitēm, lai saistās ar Auļiem, taču radošais process aizgāja citā virzienā un tapa Dzīve, aptverot visu cilvēka mūžu no bērnības līdz vecumdienām un robežai, aiz kuras paliek vairs tikai atmiņas. Iznāca ļoti izjusti, man šī dziesma ļoti patīk.
Atšķirīgā mentalitāte virzīja uz priekšu vai kavēja darbu?
Negāja viegli. Aizbraukuši pie mongoļu rīkles dziedātāja un austriešu jodelētāja, iegājām studijā un darbs ritēja diezgan koncentrēti un raiti. Pāris dienās paveicām lielus apjomus. Turpretī norvēģis kategoriski atteicās visu darīt uzreiz, jo viņam vajag pilnīgu mieru. Mums ilgi bija tikai sarunas, bet dziedāja viņš tikai vienatnē, mājās. Jau pirmajā tikšanās reizē viņam parādīju mūsu mūzikas uzmetumus, bet tālākais notika ar mūzikas failu apmaiņas starpniecību – sūtīju viņam mūsu failus, viņš dziedāja virsū un sūtīja atpakaļ. Tā turpinājām veselu gadu, kamēr tikām pie piecām dziesmām, kurās viņš piedalās. Kajs Sombi negribēja kopīgu radīšanas procesu, taču ieradīsies Latvijā un dziedās mūsu koncertos. Viņi visi tagad septembrī būs klāt, un mēs uzstāsimies kopā.
Viņi ir un jūtas zvaigznes savā žanrā?
Mongolis ir vislielākā zvaigzne. Kopā ar vietējo grupu Khusugtun Ethnic Band (tulkojumā: klejotāju ansamblis) viņš ir uzstājies pat Anglijas karalienei, devies turnejās uz ASV un ilgāku laiku regulāri sniedzis koncertus ar orķestri Mongolijas Nacionālajā teātrī. Iespraukties viņu darba grafikos ir ļoti grūti. Viņi ir augstu novērtēti, un mēs tā normāli viņu cenas nemaz nevaram atļauties. Izdevās viņus pārliecināt, pateicoties mūsu lielajai degsmei par šo projektu.
Bija arī brīži, kad rokas nolaidās?
Izgāzāmies jau pašā pirmajā braucienā uz Mongoliju. Bija sarunāta vietējā studija un izbrīvēts laiks, bet es muļķīgā kārtā biju palaidis garām niansi, ka ir jānokārto vīzas. Aizgājām uz lidostu, nofotografējām selfijus un nosūtījām ziņu, ka drīz būsim klāt, bet mūs apturēja pie pasu kontroles. Vīzu gādāšana prasīja veselu mēnesi, jo tuvākā Mongolijas vēstniecība ir Varšavā un pases nācās sūtīt un saņemt pa pastu. Mongoļi ir savdabīgi cilvēki. Nav diezko viesmīlīgi. Lai arī šodien Mongolija ir diezgan nabadzīga valsts (iespaids ielās bija apmēram kā Latvijā pirms divdesmit gadiem), viņiem ir liels lepnums par savu vēsturi. Valda Čingishana kults, Ulanbatorā ir liela Čingishana statuja. Vienlaikus ir sajūta, ka cilvēki ir uz mums, svešiniekiem, drusku apvainojušies. Savukārt mūsu dziedātājs Batzorigs Vānčigs ir ļoti atvērts un draudzīgs, sadarbība ar viņu bija forša.
Jurtas arī redzējāt?
Mēs veselu nedēļu dzīvojām jurtās! Dzīvot jurtiņās jeb tā sauktajos geros tur ir ļoti populāri. (Ger ir citādi būvēti, tāpēc viņiem nepatīk, ja tos sauc par jurtām.) Kad braucām filmēt video, apmetāmies vairākos šādos geros milzīgajā nacionālajā parkā, taču komunikācija ar vietējiem nebija patīkama. Tur dzīvojošie mongoļi pa vakariem dzēra.
Mums katram bija viena gultiņa, bet vispār gerā bija tikai viena strāvas rozete, kurā lādējām visu filmēšanas tehniku. Mums bija savi pagarinātāji un pilns ar vadiem, kā zirnekļu tīkls. Tualete, protams, ārā. Par laimi, tuvumā bija kafejnīca, kurā ēdām. Caureju dabūjām tikai pēdējā dienā. Taču speciāli gribējām būt ikdienas vidē, nevis pieczvaigžņu viesnīcā. Lai dabūjam gan nosalt, gan apdegt saulē. Klimats Mongolijā ir skarbs, jo temperatūras starpība dienā un naktī ir ļoti liela. Dienas bija ļoti karstas, bet, filmējot saulrietus, zobi no aukstuma klabēja. Taču es gribēju, lai, spēlējot mongoļu dziesmas, mēs paši tās izjustu. Gribētos, lai šī sajūta būtu arī koncertos. Tāpēc mūziku papildinās ekrāns ar katrai vietai raksturīgo ainavu. Ceram, ka šādā veidā mūsu programma spēs aizvest klausītājus ceļojumā. Skanējumi ir unikāli un pietiekami raksturīgi, lai šāds ceļojums varētu notikt.
Dziedātājus laimējās uziet tiešā trāpījumā?
Ne gluži. Ierakstīju Google meklētājā angliski "rīkles dziedāšana" – throat singing vai khoomei, kā viņi paši to sauc –, un, atrodot pirmo dziedoni, man uzreiz bija skaidrs, ka šī balss ir riktīgi forša un mums to vajag. Viņš sēž kalna galā, spēlēdams savu divstīgu morin khuur, un tam ir desmit miljonu skatījumu. Uzrakstīju viņam, bet nebija nekādas atbildes. Sākām meklēt tālāk un gandrīz jau sarunājām citus dziedoņus Tivā, taču viņi pārdomāja – droši vien finansiālu apsvērumu dēļ, saprata, ka šitie ir nabagi. Tieši pēc pusgada Batzorigs man pēkšņi atbildēja feisbukā tā, it kā es būtu viņu uzrunājis tikai vakar! Viņš teica: nu tad pamēģinām! Saraksti turpinājām, līdz izrādījās, ka esam sarakstījušies ar viņa menedžeri – mongolieti, kura dzīvo Ņujorkā. Šo meiteni arī satikām, viņa bija atbraukusi, kad filmējām Mongolijā. Pats Batzorigs angliski runā tik slikti, ka gandrīz neko nesaprotu, ko viņš saka. Taču gluži labi tikām galā ar zīmju valodu un mūzikas izjūtu.
Likās, ka ar jodelēšanu gan būs ļoti vienkārši. Bet patiesībā nemaz nav tik vienkārši pie viņiem tikt. Viņu ir pilns internets, bet daudzi likās pārlieku šlāgeriski. Albīnu Paulusu mums ieteica Daina Zalāne no Lauskas. Viņš ne tikai tehniski lieliski jodelē, bet ir arī vargana virtuozs un dūdinieks – spēlē austriešu dūdas, kuras turklāt pats ir uzbūvējis. Starp citu, Albīns spēlē igauņu varganu un māk no tā izdabūt brīnumainas skaņas. Tas būs dzirdams arī mūsu koncertā, jo vairākās dziesmās viņš spēlēs varganu. Albīnam ir arī klasiskā mūzikas izglītība, viņš spēlē oboju, un viņam jau vismaz divdesmit gadu ir arī sava grupa Hotel Palindrone, kura muzicē viduslaiku stilā. Viņš mums uzskatāmi demonstrēja, cik ļoti atšķiras austriešu un šveiciešu jodelēšanas tehnika un skanējums. Jodelēšana esot pat Ķīnā! Albīns ir ļoti pozitīvs, atsaucīgs cilvēks, taču arī mākslinieciski izklaidīgs un reti lasa e-pastus. Tāpēc arī uz viņu bija ilgi jāgaida.
Mūzikas veikalos pasaules mūzikas ieraksti ir vieni no visvairāk pieprasītajiem, modes lieta. Skanējums pārsvarā ļoti līdzīgs – afrikāņu un ziemeļtautu manieres rasols. Tradicionālā mūzika nav pārāk komercializējusies?
Visu laiku domāju, kad šis trends beidzot sāks iet uz leju. Šāda mūzika taču ir modē jau vismaz divdesmit gadu! Lūk, tas man nepatīk arī mūsdienu lielpilsētās – Berlīnē un Parīzē –, ka uz ielas vairs nesaproti, kur esi, jo tur ir pilnīgi viss un teju nekas vairs nav autentisks. Tas ir globalizācijas mīnuss – viss sajaucas kopā. Ja kalna galā dzied mongolis, kurš te ir dzimis, un tā dziedāts jau viņa ģimenē, tas ir īsts. Tā ir viņa dzīve. Bet var dzīvot arī Ņujorkā vai Londonā un ar virstoņu dziedāšanu vienkārši pelnīt naudu.
Tad tas ir produkts pārdošanai un ceļš, lai kļūtu par populāru zvaigzni. Varbūt arī Auļiem pēdējais laiks kļūt par pasaules zvaigzni?
Mēs jau sen to esam sapratuši, taču, lai kļūtu par pasaules zvaigzni, ir jābūt pietiekoši lielām dotībām, mērķtiecīgam menedžmentam un ir jāatrod ceļš, kā izcelties. Jau daudzus gadus cenšamies to darīt starptautiskajos mūzikas forumos Womex, tomēr pagaidām neizdodas to izdarīt gana spilgti.Iespējams, nekad arī neizdosies, taču esam diezgan priecīgi par to, ko darām, jo ik pa brīdim mums izdodas kaut kur tikt. Pabeiguši Senču balsu turneju Latvijā, oktobra beigās brauksim uz Taivānu uzstāties lielā pasaules mūzikas festivālā. Sastopot mūs Womex, festivāla organizatore atcerējās, ka reiz bijusi uz mūsu koncertu Malaizijā. Caur labām atmiņām tikām uzaicināti tālāk. Atgriezies nedēļu pavadīšu Womex Somijā, un tūlīt pēc tam visi brauksim uz septiņu koncertu sēriju Japānā. To rīko Harmony Fields, kas nodarbojas ar Ziemeļvalstu un Eiropas pasaules mūzikas importu Japānā. Tie nav lieli koncerti – apmēram 300 līdz 400 cilvēku auditorijai –, bet mums tās ir pilnīgi jaunas iespējas. Nekad vēl neesam bijuši Japānā.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 30. augusta - 5. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!