Kā akmeni kaklā pārvērst par peldriņķi

Globālajai sasilšanai patiešām liels spēks – skaistā vasara ir uz laiku atvēsinājusi politiskās kaislības gan valdībā (koalīcijas staipīšana), gan Rīgas domē, kur pēc konflikta par Satiksmes departamenta darba izvērtēšanu sakašķējās un sašķēlās Rīgas domes valdošā koalīcija un rezultātā 3. jūlijā no amata atkāpās Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (Par!/Progresīvie). Vai Rīgai var draudēt ārkārtas vēlēšanas, un vai nesaskaņām galvaspilsētas domē ir sakars ar procesiem valdībā, SestDiena jautāja politologam un sabiedrisko attiecību speciālistam, aģentūras Mediju tilts dibinātājam un īpašniekam Filipam Rajevskim.

Tā kā mūsu saruna notiek NATO Viļņas samita pirmajā dienā, iesildīšanās jautājums nevis par Rīgas domi, bet par ārpolitiku – kas sagaidāms no samita?

Viens no NATO aizsardzības doktrīnas pamatpostulātiem ir noturēšana – demonstrēšana "Nenāc klāt!". Noturēšanas politika ir fundamentāla. Domāju, ar to ir saistīta arī Kanādas premjerministra Trudo vizīte Latvijā un paziņojums, ka Kanāda palielina savu kontingentu šeit. Varētu būt vēl kādi paziņojumi par spēku koncentrācijas paaugstināšanu ap robežām. Tā kā ir panākta vienošanās par Zviedrijas uzņemšanu NATO, palielināsies mūsu krasta aizsardzība. Tiks izdarīti secinājumi no Ukrainas pieredzes, kas jādara, lai pretinieku neielaistu iekšā, atsistu uzreiz uz robežas, jo agrākā koncepcija, ka pretinieks iebrūk un tad tiek izspiests ārā, Baltijas valstu gadījumā nestrādā, Ukrainas pieredze rāda, ka tad ir Buča. Turklāt redzam jau, ka izspiest ārā nav viegli, viss ir samīnēts. Ukraina ir liela, bet mūsu gadījumā agrākās koncepcijas rezultāts būtu iznīcināta valsts, gadu desmitus ļoti mazizmantojama teritorija.

Mūsu lielais pluss ir dabas apstākļi austrumos – purvi, meži, tur ar tanku neiebrauksi. Ne velti 1940. gadā PSRS tanki Latvijā iekšā gāja caur Lietuvu. Mūsu gan stiprā, gan vājā vieta ir dzelzceļš, bet tā jau pirmajās stundās vairs nebūs.