Saeimas vēlēšanu rezultāti rāda, ka vispopulārākais politiķis Latvijā ir Edgars Rinkēvičs – Jaunās Vienotības vēlētāji viņam ielikuši 35 072 plusiņus. Ārlietu ministra amatā viņš ir kopš 2011. gada, kad Zatlera Reformu partija viņu izvirzīja kā bezpartijisku ministru Valda Dombrovska valdībā, un piedzīvojis jau, kā pats saka, paaudžu maiņu Latvijas diplomātiskajā korpusā (spriežot pēc diplomātes Astras Kurmes un 25 kolēģu publiskotās iekšējās sūdzības par ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukaševicu, tā norit ne bez savstarpējiem asumiem). Tikmēr lielajā karā Rinkēviča stāju augstu novērtējuši pat Jaunās Vienotības kritiķi. Valstī ar, kā izrādās, tik lielu "piekto kolonnu" šāda bezkompromisa stāja varētu arī nebūt pašsaprotama.
Latvijā nav iespējams vēlēt sev patīkamākos politiķus no dažādiem sarakstiem, tāpēc Jaunā Vienotība arī Rinkēvičam ir pateicību parādā par augstajiem rezultātiem. Vai tā izpaudīsies kā turpinājums ārlietu ministra amatā? SestDiena Rinkēviču intervēja stundu pirms Jaunās Vienotības tikšanās ar Valsts prezidentu, pēc kuras kļuva skaidrs, ka Progresīvo valdībā nebūs.
Esat teicis, ka "kritiska situācija un krīzes ir mana stihija un izaicinājums". Vai tas nozīmē, ka karš jums kā politiķim kaut kādā ziņā ir nācis par labu, ka esat 14. Saeimas vēlēšanās visvairāk plusotais?
Atbilde jāsāk mazliet no cita skatpunkta. Pirmām kārtām savu apzinīgo birokrāta karjeru sāku Aizsardzības ministrijā 1994. gadā, tad gadu studēju ASV Nacionālās aizsardzības universitātē, kas domāta gan militārpersonām, gan diplomātiem, ASV un citu valstu amatpersonām. Tad vienu brīdi Latvijas Universitātē mēģināju doktorantūrā pētīt krīžu menedžmentu. Tas ir tas fons, kāpēc saku, ka krīzes un krīžu vadība gan no vēsturiskā, gan pašreizējā viedokļa man savā ziņā ir kā stihija. Pēdējie divi gadi, kovids, sevišķi cilvēku repatriācija 2020. gada sākumā, kad pēkšņi vajadzēja mobilizēties nevis dažu dienu, bet dažu stundu laikā, jo valstis sāka burtiski domino līmenī slēgt savas robežas un mums no visas plašās pasaules vajadzēja dabūt cilvēkus atpakaļ, – to es biju domājis, intervijā tā atbildot par krīzēm.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 28. oktobra - 3. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!