Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Nepierast pie attālinātās dzīves

Jaunā dziedātāja Aleksandra Špicberga (19) šajā Lieldienu laikā sev un citiem grib atklāt mazās lauku baznīcas, stāsta par spēku, ko dod sevis pārvarēšana, un gavēni kā iespēju sagaršot arī bukstiņputru.

Šī situācija ir tāda, pie kuras nedrīkst pierast. Nedrīkst tā pierast, lai arī nākotnē turpinātu dzīvot, strādāt, mācīties, muzicēt un sarunāties tikai attālināti. Gribas pēc iespējas drīzāk atgriezties normālā, cilvēciskā dzīvē, saka jaunā dziedātāja Aleksandra Špicberga. Kopā ar vīru oktetu un ģitāristu Vladimiru Kudrinu viņa sagatavojusi Lieldienu sveicienu – Agnus Dei no argentīniešu komponista Ariela Ramiresa (1921–2010) Kreoliešu mesas, kuru var noklausīties viņas YouTube kanālā. Bijis plāns par plašāku koncertprogrammu ar vēl nedzirdētiem senajiem dziedājumiem – līdzīgi kā aizvadītā gada Ziemassvētkos, kad LMT straumes pārraidītais tiešsaistes koncerts Laiks. Tu. Lūgšana nāca kā īsts, skaists Ziemassvētku brīnums skarbajā mājsēdes laikā, pārceļot citā pasaulē, tālu prom no ikdienišķā, steidzīgā, merkantilā, saspringtā un mākslotā. Diemžēl pilnā apjomā īstenot Lieldienu ieceri lieguši ne tikai epidemioloģiskie ierobežojumi, bet arī kovids, kas šā gada sākumā pieķēries visai dziedātājas ģimenei.

Aleksandra Špicberga vēl mācās Rīgas Doma kora skolā, bet uzstājas jau kopš agras bērnības, turklāt ne tikai dziedot, bet arī dejojot deju grupā Dzirnas. Tā tapuši arī iedvesmojoši soloieraksti dabā – piemēram, deja ezerā uz zem ūdens paslēptas deju grīdas pašas iedziedātās Džūlio Kačīni Ave Maria pavadījumā. Aleksandra, kurai februārī apritēja 19. dzimšanas diena, pēdējos trijos gados sagatavojusi un solokoncertos izpildījusi desmit (!) koncertprogrammu, ierakstījusi jau divus mūzikas soloalbumus un kopš 2010. gada piedalījusies un uzvarējusi daudzos jauno dziedātāju konkursos Latvijā, Igaunijā un Krievijā. Viņa izpilda ne tikai garīgos dziedājumus, meklējot reti dzirdētas pērles grieķu, senslāvu un pat aramiešu valodā, bet tikpat aizrautīgi dzied latviešu tautasdziesmas, kā arī Imanta Kalniņa, Zigmara Liepiņa, Raimonda Paula dziesmas.

Un dziedātājas talants ir pamanīts ne tikai Latvijā. Pagājušā gada Lieldienās viņas iedziedātajai Agni Parthene internetā ir jau vairāk nekā 85 tūkstoši skatījumu, un to skaits turpina augt. Solo a capella dziedājumam tas ir negaidīti liels skatījumu skaits, un tie – tāpat kā komentāri – ir no visas pasaules. Ieraksts uzrunājis gan kristiešus, gan musulmaņus, budistus un ateistus no Grieķijas, Brazīlijas, Rumānijas, Turcijas, Krievijas, Libānas, Marokas, Indijas. Raisās arī diskusijas, tostarp par dažādām lūgšanu dziedāšanas tradīcijām.

Senos garīgos dziedājumus Aleksan-dra Špicberga meklē kopā ar mammu, kādreizējo Rīgas Muzikālā teātra kora mākslinieci Māru Špicbergu, un pati pārraksta notis no ierakstiem. Viņa ir 7pareizticīgā, šogad arī sākusi dziedāt pareizticīgo Kristus Piedzimšanas katedrāles korī un jau pusotru gadu strādā par kormeistari Lutera draudzes korī. Tādējādi Aleksandra svin divas Lieldienas – ar katoļu mūzikas sveicienu sagaidot šīs un gatavojoties pareizticīgo Lieldienām, kuras sekos 2. maijā.


Kā jūties starp divām Lieldienām, starp kurām šogad ir vesels mēnesis?

Austrumu jeb pareizticīgo baznīca vadās pēc vecā kalendāra, taču Lieldienu būtību nemaina tas, kad tās pienāk. Manuprāt, tas ir tikai ieguvums, ka svētku svinēšana ir ilgāka. Protams, manu dienaskārtību – piemēram to, kad sāku gavēni, – nosaka pareizticīgo baznīcas kalendārs. Varbūt vēl nodziedāsim un ierakstīsim video kādu lūgšanu – tieši pareizticīgo Lieldienām. Taču mani arvien vairāk saista ideja par vienotību. Arvien interesantāk šķiet meklēt, atrast un rādīt klausītājiem tos dažādos ceļus, dažādās tradīcijas, kuriem visiem ir viens mērķis un viena ideja. [Komponistam] Ramiresam pievērsu uzmanību, kad uzzināju, ka viens no viņa garīgajiem skaņdarbiem gadiem ilgi ticis izmantots padomju laikos populārā raidījuma Dzīvnieku pasaule galviņā. Tā ir daļa no svītas Mūsu Ziemassvētki, kas vēsta Kristus dzimšanas stāstu. Diez vai tā bijusi nejaušība, jo ir zināms, ka raidījuma vadītāja vectēvs bijis priesteris. Šo melodiju iekļāvām Ziemassvētku koncertprogrammā Laiks. Tu. Lūgšana. Tomēr Lieldienām vairāk piederas citi stāsti, tādēļ mēs ar mammu esam priecīgas, ka atradām Agnus Dei no Ramiresa Kreoliešu mesas. Tā komponēta 1964. gadā spāņu valodā. Starp citu, tā ir viena no pirmajām mesām, kas komponētas ne ar latīņu tekstu, jo ilgus gadus visiem šādiem sakrālās mūzikas darbiem bija jābūt latīņu valodā. Zinu, ka Latvijā tikai 1989. gadā Rihards Dubra pirmais uzrakstīja mesu latviešu valodā. Tas, ka cilvēki var sekot līdzi kanonisko sakrālo tekstu jēgai un idejai, piešķir mesai īpašu vērtību.

Ļoti ceru, ka mūsu ierakstītais Lieldienu sveiciens iepriecinās cilvēkus un būs starpposms, kas vedīs uz kaut ko tālāku, varbūt sniegs jaunas iespējas koncertēt un ne tikai Rīgā. Mēs to ierakstījām un nofilmējām ļoti skaistā vietā, Bruknas baznīcas kapelā. Skaņu režisors ir Andris Ūze, bet video autori – Kārļa Zemīša komanda. Esmu tur jau agrāk braukusi ierakstīt gan garīgos dziedājumus, gan tautasdziesmas, jo tur ir brīnišķīga akustika.

Daudzi mūsu mākslinieki gadiem ir uzstājušies labdarības koncertos Bruknas baznīcā, bet nu šī vieta vispirms asociējas ar plaši izskanējušo skandālu…

Tieši tāpēc ir svarīgi braukt uz turieni, lai drīzāk aizmirstos visas tās negācijas, kas tur norisinājās pagājušajā gadā. Mēs turp braucam, lai atbalstītu, jo priestera Andreja Mediņa darbs, manuprāt, ir apbrīnas cienīgs. Diemžēl šodienas sabiedrība izvēlas sašķelties un strīdēties par jebkuru tēmu.

Vai kovidlaika nervozā spriedze jūtama arī vienaudžu, skolasbiedru vidū? Attālināto mācību laikā asumi pieaug?

Skolas vidē nemaz. Manuprāt, ir labi, ka Doma kora skolā pedagogi mums māca par viedokļu daudzveidību. Ir ļoti svarīgi stabilizēties tieši savā viedoklī: to neuzspiest, tomēr pastāvēt par to, kas, tavuprāt, ir pareizi. Draugu loks, visticamāk, būs balstīts vienotās vērtībās, bet saziņa notiek arī sociālajos tīklos, un vienmēr būs cilvēki, kuriem ir pilnīgi cits skatījums. Tad vai nu nesāc diskusiju, vai, ja vajag, mierīgi, tomēr ļoti skaidri pasaki savu domu. Es izvēlos neiesaistīties skaļos strīdos.

Dzirdēts, ka ievērot gavēni nozīmē ne tikai neēst gaļu, bet arī atteikties no dažādiem citiem kārdinājumiem. Piemēram, no saldumiem?

Tieši tā! Bērnībā mēs ar brāli sākām tieši ar to, ka neēdām saldumus. Bet tagad jau visi nosacīti esam lieli cilvēki un neēdam arī gaļu. Galvenais ir tas, ka centies pārvarēt pats sevi. Tikt galā ar savu iekšējo, dvēselisko pusi, attīrīties un dzīvot vienkāršāk. Arī neķildoties, nepacelt balsi, neaprunāt. Gavēnis attiecas uz visu, kad ar sevi ir jācīnās. Var likties: neēst gaļu, nu, kas tad tur? Bet, ja tu to iesāc, sākumā jūties dīvaini un gandrīz vai nevari izturēt. Tur ir tā iekšējā cīņa. Tas, ka sevi ir jāpārvar.

Grūtāk, ja acu priekšā uz galda ir konfektes vai ja kāds blakus cep gaļu?

Mēs visi četri – mamma, tētis, brālis Stefans un es – ļoti veiksmīgi gavēnī iztiekam bez gaļas. Pat priecājamies, jo tas ir iemesls kaut ko pamainīt. Mamma, piemēram, šajā laikā gatavo dažādus ēdienus, brīžiem pat pilnīgi nesaprotamās produktu un garšvielu kombinācijas es citādi nebūtu pamēģinājusi. Tur jau tā lieta: kad no kaut kā atsakies, vietā nāk kaut kas jauns. Attiecībā uz ēšanu: tagad atklājas pilnīgi jaunas garšas, kādas pirms tam pat nebūtu varējusi iedomāties. Tas ir liels pluss.

Kāds ir šāgada jaunais garšu atklājums?

Man ir tāds niķis vienmēr izvēlēties tikai to, ko es jau pazīstu. Man ir jāsaņemas, lai pagaršotu kaut ko jaunu. Gavēnis šajā ziņā liek pārkāpt sev. Līdz šim neēdu bukstiņu biezputru, bet tagad tas ir viens no maniem vismīļākajiem ēdieniem. Gan no putraimiem, gan grūbām. Un kartupeļiem jābūt stingriem.

Šoreiz pat ļoti gaidījām gavēņa sākumu, jo tas ir jauns starts, jauns atskaites punkts, kuram tu gatavojies. Gaidījām un plānojām, kā rīkosimies. Tas ir papildu motivators, ka nevis tu pats no zila gaisa to sāc, bet ir kaut kāds pamats, kāpēc tu to dari. Tu zini – tas ir jauns sākums –, un ir zināms, ka tam būs arī noslēgums. Par šī laika būtību ir teiciens, ka gavēnī vissvarīgāk ir neēst citam citu. Tu cīnies ar savām kaislībām, ar visu slikto, ar ko netiec galā ikdienā. Taču ir cilvēki, kuri mani ir pārsteiguši un iedvesmojuši ar savu gaišo, visaptverošo labestību, ko viņi vienmēr izstaro pret jebkuru cilvēku. Arī tas ļoti motivē ar sevi strādāt.

Tādus ļaudis gan bieži mēdz uzlūkot arī kā naivus muļķīšus vai pat domāt, ka viņi izliekas, tēlo pozitīvismu.

Viņi ir Dieva dota dāvana. Tu jau jūti: cilvēks ir patiess un dabisks vai samākslots. Vai tas, ko viņš saka, nāk no sirds. Ir kaut kāds iemesls, kāpēc konkrēti cilvēki nāk mūsu dzīves ceļā. Viņi mums kaut ko iemāca. Vai arī mēs viņiem.

Bet ja dzīves ceļā trāpās krāpnieks vai nelabvēlīgs, skaudīgs cilvēks, kurš dara pāri, aizvaino?

Tas ir ļaunums, kas cenšas mūs izsist no sliedēm. Tas tikai parāda dzīves pretējās puses. Ir cilvēki, kuri nāk ar labiem nodomiem, un arī tādi, kuri nāk ar sliktiem nodomiem. Ir jāmācās atšķirt un izdarīt pareizās izvēles. Viņi gadās mūsu ceļā mūsu dēļ, un ir ļoti svarīgi, kā mēs reaģējam.

Mani jau bērnībā iemācīja, ka tieši tādiem cilvēkiem ir jāvēl veiksme un par viņiem jālūdzas. Jācenšas darīt to labāko. Ja kāds dara pāri, nedari pretī! Nekādā gadījumā neatdari ar tādu pašu negatīvismu. Labāk neko neatbildi un vienkārši ej prom, bet vislielākā māksla ir iekļaut viņu savā lūgšanā. Teikšu godīgi: sākumā bija ļoti interesantas sajūtas. Likās: nu kā lai to daru no sirds, lai tas nebūtu tikai tāpēc, ka tā ir pareizi?! Ja domās novēlēsi viņiem veiksmi, viss atrisināsies, jo tas būs jau citās rokās. Tas jānovēl, arī redzot, ka kādam ir grūti. Reiz, stāvot trolejbusa pieturā, man likās, ka viena veca kundze ir apjukusi un īsti nesaprot, uz kuru pusi jāiet. Domās novēlēju, lai Dievs viņai palīdz un viss izdodas. Pēkšņi viņa pienāca man klāt un pajautāja: meitenīt, cik ir pulkstenis, un kā lai nonāku tur un tur? Sajutos tik dīvaini, ka cilvēks, kuram tikko esi dvēseliski mēģinājis palīdzēt, arī vērsās pie manis. Tas parāda, ka dvēseliskā pasaule ir un dzīvo, ka par to vajag domāt. Tad īstie cilvēki atnāks tavā ceļā.

Tu strādā par kormeistari, jo ar skolā mācīto nepietiek?

Nu jau pusotru gadu strādāju par kormeistari Lutera draudzes korī, kuru vada Matīss Tučs, un es vienmēr ļoti gaidu trešdienas vakarus, kad notiek mēģinājumi. Lutera draudzes korī dzied brīnišķīgi cilvēki, kuri grib dziedāt un komunicēt. Tur varu attīstīt gan diriģentes, gan pedagoģiskās un komunikācijas prasmes. Tas man ir treniņš, kā runāt ar cilvēkiem, kā viņiem kaut ko iemācīt. Viņi bieži jautā, un ir jāprot atbildēt. Man tā ir lieliska prakse, jo mācos diriģēšanas nodaļā pie Mārtiņa Klišāna. Šķiet, ar trešo kursu (kurā esmu patlaban) diriģēšanas prakse pat ir obligāta, bet man tā iesākās jau gadu agrāk. Ar dažiem mēnešiem būtu par maz, lai saprastu, kā īsti strādāt ar cilvēkiem. Matīss [Tučs] man teica, ka viņam vajadzējis vairāk nekā divus gadus, lai iejustos diriģenta ādā. Līdz šim taču mēs paši esam tikai dziedājuši koros un klausījuši diriģentu komandām, tāpēc paiet laiks, kamēr saproti, ka tagad ir otrādi: tu esi tas, kurš dod komandas un no kura gaida to pašu, ko tu visu laiku esi gaidījis no saviem diriģentiem. Domāju, ka tas ir jāmācās visu mūžu.

Mēs – Lutera draudzes koris – esam amatieru koris. Šajā sezonā mums pievienojās cilvēki, kuri iepriekš vispār nebija dziedājuši, un tas ir vēl papildu izaicinājums. Viss ir jāsāk no paša sākuma: skaitīšana, ritms, pat nošu nosaukumi. Varbūt kāds teiks, ka tā nevar profesionāli izglītoties un attīstīt diriģēšanas tehniku, bet, manuprāt, tā pat vairāk apgūstu pedagoga mākslu viegli un saprotami izskaidrot to, ko pati protu jau sen.

Un kā izdodas?

Izdodas tāpēc, ka cilvēki, kuri atnāk uz kori, ļoti grib dziedāt, grib mācīties. Protams, nonākot profesionāla kora priekšā, ir atkal jāpārslēdz galva un jāsaprot, ka pretī varbūt ir par tevi gudrāki mūziķi. Manām koncertprogrammām ir izveidots vīru oktets, kurā visi ir profesionāli dziedātāji gan no Doma kora skolas, gan Mūzikas akadēmijas. Gan studenti, gan absolventi. Viņi visi ir par mani vecāki, izņemot pusotru gadu jaunāko brāli Stefanu. Esmu ļoti priecīga, ka man ir iespēja darboties dažādos virzienos, taču es nemainu attieksmi. Ejot uz Lutera kori vai pie okteta vīriem, esmu viens un tas pats cilvēks un cenšos darīt savu darbu pēc iespējas labāk. Nedrīkst iedomāties, ka tagad eju uz vieglāku darbu. Vienmēr jāstrādā par visiem simt procentiem! Vecumu starpību jūt arvien mazāk.

Tagad gan ar kori laikam arī jāstrādā no savas istabas.

Tā ir pilnīgi jauna pieredze! Nodarbības Zoom platformā sākām jau pagājušā gada aprīlī. Tas notiek tā: kora dalībnieku mikrofoni ir izslēgti, mēs ar Matīsu spēlējam pavadījumu, dziedam kora balsis (soprāna, alta, tenora, basa partiju) un aicinām dziedāt līdzi. Mēs viņus nedzirdam, bet sakām: "Bija labi! Paņemam vēlreiz!" Ir diezgan smieklīgi, jo brīžiem šķiet, ka runājam paši ar sevi. Ļoti gaidām, ka drīz varēsim vismaz mēģināt ārā. Solīts, ka amatierkori tā drīkstēs dziedāt desmit cilvēku grupās. Priecājamies, ka kļūst siltāks, un jau domājam, kā varēsim ārā ņemt līdzi sintezatoru un kaut kā strādāt. Cilvēki arī nogurst. Lutera draudzes korī mums ir dažāda vecuma dziedātāji un ir arī tādi, kuri nevar pieslēgties nodarbībām internetā. Viņi to ļoti pārdzīvo, jo koris viņiem ir vienīgā vieta, saime, kur satikties un dalīties domās.

Ir arī mērķis un ambīcijas piedalīties nākamajos Dziesmu un deju svētkos?

Līdz šim esmu piedalījusies visos – gan skolēnu, gan lielajos Dziesmu svētkos, jo arī pieaugušo Dziesmu svētkos vienmēr uz dažām pēdējām kopdziesmām piebiedrojas meiteņu un zēnu kori. Visos Skolēnu dziesmu un deju svētkos vienmēr dejoju Dzirnu sastāvā. Kad notika Pasaules koru olimpiāde, mēs ar brāli bijām caurviju tēli lielajā kopkoru koncertā – gan skaitījām dzejoļus, gan sagaidījām un aicinājām korus. Tas bija ļoti interesanti gan tāpēc, ka kori bija no ļoti daudzām valstīm, gan tāpēc, ka toreiz Katrīne Pasternaka mums mācīja, kā ir jārunā tik plašā telpā. Bija jārunā daudz lēnāk un ļoti uzsvērti, lai viss precīzi izskanētu Mežaparka Lielajā estrādē.

Lutera draudzes koris piedalījās jau pagājušajos Dziesmu svētkos – gan garīgās mūzikas koncertā, gan noslēgumkoncertā. Protams, piedalīsimies skatēs un kandidēsim uz 2023. gada Dziesmu svētkiem. Mēģinājumos jau mācāmies repertuāru, lai to zinātu no galvas, lai viss kārtīgi noguļas balsīs un atmiņā. Paiet ilgs laiks, lai dabūtu vēlamo kopskaņu, bet viss ir iespējams. Pareizticīgo korī, kuru vada Natālija Mudraja, gan dziedam tikai dievkalpojumos un katedrāles svētkos.

Tie notiek klātienē?

Notiek, taču no lielā kora drīkst ierasties tikai daži cilvēki. Pagājušajā reizē bijām tikai seši, ieskaitot diriģenti. Ir izstrādāta vesela sistēma, kad kuram ir jāierodas. Dziedāt tik mazos sastāvos ir daudz grūtāk, jo katra balss ir ļoti svarīga. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viss notiek uz vietas – ir jādzied uzreiz, bez mēģinājumiem. Slodze un atbildība ir dubulta, jo ik pa laikam viens pats dziedi vienu kora balsi. Ja vēl gadās vadošā balss, tad uz tevi balstās visi pārējie pieci dziedātāji. Korī pārsvarā ir profesionāļi – arī no Latvijas Nacionālās operas. Es šajā korī sāku dziedāt tikai šajā gadā un ļoti priecājos, ka man ir iespēja tur piedalīties un kalpot.

Cik valodās dziedi?

Latviešu, krievu, angļu, itāļu, spāņu, vācu, grieķu un latīņu valodā, kuru izmanto sakrālajā mūzikā. Vienās kāzās esmu dziedājusi franču valodā un vēl vienās gatavojusi muzikālu dāvanu zviedriski. Bet tas nenozīmē, ka visas šīs valodas saprotu. Pareizticīgo baznīcā viss notiek senslāvu valodā, taču šogad, vienurīt aizbraucot uz Kolkas pareizticīgo baznīcu, atklājām, ka kaut kas notiek arī latviešu valodā! Tas bija tik īpaši dzirdēt un piedalīties dievkalpojumā latviešu valodā, kad visam pieej ar citu sajūtu, visam seko līdzi un saproti. Tas ir ļoti svarīgi. Mūzika ir ļoti skaista, bet ir svarīgi saprast dziedājuma vēstījumu, tekstu. Tāpēc arī Ziemassvētkos Agni Parthene beigās dziedāju latviešu valodā.

Atceries savus pirmos soļus mūzikā?

Viss sākās ar skolu vokālajiem konkursiem, bet pirmo skatuves pieredzi guvu Dzeguzītē pie Dailas Martinsones. Tur dziedāju arī pirmo frāzīti solo, kura ir iemūžināta pat mazā videoklipiņā – to gan atceros kā pa miglu. Intensīvi dziedu un uzstājos sešus gadus. Pirms sešiem gadiem iznāca arī videoklips Rakstu rakstus, kuram bija negaidīti daudz skatījumu.

Dejoju jau kopš triju gadu vecuma – vēl agrāk, nekā sāku dziedāt. Esmu absolvējusi Dzirnu skolu, man pat ir diploms. Pēdējos gadus piedalos Dzirnu absolventu radošajās nometnēs, un man ir ļoti žēl, ka pērnvasar kovida dēļ mums, absolventiem, nekas nenotika. Mans lielākais notikums kopā ar dzirniešiem bija dziesmas un dejas videoklips Dieviņš bija, Dievs palika, kura horeogrāfiju un režiju veidoja Agris Daņiļevičs un Dagmāra Bārbale, un piedalījās mani grupas biedri un draugi, ar kuriem kopā dejoju. Man tas bija ļoti īpašs brīdis. Ar Agri Daņiļeviču jau plānoju kaut ko nākotnei.

Iespēju ir daudz: no kora un etnodziedāšanas līdz operskatuvei. Gribi dziedāt visu?

Gribu dziedāt dabiski. Jau trešo gadu mācos klasiskos vokālos pamatus pie skolotājas Valdas Tračumas, bet paralēli piedalos ļoti dažādos projektos, kuros dziedu ar dabisku balsi, brīvi – tā, kā sanāk. Kad pēc tam atnāku uz stundu, skolotāja smejas, ka atkal viss iemācītais ir "pa tīro" un jāsāk no sākuma. Senajos baznīcas dziedājumos cenšos radīt austrumniecisko sajūtu, ar raksturīgajiem vokālajiem izrotājumiem. Arī tos nekur neesmu mācījusies. Tas nāk pats – klausoties, atdarinot un iedvesmojoties no dažādiem paraugiem. Piemēram, no serbu pareizticīgo garīgās mūzikas izpildītājas, dziedātājas un diriģentes Divnas Ļubojevičas un grieķu priestera, mūka Nikodīma Kavarna, kurš savus dziedājumus publicē internetā. Latvijā tāda mūzika – senie Bizantijas garīgie dziedājumi – netiek celta gaismā, to šeit neizpilda gandrīz nemaz, tāpēc uzskatu par savu misiju mēģināt to parādīt.

Un, protams, ir klasiskā un baznīcas mūzika, kuru dziedu dievkalpojumos un kāzās. Man ļoti patīk, ka dziedu tik dažādus virzienus. Man patīk, ka vēl joprojām varu aptvert visu mūziku kopā. Līdztekus skolai cenšos arī mācīties ķīmiju un bioloģiju, bet ir skaidrs, ka studēšu mūziku un gribu palikt Latvijā. Es zinu, cik nenormāli ātri skrien laiks, taču priecājos, ka vēl varu pusotru gadu apdomāt izvēli. Gribas iegūt profesionālu izglītību, bet negribas sevi ielikt tikai vienā kategorijā, vienā plauktiņā. Jūtu un paļaujos, ka viss notiks, kā ir jānotiek.

Kovids ļoti ietekmējis jūsu ģimeni un kopīgos plānus?

Muzikālos plānus tas iespaidoja jau pagājušajā gadā, kad visu laiku samazinājām Ziemassvētku koncerta klātienes klausītāju skaitu, līdz izrādījās, ka viņu vairs vispār nedrīkst būt. Šādai situācijai ir gan plusi, gan mīnusi. Piemēram, mums noteikti nebūtu pavērusies iespēja sadarboties ar LMT straumi, kas nodrošināja filmēšanu un raidīja uzstāšanos tiešsaistē.

Bet šī gada janvārī visa ģimene saslimām ar Covid-19. Vispirms es un tad visi pārējie, jo dzīvojam kopā. Par laimi, tikām galā salīdzinoši viegli, mājās, taču tas ilga pusotru mēnesi. Brālim dažas dienas bija temperatūra, bet man ļoti stipri sāpēja mugura. Kādu laiku varēju tikai gulēt. Katru dienu mērījām skābekļa līmeni ķermenī. Uztveru to kā pārbaudījumu, ceļa posmu, kuram bija jāiziet cauri. Domāju, ka palīdzēja arī ticības spēks. Tuvākajā nākotnē gribam popularizēt mazās lauku pareizticīgo baznīcas. Nesen jau Ķūļciema Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīcā (pie Engures ezera) iedziedāju vienu garīgo solodziedājumu, ko brālis nofilmēja tāpat kā citus mazos video, kurus mēdzam svētdienās ielikt feisbukā. (Ķūļciema Sv. Arsēnija baznīcā veiktais ieraksts jau atrodams YouTube aut.) Tas varēja notikt arī jebkurā citā mazā lauku pareizticīgo baznīcā – mērķis ir cilvēkiem atklāt mūsu skaistās baznīciņas. Vēlamies parādīt, ka tādas ir un tur notiek dievkalpojumi. Interesanti, ka šīs baznīcas visu laiku stāv vaļā un ir cilvēki, kuri turp iet katru dienu nolikt svecītes. Ceram, ka, gatavojoties pareizticīgo Lieldienām, mums izdosies veikt vēl kādu ierakstu kaut kur citur.

Visu laiku saki: mēs. Domāts – kopā ar mammu?

Kā gan savādāk? Es nemūžam to visu viena nevarētu izdarīt. Man nav tādu organizēšanas, menedžēšanas iemaņu un galva nestrādā tā kā mammai, kura ir mācījusies mūziku, bet tagad ir biznesa trenere. Atbalsta un piedalās arī mans tētis. Viņš ir profesionāls frizieris un uz koncertiem veido man frizūras.

Vai tu bieži komunicē sociālajos tīklos?

Man var sekot Facebook un Instagram lapā. Internets ir vieta, kur sevi parādīt, ļaut sevi sadzirdēt, iepazīt jaunus cilvēkus, bet ir svarīgi nenonākt sociālo tīklu atkarībā. Tie, it īpaši mūsdienās, ir nepieciešami saziņai un atpazīstamībai – tu nevari vienkārši ielīst alā un nekur nepieslēgties, jo tu, redz, negribi. Internets ir arī vieta domu apmaiņai, kur paust savu viedokli un izvēlēties, kam sekot. Šobrīd tā ir arī vienīgā vieta, kur mākslinieki vispār var uzrunāt publiku. Taču tādās aplikācijās kā TikTok gan es sevi neredzu. Jauniešu vidū tās ir populāras, bet es tur negribu pat rādīties, jo tur ir cita – patērētāju sabiedrības – auditorija. Pārsvarā tie ir joki, izrādīšanās, reklāma, stilošanās. Nē, nē, tur pat nedrīkstētu likt garīgos dziedājumus! Visiem zināms, ka mūzikai ir ļoti liels ietekmes spēks, un es vēlos uzrunāt ar mūziku. Uzrunājot citus, ir jādomā, kāpēc tu to dari un ko vēlies pateikt. Izpildot latviešu mūziku, klasisko vai garīgo mūziku, uzrunāju tos, kuriem šīs vērtības ir vai varētu kļūt tuvas. Vēlos pievērst jauniešu uzmanību garīgumam, lūgšanai. Varbūt tas sasniegs vēl kādu un varbūt tieši manā paaudzē? Manuprāt, tas ir svarīgs uzdevums.

Ko lūgšana dod tev pašai?

Tā dod stiprinājumu. Es zinu, ka mani dzird un man palīdzēs ikdienas gaitās, palīdzēs darīt pareizos darbus. Lūgšana ir spēks. Tā katram var būt sava. Tā var būt pavisam īsa, bet es ticu: ja kopā lūgsim, kopā mēs varam paveikt daudz. Kamēr vien kāds lūgsies, tikmēr pasaule neapstāsies. Es to vienmēr sāku ar pateicību. Pateicos par to, ka man šī diena ir dota, ka varu būt ar ģimeni, ka esam veseli un kopā. Lūgšana liek vairāk saprast to, kas tev jau ir.

Patērētāju sabiedrība dzīvo mantu pasaulē. Cilvēki domā: kad dabūšu tā zīmola somu, mašīnu vai māju, tad būšu laimīgs! Bet tā nekad nebūs, jo tu atkal gribēsi dabūt kaut ko vēl un vēl. Tā pazūd tas, kas patiešām ir vajadzīgs.

Un kas ir patiešām svarīgs?

Tikai tad, ja novērtēsi to, kas tev jau ir dots, pie tevis atnāks īstās, būtiskās lietas. Manuprāt, ir ļoti svarīgi palikt pie tā, kas patīk tev pašam, un neskriet pakaļ tam, kas šobrīd skaitās moderni un stilīgi. Nepazaudēt sevi. Saprast, kas ir tavs un cik daudz tu vari izdarīt laikā, kas tev ir dots.

Mums katram ir arī vaļasprieki – tas, ko patīk darīt, kas atslēdz galvu. Man patīk minēt mīklas, ļoti patīk rokdarbi. Esmu traka uz apsveikuma kartīšu gatavošanu un mājas rotāšanu, kas drīz jau būs zudusi tradīcija. Esmu arī no kvadrātiņiem tamborējusi čības un gribu ar laiku šādi izveidot deķi. Tam gan ir maz laika, bet tas ir brīdis, kad varu padomāt. Apsveikuma kartītes zīmēju, griezu, līmēju un visiem dāvināju svētkos kopš pirmajiem skolas gadiem, lai gan citi jau tolaik to nedarīja.

Kartītes būs arī uz šīm Lieldienām?

Jāgatavo savlaicīgi, lai paspētu nosūtīt. Pagājušogad aizsūtīju visiem draugiem. Man pat ir izveidota adrešu grāmatiņa: radiem, draugiem un arī faniem ārzemēs. Bet, stāvot baznīcā un dziedot Ave Maria, es nedziedu publikai. Es to veltu Marijai un acu priekšā iztēlojos ikonu. Ja ticēsi, ka Dievam tev ir plāns, tu darīsi pareizos darbus. Tā jūtos drošāk, jo zinu, ka viss notiks, kā ir jānotiek. Nav arī pašai kaut kas jāizgudro. Vienkārši jādara savs darbs, taču – zinot, ka neesi viens pats. Protams, ir jāpaiet laikam, lai to līdz galam saprastu. Katram ir dots kāds talants un uzdevums, bet ir svarīgi atrast īsto aicinājumu. Citreiz sities kā pret sienu un, ja vēl esi idejas apsēsts, tikai velti notērē laiku un jūc prātā. Taču ir mirkļi, kad dari un viss izdodas! Tas nozīmē, ka virziens ir pareizs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata