Cilvēcisks varoņdarbs – tā Nacionālā teātra Jaunajā zālē skatāmās izrādes Suņa māja tapšanu vērtējusi teātra zinātniece Ieva Struka. Ukraiņu jaunākās paaudzes dramaturģes Marinas Smiļanecas lugu iestudējusī Ukrainā pazīstamā režisore (viņa arī aktrise un teātra pedagoģe) Larisa Semirozumenko uz Rīgu atbraukusi, negribēdama piedzīvot, lai ar viņas dēlu notiek tas, kas notika ar Bučas un Irpiņas iedzīvotājiem. Arī daudzi jo daudzi Latvijas iedzīvotāji pēc šā gada 24. februāra, kad Putina režīms iebruka Ukrainā, ilgu laiku nespēja neko jēdzīgu darīt, bet tikai sekoja satraucošajām ziņām, tāpēc nav grūti iedomāties, kāds trieciens tas bija Ukrainas iedzīvotājiem. Un joprojām ir, bet režisore Semirozumenko saka: nevar tikai ziņās dzīvot, kaut kas ir jādara.
Un, lai gan sākumā bija domājusi Rīgā palikt tikai pāris nedēļu, viņa ir te jau pusgadu un paguvusi izdarīt daudz. Viņas iestudētā Suņa māja vēsta par trim brāļiem (tos spēlē Egils Melbārdis, Romāns Bargais un Uldis Siliņš), kas ieradušies tēva mājās četrdesmitās dienas vakarā pēc viņa nāves – pareizticībā tas ir dvēseles atvadu laiks no šīs zemes. Brāļiem ir jāizlemj, ko darīt ar māju un ar tēva veco suni Kubiku. Viņu spēlē Ģirts Jakovļevs un Jānis Skanis, spoži atklādami, ka jēdzienam "izturēties kā pret suni" var būt vismaz divas nozīmes.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 14.-20. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!