Atgriezies atpakaļ, tu atrodi sevi citādu – šos vārdus Andrejs Panteļējevs saka nevis par savu pieredzi politikā, kur viņš 90. gados bija viens no redzamākajiem un preses karikatūristu iecienītākajiem publiskajiem politiķiem, tai skaitā Nacionālās drošības komisijas vadītājs 5. un 6. Saeimā un arī Latvijas ceļa Saeimas frakcijas vadītājs. Panteļējevs to saka par grāmatu lasīšanas pieredzi. Nupat apgāds Zvaigzne ABC izdevis viņa eseju krājumu Andrejs Panteļējevs intīmi… par grāmatām, kurā Andrejs stāsta, kā pēc viena sava politikas posma beigām un privātās dzīves samezglojumiem ir no jauna atklājis lasīšanas prieku. Precīzāk, dažādu daiļliteratūras grāmatu lasīšanas prieku. Un pēc tam arī prieku, ko dod sarunas un rakstīšana par izlasīto.
Vispār lasīšana ir prieks, ko mums neviena pandēmija nevar atņemt. Bet pavisam politikas posmu savā dzīvē Panteļējevs nav noslēdzis.
Cik gadu vecumā tu iemācījies lasīt?
Vēsture par to klusē, bet domāju, ka agri – atceros, ka jau pirms skolas lasīju Pasaku par Diegabiksi, tā bija viena no manām pirmajām grāmatām. Viena no skaistākajām dāvanām, ko dabūju Jaungadā, bija Žila Verna biezā grāmata Kapteiņa Granta bērni ar gravīrām, to sāku lasīt turpat pie eglītes.
Nevarētu teikt, ka pusaudža gados es būtu bijis fanātisks lasītājs, lai gan lasīju daudz. Bet tad aizgāju uz 1. vidusskolu, nokļuvu 1. vidusskolas lepnības garā un nolēmu, ka vairs nelasīšu kaut kādu "vulgāro literatūru", lasīšu tikai Hesi, Kafku un tamlīdzīgus autorus. Tāda intelektuālā augstprātība mums iestājās. Līdz ar to daudzus literārus darbus, ko citi sen lasījuši, es tikai tagad atklāju.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7.- 13. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!