Par mīlestību var dziedāt arī guļus. Saruna ar Mārtiņu Braunu

Kādreiz, kad ir drūms garastāvoklis, tas dod pārliecību, ka tu tomēr esi noderīgs, neesi liekēdis, ka tava burbuļu pūšana cilvēkiem ir vajadzīga, – saka komponists Mārtiņš Brauns, komentēdams daudzās saņemtās atzinības, kuru skaitā viszināmākā, protams, ir viņa dziesmas ar Raiņa vārdiem Saule, Pērkons, Daugava pirmā vieta Radio SWH veidotajā Latvijas simtgades dziesmu izlasē, kas atspoguļo tautā visvairāk iemīļotās latviešu dziesmas laikaposmā no 1918. gada līdz 2018. gadam. Kā arī šīs pašas dziesmas kļūšana par Katalonijas oficiālo neatkarības himnu (to pieminot, Mārtiņš ikreiz sauc par gļēvumu Latvijas vadošo politiķu izvairību katalāņu brīvības ceļa atbalstīšanā, it kā viņi būtu aizmirsuši, cik svarīgs Latvijai bija starptautisks atbalsts tās neatkarības atjaunošanas laikā).

Apzinoties, ka vārdu salikums Saule, Pērkons, Daugava ir jau tik populārs, ka draud kļūt novalkāts, Mārtiņš tomēr aicina vēl uz vienu koncertu, kura nosaukumā tie likti. 24. augustā pulksten 18.00 Likteņdārzā sāksies vērienīgs svētku koncerts Saule, Pērkons, Daugava. Baltijas ceļam – 30, pieminot vienu no Latvijas neatkarības atjaunošanas laika visnozīmīgākajiem notikumiem. Daces Micānes-Zālītes režisētajā pasākumā, kurš plānots kopā ar saules gaitas noslēgšanos vakarā, līdz ar Mārtiņu Braunu piedalīsies arī koris Gaudeamus, dziedātājas Ieva Akuratere, Lorija Vuda un citi mākslinieki. Brauns šim koncertam ir uzrakstījis vienu jaunu dziesmu ar noteikumu, ka tā ir jāspēlē koncerta sākumā…

Kā tev patīk Likteņdārzs?

Forša vieta, brīnišķīga aura.

Vai ir bijis tā, ka publika kādu tavu darbu atzīst par labāku, nekā tev pašam sākumā šķitis?

Tā ir bieži. Kad populāri kļuva Smokie, man tā tendence riebās, es tajā laikā biju roka fans, likās: ko te tāda estrādes grupiņa, smukpuisīši dzied. Tad uztaisīju mērkaķu dziesmu apmēram Smokie manierē: Čali, ko tu rausties... Pats to dziesmu nevērtēju augstu, štruntiņš, bet tā vareni aizgāja pa diskotēkām. Trīsreiz esmu pārdevis tās lietošanas tiesības reklāmas aģentūrām.

Vēl lielāks štrunts bija Mammu, es gribu... Es to galīgi nekā nevērtēju, bet pat mani kolēģi mūziķi saka: "O, nē, baigi labi!" Kā es to uzrakstīju? Biju galīgs zaļknābis, bet režisors Ādolfs Šapiro mani paņēma rakstīt mūziku Jaunatnes teātra izrādei Gaidīšanas svētki. Es, kā jau tajos gados, vai nu rakstīju pēdējā brīdī, vai nokavēju (tagad tā vairs nedaru, visu izdaru laikā). Jābrauc pie režisora, es braukdams izgudroju vārdus un uz tramvaja biļetes pierakstu, lai neaizmirstas. Aizeju pie Šapiro, saku, ka man ir kaut kas tāds: Mammu, es gribu... Šapiro: "O! Eto čto-to itaļjanskoje!" ("Tas ir kaut kas itālisks!") Paiet divas nedēļas, man jau kāds dīdžejs saka: "Mums tas gabals diskotēkās baigi labi iet!" Tā arī aizgāja, lai gan tas gabals ir galīgs štrunts, parodija, varbūt plaģiāts no Uz mežu, uz mežu, uz mežu malku zāģēt! – nav zagts, bet pa vieglo, lai nebūtu pie režisora tukšām rokām jāiet, tramvajā uz biļetes uzrakstīts.

Varbūt tu pats dažās savās dziesmās nenovērtē tās kvalitātes, kas tajās ir.

Kas tur ko novērtēt? Ja nu tikai nenormālu bezatbildību.

Vienmēr esi bijis atbildīgs rakstītājs?

Jā. Izņēmums ir kino, kad tev vakarā pasaka, ka no rīta ir jābūt filmas mūzikai gatavai. Tad vairs neko nevar filtrēt, raksti tikai. Bet normālā stāvoklī man ir augsta pašcenzūra, dažreiz pat liekas – par augstu. Atnāk režisors, es viņam saku: parādīšu, kā es te mokos, ko esmu uzrakstījis, nekas nesanāk, galīgi garām...

Režisors noklausās un saka: "Paga, paga, kāpēc garām? Tajā un tajā izrādes ainā man tas ir kā kulaks uz acs!"

Tagad manai augstajai pašcenzūrai ir arī psiholoģisks pamatojums: pasaule ir piesārņota, un es negribu būt tas miljonais cilvēks, kurš vēl to piesārņo ar muzikāliem sūdiem.

Man riebjas, ja aizeju uz veikalu vai kafejnīcu un man ar varu bāž ausīs trauku mazgātājas gaumi, kaut kādu ciparu tehnikas skaņu, soļošanas vai sabojāta motora troksni. Domāju, tu piekritīsi, ka arī literārā pasaule ir piesārņojuma pilna, paskaties grāmatnīcās. Tāpat arī tēlotāja māksla ar pseidoavangardiem, tukšām papīra lapām, kam nezin kāda koncepcija sadomāta apakšā (atceries anekdoti par to, kāda ir atšķirība starp instalāciju un performanci: ja vispirms noliec čupu pie durvīm un tad piezvani, tā ir instalācija, bet, ja vispirms piezvani un tad liec čupu, – performance). Laikmets slimo ar konceptuālismu – koncepcija ir, bet mākslas nav.

No tā es vairos. Man koncepcijas drīzāk iedod režisors vai diriģents. Es gandrīz nemaz nevaru pastrādāt, ja man nav motivācijas, kāpēc to daru. Nesen atteicos no liela darba, kas man garantētu iztiku pāris gadiem, – atteicos tāpēc, ka neredzēju motivāciju tam darbam. Pasaule ir piesārņota, nevajag cilvēku galvas maitāt ar pseidoamerikāniskiem uzpirkšanas veidiem.

Vai latviešiem vajag dziedāt angliski?

Ja kāds latvietis dzied angliski, es eju prom no tā koncerta, mani tas neinteresē, jo zinu, ka valstī, kurā šo valodu lieto, ir daudz labāka mūzika. Oriģināls būs labāks nekā pakaļtaisījums.

Dzejā atdzejojums var būt arī labāks par oriģinālu.

Tā ir cita lieta. It sevišķi, ja Knuts Skujenieks ķeras klāt. Ojāra Vācieša veiktais Bulgakova romāna Meistars un Margarita tulkojums ir vienkārši burvīgs! Nevaru iedomāties, ka kaut kas varētu būt labāks. Varbūt Vācietim tiešām ir izdevies labāk nekā Bulgakovam.