Šis ir varbūt pats labākais brīdis, lai pārliecinātos, ka politika nodarbojas ar tevi, saka proziste un publiciste Rudīte Kalpiņa, 80. gadu otrajā pusē viena no "jauno dusmīgo meiteņu" prozas pārstāvēm un žurnāla Avots redaktorēm, pašlaik žurnāla Domuzīme galvenā redaktore. Kopš Rietumeiropa vairs nesauc baltiešus par paranoiķiem un Krievijas nemīlētājiem un kopš Krievijas armijas baisie noziegumi pret Ukrainas civiliedzīvotājiem padarījuši morāli neiedomājamu Putina režīma aizstāvēšanu, Latvijā kļūst vieglāk runāt atklātu valodu – gandrīz tikpat viegli kā atmodas laikā, viņa saka. Gan par integrāciju, gan identitāti, gan valodu. Arī naida noziegumu apkarotājiem paveras plašs darba lauks – izmeklēt agresijas aktus pret ukraiņu bēgļiem. Traģiskos vēstures brīžos pasaule atkal kļūst melnbalta, un melnbaltā pasaulē ir vieglāk orientēties – ja vien neuzskati, ka pasaules, tātad arī Latvijas, vēsture ir sākusies ar tevi.
Ko Latvijā ir izgaismojis Ukrainas karš?
Ilgstoši neizdarīto, mūžīgi atlikto vai pieklusināto: "kaut kā jau norims pats no sevis". Taču jautājumi, kas saistīti ar latviešu valodu un identitāti, tāpat vien "nepāriet". Jo 90. gadu sākumā nenotika tie Latvijas dekolonizācijas procesi, kuriem pēc tiesas un taisnības būtu bijis jānotiek. Šos procesus plaši un detalizēti savā grāmatā Man dāvātais laiks aprakstījis bijušais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs – ieskaitot Rietumu partneru un padomdevēju spiedienu, arī pašu latviešu politiķu intrigas. Šī vēstures liecība paskaidro tolaik pieņemtos lēmumus, un šodienas sabiedrībā varam nolasīt šo ne vienmēr sakarīgo lēmumu ietekmi, plūkt to augļus.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!