Par to, ka Latvijas neatkarības ceļš varēja izvērsties arī pilnīgi citādi, ja atsevišķi cilvēki būtu nobijušies, nav šaubu. Tieši kā un vai vilcināšanās ar lēmumiem, mazāk izlēmīga rīcība tolaik būtu novedusi arī pie asinsizliešanas, tagad var vienīgi minēt. Taču skaidrs, ka šīs Latvijas vēstures lappuses šajā brīdī gribi negribi velk paralēles starp mūsu un ukraiņu likteni. Un tādēļ šogad arī 4. maija svētkiem ir klusināts skanējums – joprojām nerimstošie kara trokšņi tepat līdzās vēl un vēlreiz liek domāt, kā būtu, ja būtu...
“Nevarētu teikt, ka, darbojoties atmodas laikā, un jo īpaši 4. maijā balsojot, bija nepieciešama kāda liela cilvēciska drosme, jo baiļu nebija. Latviešos valdīja gandrīz simtprocentīga vienotība. (..) Es pat gribētu teikt, ka šobrīd sajūta ir nedrošāka. Tolaik bija pārliecība, ka Krievija demokratizējas, ka daudzi Krievijas cilvēki domā līdzīgi mums, grib brīvību. Šobrīd gan tā nav, šobrīd šķiet, ka šī atomieročiem bruņotā tauta ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Tolaik nevarētu iedomāties, ka Krievijas krievi varētu uzbrukt mums, kur nu vēl ukraiņiem, sev gandrīz vai vistuvākajai tautai,” piebilst vēl viens 4. maija deklarācijas atbalstītājs Jānis Lagzdiņš.
Šajās dienās daudzi no mums atkal klās baltus galdautus un sanāks kopā ar tuvākiem un tālākiem domubiedriem, lai svinētu mūsu valsti un tās brīvību. Man personīgi šī šķiet viena no skaistākajām tradīcijām, kas tapusi un iedzīvojusies pēc neatkarības atjaunošanas. Nezinu, vai arī tāda simbolika, šo tradīciju veidojot, bija tās iniciatoriem, bet man tajā vienmēr šķitusi ietverta ne tikai svinību, bet arī kāda jauna sākuma sajūta. Kā pāršķirot baltu lapu, ļaujot visam smagajam palikt pagātnē, bet labajam no jauna “ierakstīties” mūsu laikā, mūsu vēsturē un valstī.
Lai šajā balti svinīgajā noskaņā mēs visi atkal atrodam to vienotību, kādu jutām, savu valsti veidojot. Un lai to nezaudējam.
Šīs SestDienas, 29. aprīļa – 5. maija numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Uz protesta nots. Ukraiņu pianists Arturs Ņikuļins (37) par bēgšanu no Maskavas taksometrā, šim brīdim aktuālo mūziku uz klusuma robežas un par to, ko domā publika Krievijā.
PASAULĒ. Helsinki un Stokholma pie NATO durvīm. Krievijas iebrukums Ukrainā novedis pie atteikšanās no tradicionāli neitrālā noskaņojuma Somijā un Zviedrijā, un nu jau kādu laiku tiek runāts par abu šo valstu pievienošanos Ziemeļatlantijas aliansei. Kādi faktori stimulē šādu izvēli, un kādas plašāka mēroga sekas šādam solim varētu būt?
FOKUSĀ. Tolaik bijām drošāki. Laikā, kad Latvija balsoja par neatkarības atjaunošanu, krievu impēriskais šovinisms vēl nebija izvērties nacistiskā formā.
LAIKA MAŠĪNA. Pret nacistiem, komunistiem un poļiem. Otrā pasaules kara laikā Ukrainā bija aktīvs viens vienīgs militārs spēks, kas par savu mērķi bija izvirzījis neatkarīgas valsts izveidošanu, – Ukrainas Sacelšanās armija jeb UPA. Tā karoja gan pret Vācijas okupācijas spēkiem, gan Sarkano armiju (partizānu cīņu pret padomju varu turpinot līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum), gan poļiem, kuri tolaik gribēja atjaunot kontroli pār Rietumukrainu.
TUVPLĀNĀ. Visa iedzīve vienā mugursomā. Jaunajiem sportistiem, kas bēgļu gaitās devušies prom no kara postītās Ukrainas, Latvijā ir iespēja turpināt treniņus un mācības vairākās pilsētās.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.