Tie, kas par industriālo alpīnistu darbu neko nezina, viņus pēkšņi aiz loga ieraugot, parasti izbīstas, bet ir arī patīkami brīži – kāds piedāvā kafiju vai karstā laikā uzcienā ar aukstu kolu. Visgrūtāk ir tikt vaļā no iereibušiem cilvēkiem, kam pēkšņi arī šķiet interesanti drusku "pakarāties" virvēs.
Šādas epizodes gan ir tikai maza daļa no industriālo alpīnistu ikdienas. Šim darbam iepriekš ir rūpīgi jāsagatavojas – jāapskata objekts, un jāizplāno piekļuve tam, jāsagatavo atbilstošais inventārs, pareizi un droši jāuzkāpj, un galu galā jāizdara "tur, augšā", veicamais darbs. Industriālais alpīnisms neaprobežojas tikai ar logu mazgāšanu vai jumtu tīrīšanu no sniega. Alpīnisti ir tie, kas uzmontē Pētergaili baznīcas tornī vai reklāmas izkārtnes uz daudzstāvu ēku sienām un jumtiem, krāso un remontē vēja ģeneratorus vai naftas platformas. Un, izrādās, daudziem šajā jomā strādājošajiem profesionāļiem ir bail no augstuma.
Dvēselei un maizei
Ainis Bričs līdz industriālajam alpīnismam nonācis pēc negatīva posma savā dzīvē, kuru pārvarēt palīdzējusi ticība Dievam un vēlme uzkāpt Elbrusā Kaukāzā. Mācoties kalnu skolā, saticis industriālā alpīnisma uzņēmuma pārstāvjus un nodomājis: "Tas būtu forši – strādā to, kas tev patīk, un tev vēl par to maksā." Tīmeklī ielicis sludinājumu, ka tīra jumtus no sniega un ledus, Ainis drīz vien saņēmis zvanu no apsaimniekotāju firmas ar piedāvājumu tīrīt Saules akmeni. Piedāvājums pieņemts, un pamazām sapnis izaudzis līdz industriālā alpīnisma uzņēmumam Avalpina, kas joprojām ik gadu tīra Swedbank stikla fasādi. Savukārt Uldis Šmits ar alpīnismu sācis nodarboties pirms 13 gadiem. Sākumā tas bijis sporta tūrisms – dažādas virvju atrakcijas sporta spēlēs un pārgājieni bērniem. "Iepatikās, sapratu, ka tas ir man. Tā es meklēju virzienu, un industriālais alpīnisms likās baigi krutais vīru darbs. Likās, ka es varu izdarīt to, ko citi nevar," viņš atceras. Sporta alpīnisms esot dvēselei, bet ar industriālo – var maizi nopelnīt, piebilst liepājnieks, kuram nav sava uzņēmuma, bet, kā pats saka, darbu viņš atrod, vai arī darbs atrod viņu.
Savukārt Jānis Prižavoits šajā nozarē, paša vārdiem, ir kopš bērnības, jo Latvijas industriālā alpīnisma pionieris Falkors ir viņa tēva dibināts uzņēmums. "Tās ir mantotas galvassāpes," nosmej Jānis, kurš šo darbu sācis agrāk par atļauto vecumu – 18 gadiem. Uzņēmumā sākotnēji strādājis arī viņa brālis Rolands Ruģēns, taču viņš nopietni pievērsies klinšu kāpšanas sportam, kas vainagojies ar labiem panākumiem pasaules sacensībās. Mantotās un kursos apgūtās prasmes brāļi pirmo reizi pierādījuši, trīs gadus restaurējot Jēzus baznīcas torni Rīgā.
Tāpat kā mājās, tikai vairāk logu
Lai gan nezinātājam varētu šķist, piemēram, ka tik lielas un augstas celtnes kā Saules akmens tīrīšana ir ekstremāls pasākums, nekā sarežģīta tur patiesībā neesot. "Tur ir speciāls grozs, kas brauc pa sliedi apkārt mājai, augšā, lejā. Tā kā lifts, tikai ārpusē," skaidro Ainis, kurš Swedbank ēku tīra kopš tās uzcelšanas. Arī ūdens daudz nevajagot. "Paņem ūdeni, cik vajag uz pusi dienas, – piecus litrus –, pielej klāt ķīmiju un mazgā. Tas ir tāpat, kā jūs mājās mazgājat logus, tikai te ir simtreiz vairāk logu un ir vajadzīgs ilgāks laiks, lai to izdarītu," viņš turpina.
Cik maksā tāda Swedbank ēkas spodrināšana, Ainis gan neatklāj, norādot, ka cenu nosaka patērētais laiks un cilvēkresursi. Tomēr uz jautājumu, cik tad maksā laiks, izdodas sagaidīt atbildi – 22 eiro stundā plus PVN. "Viss atkarīgs no objekta, cik grūti tam ir piekļūt, cik laika prasa virvju nostiprināšana un sagatavošanās darbam. Ziemā – cik bieza ir sniega sega un ledus kārta uz jumta," tāmes veidošanos skaidro Ainis. Darbu ietekmē arī laikapstākļi, jo īpaši vēja ātrums un spēcīgs lietus. Strādāt augstumā var, ja vēja ātrums nepārsniedz 10–15 metru sekundē. Mēdz būt situācijas, ka uz zemes vēja nav, bet augstāk ir, tāpēc tas jāizvērtē uz vietas.
Grūti ir strādāt arī ziemā, taču reizēm tas jādara pat nesaistīti ar sniegu – piemēram, Jānim tieši tad nācies mainīt Pēterbaznīcas gaili, kas raisīja plašu sabiedrības uzmanību. "Tas bija sava veida izaicinājums. Bija sarežģīti Pētergaili nocelt, uzmontēt kāju augšā. Arī laikapstākļi nebija pateicīgi, jo, kā parasti pie mums, viss notika ziemā. Mūs toreiz ļoti labi vadīja tēvs. Mēs bijām uzmanības centrā un īsti nedrīkstējām kļūdīties," vienu no saviem spilgtākajiem darba dzīves mirkļiem atminas Jānis.
Runājot par izmaksām un darba drošību eksperti arī SestDienai komentēja Gaismas pils tīrīšanu, kas profesionāļu acīm izskatoties pagalam nedroša un neskaidrībām pilna.
Savukārt visu rakstu par industriālajiem alpīnistiem lasiet 2. septembra žurnālā SestDiena!