Nav svarīgi, cik daudz laika tiek dots uzdevuma izpildei – nedēļa, mēnesis vai pusgads. Tāpat aktīvākais darbs notiks pēdējās dienās pirms noteiktā beigu termiņa. Vai šī situācija šķiet pazīstama? Lai cik ļoti mēs apņemtos mācīties no kļūdām un nākamo uzdevumu paveikt uzreiz pēc tā saņemšanas, lai izvairītos no negulētām naktīm un papildu stresa, realitātē tas izdodas tikai retajam. Vienīgais mierinājums, ka šī problēma raksturīga ļoti daudziem planētas iedzīvotājiem.
Vilcināšanās ar darbu izpildi jeb tā dēvētā prokrastinācija šķiet teju neārstējama sērga, kuras dēļ miljoniem cilvēku piedzīvo stresa situācijas. Tā atsaucas uz darba kvalitāti un līdz ar to negatīvi ietekmē tautsaimniecību un sabiedrību kopumā. Fenomena izpētei pievērsušies daudzi zinātnieki, un kopīgiem spēkiem viņi aizvien labāk izprot šīs gumijas stiepšanas cēloņus.
EMOCIJAS ATBAIDA
"Pašos pamatos vilcināšanās ir saistīta ar izvairīšanos," portālam Live Science stāsta Daremas Universitātes psiholoģijas profesore Fusija Siroisa. Tomēr tās cēlonis bieži vien ir nevis pats uzdevums, bet gan emocijas, kas ar to saistītas. Piemēram, sākot rakstīt kāda ziņojuma pirmās rindas, cilvēkam var rasties šaubas, vai viņš tiks galā ar uzdevumu. Iespējams, viņš atskārst, ka pietrūkst svarīgu datu. Varbūt nāk atklāsme, ka nepietiekamu zināšanu vai prasmju dēļ darba veikšana būs ārkārtīgi mokoša. Tāpat par šķērsli kļūst bailes kļūdīties. Ikvienā no šiem scenārijiem prāts piesien konkrētajam uzdevumam negatīvas emocijas, kas turpmāk attur no ķeršanās pie tā veikšanas.
Rezultātā rodas savdabīga vilcināšanās forma. Tā nav balstīta laika trūkumā vai pat svarīgāku uzdevumu nonākšanas dienaskārtībā dēļ. Vienkārši persona brīvprātīgi izvairās no konkrētu darbu veikšanas, labi apzinoties, ka viņam tāpat tie būs jāpadara. Pretējā gadījumā nolaidība kaitēs viņam pašam un arī citiem iesaistītajiem.
JŪTĪGĀKIE VILCINĀS VAIRĀK
Visspēcīgāk prokrastinācija skar cilvēkus, kuriem ir grūtības kontrolēt savas emocijas. Viņiem esot grūtāk savākties un tikt pāri negatīvajām sajūtām, kas attur no uzdevuma veikšanas. Tas uzskatāmi bija redzams 2021. gadā veikta pētījuma rezultātos. Toreiz Siroisa konstatēja, ka studenti ar lielāku pelēkās vielas daudzumu kreisajā dorsolaterālajā prefrontālajā smadzeņu garozā (t. i., ar paškontroli saistītajā smadzeņu reģionā) bija mazāk pakļauti vilcināšanās riskam nekā viņu vienaudži. Jo vairāk neironu savienojumu bija starp šo smadzeņu daļu un frontālajiem reģioniem, jo labāk studenti spēja regulēt negatīvās emocijas, koncentrējoties uz ilgtermiņa ieguvumiem un pieturoties pie uzdevumiem.
Savukārt tie, kuriem bija mazāk savienojumu starp šiem reģioniem, biežāk izjuta spēcīgu diskomfortu par nepatīkama uzdevuma veikšanu. Tas bija pat tik spēcīgs, ka varēja aizēnot visus potenciālos ieguvumus pēc uzdevuma paveikšanas.
JĀATROD POZITĪVAIS
"Tāpat kā jebkurai personības iezīmei, arī šai ir bioloģiski cēloņi," skaidro Siroisa. Vilcināšanās ir saistīta ar impulsivitāti ģenētiskā līmenī un var būt iedzimta iezīme. Taču tā noteiktos apstākļos var piemeklēt ikvienu. Piemēram, izdegšanas sindroma nomākts cilvēks var zaudēt motivāciju ātri izpildīt ikvienu uzdevumu.
"Prokrastinācija kļūst par ātru, vienkāršu un "netīru" veidu, kā ar kaut ko tikt galā, kad jūsu resursi tiek iztērēti, pat ja tas nozīmē izvairīšanos no darīšanas," paskaidro Siroisa. To spilgti apliecina pašas profesores piemērs, jo viņai bija nepieciešami astoņi mēneši zinātniskā raksta par saviem atklājumiem uzrakstīšanai. Taču viņas pieredze var kalpot par paraugu, kā pārvarēt prokrastināciju. Proti, lai to izdarītu, vispirms jāsper solis atpakaļ un jāsaprot, kādēļ uzdevums izraisa negatīvas emocijas. Pēc tam tajā jāmēģina atrast kaut ko pozitīvu, aizraujošu, kas iedvesmo pašu darītāju. Tā var būt kāda atziņa, ar ko gribas padalīties, vai arī jaunas prasmes, ko var apgūt komplicēta uzdevuma veikšanas gaitā. Noderīgi ir atrast kaut ko jēgpilnu uzdevumā un apbalvot sevi par tā pabeigšanu.