REŽISORS DŽEFS DŽEIMSS,
DAILES TEĀTRIS
★★★★
Tagad gribētos būt mežā – aplausu laikā ausī iečukst pazīstama blakussēdētāja. Atzīstos, ka man līdzīgi – apmēram pēdējās divdesmit izrādes minūtes ilgojos, lai, izejot no teātra, uz ādas varētu sajust īstu lietu. Tātad izrāde savu ir panākusi.
Lai gan, ja atļauts neveikli pafilozofēt, – par pasaules galu un pilnīgu apokalipsi žēlojās arī pirmie kinofilmu apmeklētāji, brāļu Limjēru filmās bēgdami arī no tuvojošā vilciena. Savs uztraukums bija, arī zirgu ratus nomainot auto ar gumijas riepām un dirižabļus – ar lidmašīnām.
Dailes teātris turpina savu stratēģisko lielās skatuves mēroga "izstaipīšanu" ar ārzemju radošo trupu pienesumu, video un lielo ekrānu maksimālu izmantošanu. Var just, ka kolektīvu tas veselīgi elektrizē un aizrauj. Mani kā skatītāju – šoreiz arī. Wintera stāstā saķere ar laiku ir reāla un uzrunājoša.
Viljama Šekspīra mazāk populārā luga Ziemas pasaka (1609) ir kalpojusi par impulsu britu režisoram Džefam Džeimsam ar komandu radīt vizuāli krāšņu, tempā spraigu un kaut kādā ziņā pat asprātīgu antiutopiju par situāciju, kāda drīz vien varētu pienākt, kad iepazīstoties cits citam vaicāsim: kuram spēlē tu piedzimi un uzaugi? Ziemas pasaka pieder Šekspīra darbības beigu posmam un tiek dēvēta par filozofisku pasaku. Saglabājot Šekspīra lugas divdaļīgo uzbūvi – tajā ir gan traģēdija, gan komēdija –, skatītāji tiek aicināti zem informācijas tehnoloģiju korporācijas App–Zapp jumta. Darbība notiek tieši šodien, tiešsaistes daudzspēlētāju lomu datorspēles Bohēmija klajā laišanas priekšvakarā.
Nevarētu teikt, ka arvien sabiezējošo digitālās vientulības tēmu Latvijas teātrī pirmoreiz būtu ienesis Džefs Džeimss. Piemēram, Homo novus dienvidkorejiešu mākslinieks Džaha Kū izrādē Dzeguze stāstīja par bezpalīdzības un atstumtības sajūtu, kad vienīgā dzīvā balss pa dienu ir rīsu vārāmā katla paziņojums par gatavu maltīti. Inga Tropa savu Alisi Brīnumzemē slēdza videospēļu estētikā. Ar virtuālām realitātes brillēm pirmajā virtuālās realitātes izrādē Atver acis Nacionālajā teātrī ir iepazīstinājis Valters Sīlis.
Svarīga šīs izrādes tēma ir atbildības atcelšana. Mārtiņa Meiera Leo gandrīz histēriski spēlē laikmetīgu neirastēniski cinisku tipu – cilvēku, kuram ērtāk ir pārcelties uz citu planētu vai pasūtīt sev individuāli radītu spēli, kur paglābties no visām cēloņu un seku likumībām. Pa ceļam aktieris ietiecas arī Jago greizsirdības apmātībā. Vai tas ir jaunais būt, izrāde atbildi nesniedz, drīzāk tomēr sabiezē jautājums: vai ar vienu taustiņa klikšķi spēsim atšaudīties no visa dzīvē sastrādātā?
Prieks redzēt, ka no citiem teātriem pārnākušajiem aktieriem tiek doti nopietni radoši uzdevumi. Tā, piemēram, Liepājas teātra bijusī aktrise Madara Viļčuka ar savu miniatūro stāvu ienes savdabīgu krāsu kopējā ansamblī un spēj iemiesot gan gaišu 16 gadu vecu meiteni, gan infernālu mošķīti (Meistars un Margarita).
Tiem, kas virtualitātē nejūtas kā zivs ūdenī, ir vērts iepazīties ar programmiņu, citādi šis tas izrādē var palikt aizkodēts un nesaprotams. Ja patīk iepriekš labi sagatavoties izrādei, vēlams pastudēt arī par Stīva Džobsa un Marka Zakerberga iecerēm un sāncensību.
TEĀTRIS IESAKA:
BEZKAUNĪGAIS VECIS ★★★
REŽISORS GATIS ŠMITS,
NACIONĀLAIS TEĀTRIS
Anšlava Eglīša vārdu šarmu sabojāt nemaz nevar, un Juris Lisners Jāņa Bertolda lomā ir pat burvīgs. Tomēr viņa smeldzes un brīvības alku virzienu ceļā no istabas uz garāžu un atpakaļ neizdodas notvert. Noslēpums ir Šmita rokraksts, bet šoreiz tas drīzāk jāsauc par aptuvenību. Trīs draugu – veču trio – tomēr pietrūkst visu patērēto dzērienu reibuma un dzirksts.
ĒRCES
REŽISORE PAULA PĻAVNIECE,
KVADRIFRONS
ES
REŽISORE ENDĪNE BĒRZIŅA,
DIRTY DEAL TEATRO
Divas intriģējošas jaunas izrādes neatkarīgajos teātros, kuru pieteikumi ieinteresē. Tēmas – mūžam aktuālas. Stāstu par ērču encefalīta ienākšanu Latvijā Paulas Pļavnieces iestudētajā muzikālajā brīvdabas izrādē izspēlēs visa Kvadrifrona trupa un viesmākslinieki. Endīne Bērziņa Dirty Deal Teatro traģikomēdijā Es pievērsusies ne mazāk biedējošai sevis izpētei.
VECTĒVS ★★★★★
REŽISORS ALVIS HERMANIS,
JAUNAIS RĪGAS TEĀTRIS
Absolūtā zelta klasika Latvijas teātros. Var apskaust katru, kuram ir izdevies vēl neredzēt šo Viļa Daudziņa dziļi personīgo monoizrādi, kas reizē ir oriģināls un izaicinoši gudrs skats uz Latvijas sarežģīto vēsturi. Esmu pārliecināta, ka šai aktiermeistarības meistarstundai šodienas ģeopolitisko notikumu kontekstā ir radušās jaunas intonācijas.