Vai Lūiss Hamiltons ir labāks par Mihaelu Šūmaheru? Šādu jautājumu pēdējā laikā esmu dzirdējis ļoti bieži, un šobrīd varu atbildēt ar vienu vārdu: jā! Manu atbildi apstiprina statistika – visos svarīgākajos Formula 1 statistikas rādītājos Hamiltons ir priekšā Šūmaheram. Brits jau sen pārspēja vācieti pirmo starta pozīciju skaita ziņā, šogad panāca un apsteidza uzvaru skaita ziņā un Turcijas GP posmā novembra vidū izlīdzinājās arī septiņu izcīnīto titulu skaitā, turklāt nākamgad viņš, visticamāk, sasniegs astoto titulu. Taču skaitļi ir tikai aisberga virsotne, un arī statistikas rādītāju uzburtā aina noteikti neapmierinās prasīgāko Formula 1 līdzjutēju, tāpēc patiesības meklējumos jāienirst dziļāk… Lai gan, protams, arī tas var nedot cerēto rezultātu, jo šādos gadījumos patiesība katram ir sava.
Lieta, kas vieno Šūmaheru un Hamiltonu, ir komandas, un jo īpaši tehnikas, pārākums, ko abi ir baudījuši savas karjeras spilgtākajos gados.
Šūmahers pirmos divus titulus izcīnīja Benetton komandā, kur attapīgais biznesmenis Flavio Briatore bija zem viena jumta savācis lieliskus tehniskos talantus. Vēlāk Žans Tods viņus gan pārvilināja uz Ferrari, kur tiem pievienoja itāļu komandas karstasinību un resursus, kas ļāva Šūmaheram izcīnīt vēl piecus čempiona titulus. Neiedziļinoties niansēs, var teikt, ka Šūmahers piecus no saviem septiņiem tituliem izcīnīja ar tobrīd labāko mašīnu, kas gan nemazina viņa panākuma diženumu, jo arī viņš bija daļa komandas, kas to uzbūvēja.
Lūisa Hamiltona situācija ir ļoti līdzīga. Šobrīd brits bauda neaizskaramību, pateicoties Mercedes tehniskajam pārākumam, tomēr arī viņa trīs tituli tika izcīnīti ar mašīnu, kas, nepārprotami, nebija ātrākā konkrētajā sezonā: 2008. gadā ar McLaren un vēlāk 2017. un 2018. gadā Mercedes sastāvā viņam bija jāpārvar Ferrari pārspēks. Arī Mercedes šā brīža tehnisko pārsvaru nevar vērtēt atrauti no Hamiltona, jo viņš ir bijis liela daļa no komandas attīstības procesa. Lai gan, objektīvi raugoties, milzīgajās struktūrās, kādas mūsdienās ir F1 komandas, katra indivīda ieguldījums samazinās, salīdzinot pat ar situāciju pirms 20 gadiem.
Galu galā Formula 1 agri vai vēlu izcilākie piloti nokļūst labākajās komandās un visbiežāk izveido izcilāko kombināciju: tā tas iepriekš ir bijis ar Airtonu Sennu, visiem Džima Klārka tituliem un pat četriem no pieciem Huana Manuela Fanhio čempiona nosaukumiem – tie izcīnīti tobrīd spēcīgākajā mašīnā un labākajā komandā.
Biedri kā konkurenti
Vēloties mazināt Hamiltona panākumu vērtību, līdzjutēji nereti izceļ viņa komandas biedra Valteri Botasa nespēju sastādīt nopietnu konkurenci ar tādu pašu tehniku. Četros kopā pavadītajos gados Botass tikai kvalifikāciju formātā ir spējis turēt Hamiltona līmeni, tomēr sacīkstēs visbiežāk nav gatavs adaptēties mainīgajai situācijai un improvizēt, kas ir ļoti vajadzīga iezīme modernajā neprognozējamo Pirelli riepu ērā. Tomēr šis aspekts tieši apstiprina Hamiltona izcilību un spēju zibenīgi pielāgoties, kamēr Botasam un daudziem citiem brita konkurentiem tas nav pa spēkam. Turklāt viss ir relatīvs, un neaizmirstiet, ka uz varenības fona pat lieliski piloti izskatīsies pēc viduvējībām.
Ja salīdzinām ar Šūmahera pirmā numura statusu Ferrari komandā, kas turklāt Edija Ērvina un Rubenša Barikello gadījumā bija līgumā ierakstīts punkts, Hamiltons nav a priori baudījis šādas priekšrocības jau pirms sezonas sākuma. Hamiltonam sava vieta bija jāizcīna pret ievērojami spēcīgākiem komandas biedriem – pasaules čempioniem: Fernando Alonso un Džensonu Batonu McLaren vienībā un Niko Rosbergu Mercedes pirmajos gados. No 14 F1 pavadītajām sezonām Hamiltons astoņās ir startējis vienā komandā ar pasaules čempionu, kamēr Šūmaheram tāda statusa komandas biedrs bija tikai 1991. gadā – savas debijas sezonas noslēdzošajos posmos, kad Benetton sastāvā viņš startēja kopā ar Nelsonu Pikē, kuram tā bija atvadu sezona.
Tikai 2008. un 2009. gadā Hamiltonam nebija gluži viņa līmeņa komandas biedra – tolaik tas bija Heiki Kovalainens. Tomēr atļaušos apgalvot, ka tieši jaudīgs konkurents blakus garāžā un tādā pašā mašīnā ir bijis Hamiltona snieguma spēcīgākais katalizators, kas viņam licis sakopot visu gribu pret šo pārspēku. Saknes tam meklējamas jau bērnībā, kad katrās kartinga sacensībās Lielbritānijā viņam kā tumšādainās rases pārstāvim bija jāpiedzīvo psiholoģiskais terors un vienīgā atbilde, cīņa un uzvara pār to bija tieši trasē.
Pēdējos gados Lūiss Hamiltons tiešām ir kļuvis par Mercedes komandas līderi de facto, tomēr tas ir, tikai un vienīgi pateicoties viņa sniegumam trasē un rezultātiem, nevis līgumā ierakstītam neapstrīdamam punktam. Formula 1 sniegums un rezultāti ir pats svarīgākais, un tas ir tikai dabisks process, ja komanda gravitē ap pilotu, kurš tai nes labākos rezultātus. No tā izriet arī mašīnas uzlabojumi un turpmākās attīstības virziens, kur lielāka teikšana ir ''pirmajam'' pilotam.
Vēl viens arguments, kas varbūt nedaudz nosver kausus par labu Hamiltonam, ir konkurences kvalitāte abu pilotu dominances gados. Atļaušos apgalvot, ka Šūmaheram Ferrari ēras laikā vienīgais viņa līmeņa sāncensis ar konkurētspējīgu tehniku bija Mika Hekinens.
Savukārt Fernando Alonso pilnvērtīgi uznāca uz skatuves 2003. gadā un divus gadus vēlāk pārtrauca Šūmahera titulu birumu, lai gan tas, nenoliedzami, daļēji saistīts arī ar mākslīgo noteikumu maiņu riepu jomā, kas atņēma Ferrari un Šūmaheram Bridgestone riepu priekšrocības.
Hamiltonam bez spēcīgiem komandas biedriem vēl ir bijis jācīnās arī ar Kimi Reikenenu labākajos gados vai Sebastiānu Fetelu Red Bull un Ferrari komandā. Turklāt galvenā īpašība, kas ir izcēlusi Hamiltonu uz pārējo izcilo pilotu fona, ir viņa spēja paredzēt un piejaucēt ''nepieradināmo'' Pirelli riepu darbību – neskaitāmas viņa uzvaras (arī šajā sezonā) ir gūtas, pateicoties prasmei apvārdot melno gumiju, kas ir vienīgais un izšķirošais elements, pārnesot mašīnas jaudu uz trases virsmu. Atgriežoties pie Šūmahera, viņa ērā šādi elementi un sacīkšu dimensija ne tuvu nespēlēja tik svarīgu lomu, un līdz ar to vācieša arsenālā nebija tādu superspēju.
Šeit vietā piebilst, ka vienīgā darvas karote Hamiltona medus mucā ir viņa regulārā sūdzēšanās komandai radiosarunās, kas tiek atskaņotas visai skatītāju saimei. Lūiss Hamiltons jau tā ir nesaprasta personība daudzu līdzjutēju vidū, un šī liekā, bieži uzspēlētā komunikācija tikai padziļina plaisu.
Abi stūrējuši netīri
Kamēr Mihaels Šūmahers joprojām izcieš smagu rehabilitācijas procesu pēc nopietnās slēpošanas negadījuma traumas, daudziem līdzjutējiem tieši viņš saistās ar romantiskāko laiku Formula 1 čempionātā. Daudziem no mums, kas sekoja līdzi vācieša panākumiem Ferrari komandā, nostiprinājās uzskats, ka Mihaela septiņi tituli ir neaizskarami un nepārspējami, lai gan viņš pats kādā intervijā atzinis: ''Rekordi pastāv, lai tos gāztu.'' Kad tas nu ir noticis, līdzjutējiem nav viegli to pieņemt, un Hamiltons nereti saņem ne līdz galam pamatotu kritiku, kas bieži vērsta pret viņa personību – it kā uzspēlētu un divkosīgu.
Ja mēs lasām Hamiltona komentārus vai klausāmies viņa intervijas, jo īpaši agrīnajā karjeras stadijā, tad tik tiešām 2020 nevar nepamanīt šķietami uzspēlētu, falšu uzvedību, intonāciju, spriedumu – it kā aktieris amatieris censtos katru otro nedēļu nospēlēt savu dzīves lomu. Taču arī tam ir zināms izskaidrojums. Lūisa Hamiltona dzīve kopš bērnības ir bijusi stingrā tēva Entonija uzraudzībā, kas pusaudža gados pārgāja vēl dzelžainākā Rona Denisa kontrolē, un tas nav ļāvis viņam laikus nobriest kā patstāvīgai personībai. Tikai pēc atbrīvošanās no vagariem Hamiltons sāka šo procesu, taču viņam tas bija jādara visas autosporta un britu dzeltenās preses uzmanības centrā.
Process bija sāpīgs un kļūdām piesātināts, bet vai jūs atceraties sevi 18 vai 20 gadu vecumā? Kad tad pieļaut kļūdas, ja ne tad. Atšķirība ir tikai tā, ka Hamiltona kļūdas nokļuva avīžu virsrakstos.
Šobrīd Hamiltons ir nobriedis vīrietis, kas apzinās savu vērtību un milzīgo ietekmi uz līdzjutēju miljoniem. Brits apzināti izmanto globālo ruporu, lai nestu pasaulei vēstījumus, kas ir svarīgi viņam: cīņu pret rasismu un cīņu par vienlīdzību. Lai gan tas ir izsaucis daudz pretrunīgu reakciju pasaulē un arī Latvijas līdzjutēju vidū, jāatzīst, ka Hamiltons šobrīd ir Formula 1 morālā kompasa turētājs un sirdsapziņa. Tieši viņa vēlme turpināt pildīt šo lomu ir daļēji arī motivējusi turpināt Formula 1 karjeru.
Hamiltona un Šūmahera salīdzinājuma epilogam tomēr pietaupīju visai polemisku tēmu – abu uzvedību trasē. Pat Šūmahera fani piekritīs, ka viņš savas karjeras laikā vairākkārt ir izcēlies ar netīriem paņēmieniem pret saviem konkurentiem. Kā spilgtākie jāmin sadursme ar Deimonu Hillu 1994. gada titula cīņā vai apzinātais mēģinājums izsist Žaku Vilnēvu 1997. gada titula duelī, kā arī Monako trases nobloķēšana pēc sava kvalifikācijas apļa veikšanas 2006. gadā. Arī Lūiss Hamiltons ir izsitis konkurentus no trases – atcerēsimies kaut vai pagājušā gada Brazīlijas GP, kad viņš apturēja Aleksu Albonu viņa ceļā uz uzvaru. Tomēr tā bija Hamiltona kļūda, kuru viņš uzreiz atzina un atvainojās. Nespēju atcerēties nevienu izteiktu gadījumu, kad brits būtu apzināti nelietīgi rīkojies trasē, lai kaitētu konkurentam, un, manuprāt, šajā ailītē mums jāpieliek trekns plusiņš pie Hamiltona uzvārda. Turklāt Šūmahera gadījumā pats vācietis nekad pat savas komandas iekšienē nav atzinis savu vainu minētajos notikumos, kas apstiprina, kā tā bija daļa no viņa personības – absolūta pārliecība par savu taisnību un pārspēku, kas, nenoliedzami, bija arī svarīga daļa no viņa cīnītāja arsenāla. Taču, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma: vai Hamiltons ir labāks par Šūmaheru? Tas nav pierādāms lielums, bet mana atbilde ir: jā!
Mika Šūmahera nākotne
Mihaela Šūmahera dēls Miks jau pirms gadiem desmit izvēlējās vismaz mēģināt iet tēva pēdās un nopietni pievērsās kartingam. Toreiz, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, Miks kartinga sacensībās startēja ar mātes uzvārdu. Vēlāk, pārejot uz zemāko formulu klasēm, izvairīties no pastiprinātas preses uzmanības nebija iespējams, un Miks ir burtiski uzaudzis mūsu acu priekšā – pamazām un pacietīgi izejot cauri visiem formulu līmeņiem, kļūstot par Itālijas un Vācijas F4 vicečempionu, ar otro piegājienu par Eiropas F3 čempionu un šobrīd savā otrajā sezonā FIA Formula 2 čempionātā ir līderis pirms pēdējiem posmiem Bahreinā. Mikam noteikti nepiemīt tik izteikti pamanāms dabas dots talants kā tēvam, tomēr viņš liek pretī pacietīgu darbu, piezemētību un prātīgumu, kas kombinācijā ar zinošiem padomdevējiem (Mihaela menedžere Sabīne Kema un Žana Toda dēls Nikolā Tods) un uzticamiem sponsoriem ir izrādījusies uzvaroša kombinācija vismaz līdz Formula 2 līmenim.
Ja viss ritēs pēc plāna, jau nākamgad Miks Šūmahers debitēs Formula 1 amerikāņu Haas komandas sastāvā.
Kontekstam šeit vietā piebilst, ka Haas ir pārliecinoši mazākā Formula 1 komanda, kas izmanto Dallara būvētu šasiju, visas noteikumos atļautās balstiekārtas detaļas un arī jaudas agregātu pērk no Ferrari. Šāds darbības modelis ļāva vienībai veiksmīgi ienākt F1, bet šobrīd tā gan pandēmijas izraisītās finanšu krīzes dēļ, gan vēl jo vairāk Ferrari dzinēja mazspējas dēļ ir viena no vājākajām komandām sacensībā un no pēdējās vietas to glābj tikai Williams komandas pilnīgā pagrimuma periods. Arī nākamgad, kad komandā visdrīzāk startēs divi naudīgi debitanti – Šūmahers un krievs Ņikita Mazepins –, situācija konkurētspējas līmenī neuzlabosies, tāpēc brīnumus no Mika Šūmahera debijas Formula 1 gaidīt nevaram. Taču tieši tā ir situācija, kas var izrādīties ideāla Mikam, kuram vienmēr ir bijis nepieciešams garāks ieskrējiena celiņš, – gadu vai divus pavadīt mazākajā F1 komandā, tālāk no uzmanības centra, apgūstot pieredzi un nenesot smago pienākuma slogu izcīnīt rezultātus. Turklāt Miks atrodas Ferrari jauno pilotu akadēmijas paspārnē, un to, ka šī akadēmija beidzot pilda tai paredzēto uzdevumu, apliecina Šarla Leklēra nokļūšana Ferrari pamatsastāvā.
Visa Vācija un arī Itālijas ''tifozi'' gaida to brīdi, kad Šūmahers atkal izies uz starta ar sarkano Ferrari. Tas ir fons, ar kuru Mikam Šūmaheram jāsadzīvo ik dienu, bet viņš tam ir gatavojies visu savu apzinīgo mūžu.
Šī gada Eifela GP izcīņā Nirburgringā Lūiss Hamiltons izcīnīja savu 91. Grand Prix uzvaru, panākot Mihaela Šūmahera iespaidīgo rekordu. Pēc finiša Miks Šūmahers ar asarām acīs uzdāvināja Hamiltonam īpašu tēva ķiveri, bet vēlāk žurnālistiem paziņoja, ka vēlas atgūt šo rekordu Šūmaheru ģimenes īpašumā.
Igaunis uz F1 sliekšņa
Par igauņu jauno autosporta talantu tuvošanos Formula 1 līmenim pēdējos gados esam dzirdējuši vairākkārt, un šis process joprojām turpinās. Pārsteidzošākais tajā ir fakts, ka igauņu jaunie talanti neizsīkst, un tātad mūsu kaimiņvalsts spēja ģenerēt, bet – galvenais – uzturēt tos nav nejaušības rezultāts.
Pēc Marko Asmera nāca Kevins Korjuss, tad Ralfs Arons, un tagad joprojām uz Formula 1 sliekšņa mīņājas Jiri Vipss, kurš savu karjeru zemāko formulu klasēs faktiski ir pavadījis kopā ar Miku Šūmaheru. Pēc vairākām uzvarām savā debijas sezonā Eiropas F3 čempionātā Vipsu savā paspārnē paņēma slavenā Red Bull akadēmija ar Helmūtu Marko bargā vagara lomā. Red Bull akadēmija jaunajam pilotam dod iespēju absolūti bez raizēm trenēties, gūt pieredzi, startēt dažādos čempionātos, pretī prasot vienu lietu – rezultātus. Savukārt rezultātu iztrūkuma gadījumā pilots bez ceremonijām tiek izmests no akadēmijas.
Marko šādu pieeju pamato ar faktu, ka Formula 1 psiholoģiskais spiediens būs vēl lielāks, un bieži izmanto teicienu: ''Ja tev ir par karstu, ej ārā no virtuves!''
Jiri Vipss ar Marko Asmeru zinošā padomdevēja lomā pagaidām ir ļoti veiksmīgi noturējies šajā virtuves svelmē. Šī sezona pandēmijas dēļ gan igaunim ir ļoti saraustīta – sākotnēji notika gatavošanās Japānas Super Formula čempionātam, kurā Red Bull sūta stažēties savus jaunos talantus, tomēr ceļošanas ierobežojumu dēļ Vipsam nācās palikt Eiropā, un viņš tika pieteikts pēdējiem Formula 2 čempionāta posmiem. Nav viegli bez testiem no sezonas vidus ielēkt tik specifiskā čempionātā, kas, neaizmirsīsim, ir pēdējais siets pirms Formula 1, jo pēc F2 ir tikai divas iespējas: daži izredzētie turpina ceļu uz virsotni, bet pārējā masa – uz leju. Jiri Vipss pievienojās franču DAMS komandai un sev pazīstamajā Mudžello trasē otrajā braucienā kāpa uz goda pjedestāla, kas jau ir neliels brīnumiņš. Turklāt Turcijas GP Formula 1 posmā Jiri Vipsam bija iespēja oficiāli atzīmēties Red Bull F1 komandā – igaunis tika izsaukts pildīt oficiālā rezerves pilota pienākumus, jo ierastie rezervisti Sebastjans Buemi un Sete Kamara bija aizņemti citos čempionātos.
Vipss, pateicoties saviem rezultātiem zemākajās klasēs un testos ar Formula 1 mašīnu veiktajiem 300 kilometriem, jau ir ticis pie obligātās superlicences, kas ļauj viņam startēt F1 sacīkstēs. Bet vai viņam atradīsies vieta? Red Bull junioru komanda Alpha Tauri joprojām nav apstiprinājusi otrā pilota vārdu, un krievs Daniils Kvjats nākamgad zaudēs savu pozīciju. Pagaidām visas pazīmes liecina, ka Vipsam priekšā rindā uz šo pozīciju ir japānis un Honda koncerna protežē Juki Cunoda, kas varētu likt Vipsam aizvadīt vēl 2021. gada sezonu Formula 2 vai Super Formula čempionātā un cerēt uz brīvu pilota vietu 2022. gadā. Tieši tā – cerēt, jo, lai iekļūtu Formula 1, bieži nepietiek tikai ar talantu, spējām, darbu un naudu – vēl jābūt arī veiksmei būt īstajā laikā un īstajā vietā.