Varbūt kāds negribēs atzīties, tomēr animācijas filmas patīk arī pieaugušajiem. Kā liecina Nacionālā kino centra apkopotie dati par pēdējiem gadiem, vislabāk skatītās filmas Latvijas kinoteātros ir tieši animācijas filmas. Piemēram, pērn, apsteidzot trīs Latvijas simtgades darbus – Homo novus, Nameja gredzenu un Kriminālās ekselences fondu –, pirmajā vietā izvirzījās Viesnīca Transilvānija 3 (animācijas filma par vampīriem un citiem monstriem, stāsta par paaudžu konfliktu un ģimenes attiecībām).
Arī televīziju kanāli un digitālās straumēšanas vietnes (Netflix u. c.) labprāt rada un demonstrē gan animētos seriālus, gan filmas, jo veiksmes gadījumā rotaļlietas un dažādi suvenīri ar galveno tēlu ģīmetnēm var ienest miljonus un pat miljardus. Tomēr vienlaikus joprojām gan Latvijā, gan pasaulē atrodami neskaitāmi piemēri, ka animācijas mākslinieki, nedomājot par komerciju, ielikuši zīmētajā tēlā visu savu sirdi un radījuši mākslas darbu, kas aizķer vistrauslākās dvēseles stīgas.
No alu zīmējumiem
Ir pētnieki, kas uzskata – cilvēki centušies attēlot zīmējumos kustību jau kopš alu gleznojumu laika, kad mamutiem un viņu medniekiem tika uzzīmēts vairāk kāju, tādējādi mēģinot ilustrēt pārvietošanos. Arī seno ēģiptiešu drupās atrasti "kadri", kuri, virknējoties cits pēc cita, cenšas parādīt notikuma attīstību. Taumatropi, zootropi un citas speciālas iekārtas jau tuvojās mūsdienu animācijai, tomēr pirmo klasisko ar roku zīmēto animāciju, kādu mēs to pazinām līdz digitālo tehnoloģiju ienākšanai, radīja franču karikatūrists Emīls Kols 1908. gadā ar savu Fantasmagoriju.
Tradicionālās animācijas slavas gājiens tiek saistīts ar Voltu Disneju un Mikipeli, kurš pirmo reizi oficiāli debitēja 1928. gadā filmiņā Tvaikonis Villijs/Steamboat Willie. Disneja filmas izrādīja uz lielā ekrāna, savukārt televīzijas multfilmas ASV pirmo reizi parādījās 50. gados. Starp vislielākajiem hitiem parasti tiek minēta arī Latvijā pazīstamā Flinstonu ģimene, kas radīta 60. gados. Savukārt pēdējās desmitgadēs animācijas filmas strauji zaudē savu bērnišķīguma auru, iespējams, pateicoties gan tādām ar skarbiem jokiem pildītām multfilmām kā Amerikāņu tēvs/American Dad, Mana trakā ģimene/Family Guy vai Dienvidparks/South Park, gan tādiem mākslas darbiem kā Persepole (skarbs stāsts par jaunu meiteni islāma revolūcijas laikā Irānā) vai oskarotajai Gariem līdzi/Spirited away. Tas gan arī nozīmē, ka no animācijas filmām tāpat kā no jebkura cita mākslas virziena nu jau tiek sagaidīts kas vairāk par pliku izklaidi laika nosišanai.
Audzināšanas līdzeklis
ASV jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem tiek veikti pētījumi par dažādību televīzijas animētajos stāstos. Kā vietnē The Conversation raksta bērnu attīstības un kultūras pētnieki Džūlija Dobrova, Kelvins Gidnijs un Dženifere Bērtone, tolaik veiktais pētījums liecina, ka no 1100 multfilmu tēliem tikai četrdesmit septiņi nav baltādaini un tikai viens no sešiem ir sieviešu dzimuma tēls. Arī šobrīd, kad ASV vismaz 16% iedzīvotāju ir latīņamerikāņu izcelsmes, multfilmās šādi tēli ir tikai 1,4 procenti. Zinātnieki, atsaucoties uz bērnu attīstības un psiholoģijas pētījumiem, skaidro, ka dažādības trūkums traucē bērniem identificēties ar tēliem, un tas var ietekmēt pašvērtējumu, izpratni par savu kultūru un mantojumu. Tāpat jāatceras, ka stereotipizēti tēli bērniem pielīp spēcīgāk nekā pieaugušajiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22. - 28. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!