Lai nojaustu, kāpēc to zuti nevajadzētu ēst un vai ir gadījumi, kad tas tomēr būtu labi, ir īsi jāiepazīstas ar zuša dzīvesstāstu. Tas lasis, kas neaug audzētavās, bet gan savvaļā, dzīvo jūrā. Bet, kad bioloģiskais pulkstenis sāk tikšķēt skaļi jo skaļi, tas iepeld upē panārstot. Zutis dara tieši otrādi: tas dzīvo saldūdenī, bet nārstot dodas uz jūru. Turklāt nevis uz kuru katru jūru, bet tikai un vienīgi uz Sargasu jūru Atlantijas okeāna ziemeļos, kas atrodas aptuveni 5000 līdz 7000 kilometru attālumā no Latvijas. Ceļš ir garš, un motorlaivas zutim nav. Lai viss nebūtu tik dramatiski, vērts gan atklāt, ka apmēram pa vidu – pie Azoru salām – zutis ielec straumē, kas to aizved līdz pat Sargasu jūrai.
Zuši ir izcili monogāmi dzīvnieki – tie nārsto tikai vienreiz un tikai vienā vietā. Nav skaidrs, kāpēc tieši tur, – vai tas ir īpašs ūdens ķīmiskais sastāvs, vai gaismas/tumsas attiecības ir ideālas, vai te aug zušu mīļākās ūdenszāles, kur forši pavadīt romantiskāko laiku dzīvē. Nezinām, kāpēc, bet vismaz zinām, kur nārsto šie dzīvnieki.
Dzimumorgānus meklējot
Pirms gadu tūkstošiem zušu pētniecībai pievērsās Aristotelis un secināja, ka zutim nav dzimuma un tas vienkārši rodas no dubļiem. Romiešu karaspēka vadonis un zinātnieks Plīnijs Vecākais bija nonācis pie secinājuma, ka zuši vienkārši berzējas gar akmeņiem. Viņaprāt, ādas gabaliņi, kas atdalās no dzīvnieka, kļūst par mazajiem zutēniem. Teorija par rašanos, kuras pamatā nav vīrišķā un sievišķā īpatņa mijiedarbība, šķita vienīgais loģiskais izskaidrojums, jo neviens nekad nebija redzējis šo zivju dzimumorgānus. Nav dzimumorgānu – nav dzimumvairošanās! Tomēr XVIII gadsimtā itāļu zinātnieks un ārsts Karlo Mondīni ieskatījās rūpīgāk un atrada sievišķos dzimumorgānus zušu mātītē. Aleluja! Tā kā ar vīrišķo īpatņu izmeklējumiem tik labi nevedās, uzpeldēja viedoklis, ka zušu dāmas rada pēcnācējus pašas. Bez vīriešu iejaukšanās. Kā Jaunava Marija.
Tomēr daži tam nevēlējās ticēt un turpināja meklēt. XIX gadsimta otrajā pusē arī Zigmunds Freids uzšķērda vairākus simtus zušu cerībā atrast vīrišķos dzimumorgānus. Viņš tos neatrada un pievērsās citām lietām. Tikai pašās gadsimta beigās tika nozvejots dzimumgatavību sasniedzis zušu tēviņš – beidzot tika atrasti tie sasodītie dzimumorgāni.
Vēlāk izrādījās, ka šie meklējumi bijuši tik grūti, jo zušiem šie orgāni vispār attīstās tikai tad, kad tie dodas uz nārstu. Pirms tam tie ir mikroskopiskā izmērā. Ļoti loģiski – kam gan vajadzīgi dzimumorgāni, kamēr tos tāpat neizmanto?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14.-20. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!