Tagad to lieto gandrīz ikviens. Turklāt telefons "apaudzis" ar kameru, iespēju klausīties mūziku, izmantot internetu un vēl dažnedažādām funkcijām. Vienlaikus mainījusies ne tikai pati tehnoloģija, bet arī sabiedrības paradumi – nav nekas neparasts telefonu, teiksim, reizi gadā, nomainīt nevis tāpēc, ka saplīsis, bet vienkārši tāpat.No vienas puses, tas, ka pērkam vairāk, nozīmē, ka arī atļauties varam vairāk, un tas ir jauki. Sevišķi, ja pirkums veikts, neizmantojot ātro kredītu. Taču ne vienmēr kaut kas ir jādara tikai tāpēc, ka to ir iespējams izdarīt. Piemēram, ja esi uzlabojis fizisko formu un kļuvis par īstu spēka mitriķi, tas nebūt nenozīmē, ka tas obligāti jāpierāda, pirmajam pretimnācējam iedodot pa muti. Lielākoties ar muskuļiem un veselo saprātu apveltīti cilvēki tik tiešām tā nedara, jo apzinās, ka tam būs tūlītējas sekas, pirmkārt jau – miesas bojājumi piekautajam. Arī viedtālruņa iegāde var atstāt negatīvas sekas, taču parasti šīs sekas pircēja acīm tā uzreiz nav pamanāmas.
Ja es būtu death metal jeb nāves metāla izpildītāja, izdotu albumu par viedtālruņiem un pirmā singla nosaukums būtu Kongo Demokrātiskās Republikas (KDR) koltāns. No koltāna iegūst tādu elementu kā tantals. Bez tā nevarētu uztaisīt nedz viedtālruni, nedz planšeti, ne pat PlayStation 2. Tā kā pieprasījums pēc dažādām elektronikas precēm globāli pieaug, koltāna ieguves apjomi tāpat. Tas varētu būt KDR veiksmes stāsts, bet nav. Šī valsts vispār ir pārbagāta ar minerālresursiem – tur ir ne tikai koltāns, bet arī kobalts, dimanti, zelts, varš, sudrabs, kā arī nafta. Tomēr, kā jau tas dzīvē gadās, valstis, kuru nosaukumā iekļauts vārds "demokrātiskā", ar sevišķu demokrātiju neizceļas.
Vēl klasiski viedtālruņa sastāvā ir zelts, sudrabs, alumīnijs, indijs, varš, alva, pallādijs, platīns un baterija no litija. Nevarētu sacīt, ka minerālu ieguve rada lielu sirdsmieru vietējiem iedzīvotājiem un videi. Visbiežāk, lai atrastu baterijām nepieciešamo litiju, jādodas uz sāļām vietām. Sālsezeri Bolīvijā, Čīlē, Argentīnā, Austrālijā ir īstā vieta! Sāļas vietas parasti atrodas siltos un visnotaļ sausos reģionos. Un sāļas tās top, jo ūdens no ezera iztvaiko, bet sāļi paliek. Un, tā kā nav daudz nokrišņu, tie sāļi netiek no jauna atšķaidīti. No tā var secināt, ka šajās vietās jau tā varētu būt problēmas ar saldūdens ieguvi – gan pašu cilvēku vajadzībām, gan lauksaimniecībai. Ja tiek sākta aktīva litija ieguve, skaidrs, ka tiek patērēts ūdens.
Tā kā gan pieprasījums pēc litija baterijām, gan cilvēku skaits, gan viņu apetīte turpina pieaugt, diez vai visas iesaistītās puses vienkārši salīgs mieru un ies mājās. Viena no lielākajām problēmām minerālu ieguves industrijā ir, ka šie minerāli apkārt nemētājas tīrā veidā. Lielākoties racēji atrod minerālu rūdas, un tad tas pats labumiņš jāmēģina dabūt ārā, lai pēcāk ieliktu telefonā. Lētākais veids, kā no zelta rūdas dabūt ārā zeltu, – tiek izmantots cianīda šķīdums, lai izšķīdinātu zeltu, un tālāk no šī šķīduma tiek iegūts tīrs zelts. Problēma ir, ka pēc tam kaut kur šī cianīda zupa jāliek un cianīds ir lēts, bet toksisks. Ir bijuši gadījumi, ka šo šķidro atkritumu krātuvēs notiek kāda kļūda un saturs izlīst apkārtējā vidē. Mums tuvākā bija 2000. gada avārija Rumānijā, kas uz divām nedēļām būtībā izslēdza dzīvības procesus tuvējās upēs. Tiesa, ekosistēma spēj ātri atgūties, jo cianīdi strauji sadalās. Tomēr, ja notiek regulāra šķidro atkritumu noplūde, kā tas ir, piemēram, raktuvēs Papua-Jaungvinejā, ļaudīm nākas dzīvot indes ieskautiem un dzert indīgu ūdeni. Turklāt cianīds ir tikai viena "zelta puse". Otra ir arsēniks – inde, ko savulaik izmantoja pat seriālā Dona Beiža. Arsēniks ir sastopams dabā, bet lielākoties tas dus saldā miegā, un mēs to "nesatiekam". Bet, kad izraktā zelta rūda tiek slacīta ar cianīda šķīdumu, tas mobilizē arī līdz šim mierīgo arsēniku, un tas var sākt savu ceļu ciemos pie cilvēkiem.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!
Dr.xy