SestDiena turpina iepazīstināt ar latviešu māksliniekiem, kuru veikums pārstāvēts laikraksta Diena kalendārā. Rudens mēneši tā lapaspusēs noslēdzas ar gleznotājas Daigas Krūzes darbu Pilsētā, kas tapis pagājušā gada pavasarī. Viņa stāsta, ka šī ir no tām gleznām, kas nav radītas īpaši kādai sērijai vai izstādei, bet bijusi ļaušanās glezniecības procesam. Tajā iepriekš nekas nav paredzams – gleznotāja sajauc krāsas un skatās, kas notiks tālāk.
Nepieciešamā kustība
"Melnā [krāsa] ir kā darbība, kā kustība, kā es pati, kura iet uz priekšu un savienojas ar citām krāsām," atklāj Daiga Krūze, ar kuru mēs satiekamies viņas darbnīcā, bijušās fabrikas Rīgas audums telpās Salamandras ielā Juglā. Aiz loga te paveras skats uz rudenīgi krāsotajiem kokiem, dzelzceļa sliedēm un automašīnu stāvlaukumu. Māksliniece piebilst, ka tajā ilgu laiku ir stāvējis kāds oranžs busiņš, kura krāsa galu galā ienākusi arī viņas radītajā Pilsētā.
Kustība Daigai Krūzei ir nepieciešama ne tika gleznās, bet arī dzīvē, jo viņai strādāšana nozīmē ne tikai gleznošanu darbnīcā, bet arī iziešanu ārpus tās sienām, lai pabūtu dabā, vērotu tās toņu saspēli un gūtu cita veida pieredzi. Viena no tādām iespējām nenoliedzami ir dažādi plenēri. Šī gada vasarā viņa, piemēram, viesojusies biedrības Sansusī 2018. gadā aizsāktajā sociāli atbildīgas mākslas programmas rezidenču centrā Susēja, darbojusies ar Aknīstes apkārtnes bērniem un paralēli tam gleznojusi arī pati savus darbus.
"Jau pirms tam man bija aizdomas, ka šis pasākums varētu likt man atbrīvoties un atļaut sev darīt visu, ko es gribu. Tā rezultātā radās vesela sērija, kas man pašai ļoti patīk," atzīmē gleznotāja, kuras darbi bija skatāmi Gārsenes pils klētī Debesjums. Šobrīd dažas no viņas gleznām joprojām vēl aplūkojamas grupas izstādē Rudens mēnesis mākslas galerijā bazar’t (līdz 22. novembrim) līdzās vēl vienas šīs SestDienas rubrikas varones Kristīnes Kutepovas un citu mākslinieku darbiem.
Izpausmju sazarojums
Tuvākajā laikā neviena Daigas Krūzes personālizstāde nav gaidāma, taču sadarbība ar Aknīstes apkārtnes bērniem liecinot, ka varētu notikt dažādi iepriekš neparedzami notikumu pavērsieni. "Es nezinu, kā būs, bet es zinu, ka ir jāturpina strādāt un ka šis Covid-19 pandēmijas laiks manī vēl vairāk ir nostiprinājis pārliecību, ka gleznošana ir mans ceļš, pa kuru iet," akcentē māksliniece, kuras daiļrade nu jau sazarojusies vairākos izpausmes zaros un ļauj tam notikt arī tālāk.
Viņa stāsta, ka pirms piecpadsmit gadiem ir bijusi uzticīga vienam stilam un gleznojusi tikai melnas cilvēku figūras uz vienkrāsaina fona. "Brīdī, kad man radās vēlme strādāt citādi, nebiju droša, vai tā var vai nevar, bet tagad es saprotu, ka viss mainās gluži kā dabā. Galvenais ir saprast, vai tas, ko es daru, ir tas, ko es patiesi gribu darīt konkrētajā laikā," uzsver Daiga Krūze. Dažreiz kāds ieminoties par viņas kādreizējiem darbiem, un tā ietekmē māksliniece mēģina vēlreiz atgriezties pie tiem un glezno: iet cilvēciņi... bet drīz vien viņi tiek aizkrāsoti ciet, un neiet cilvēciņi, smejas pati māksliniece.
Vienos darbos viņa risina dažādas tēmas, citos – ļaujas gleznošanai ar atbrīvotu prātu, otas triepieniem un nezināšanai, kurā rodas radošums un kura var aizvest līdz kaut kam pārsteidzošam un vērtīgam. Pavisam nesen, piemēram, Daiga Krūze ir radījusi gleznu Lācēna dienasgrāmata, kurai ir visas iespējas kļūt par vienu no viņas daiļrades atslēgas darbiem. "Tajā brīdī, kad atnāk nosaukums un sapratne, kas tas ir priekš manis, tiek atvērtas durvis uz nākamajām gleznām, kurās es varēšu būt daudz drosmīgāka nekā šajā, jo zinu, ko daru," uzsver gleznotāja un paskaidro, ka Lācēna dienasgrāmatā viņa ir izveidojusi tēlu, kas raksta un dara to savā valodā. Tajā arī viņai pašai būšot vēl daudz, ko teikt.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6.novembra - 13. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!