Šā gada Berlināle man sākās ar ukraiņa Romana Bondarčuka – viena no šī brīža Ukrainas spilgtākajiem režisoriem un dokumentālistiem – dzēlīgās satīras Redakcija/Redaktsiya (2024) seansu. Redzētais kopā ar festivāla kontekstu piešķir duālu sajūtu.
Pirmkārt, Latvijas skatītājam pazīstamais Bondarčuks, kurš režisējis arī Ukrainas un Latvijas kopproducēto dokumentālo filmu Ukraiņu šerifi (2015), reflektē par karu. Jaunākajā filmā viņš izmanto komēdijas un biogrāfiskos elementus, vēstot par jaunu biologu Juru (lomā harkivietis Dmitro Banenko), kurš kļūst par žurnālistu Dienvidukrainas vietējā izdevumā. Veicot izpēti, Jura fiksē, kā okupantu spēki aizdedzina vietējo mežu. Ideālu vadīts, viņš nolemj šo precedentu pētīt. Caur Juras acīm atklājas vietējo mediju korupcija, vietvaras vēlēšanu absurds un postpatiesības rūgtie kamoli.
Otrkārt, Ukrainas un Austrumeiropas kino tiek izcelts ģeopolitiski skaudrā laikā. Bondarčuka Redakcija bija skatāma Forum skatē, kurā savu pirmizrādi piedzīvoja arī Dāvja Sīmaņa Marijas klusums (2024). Vēl viens atgādinājums par Latvijas un postpadomju valstu nežēlīgo vēsturi. Lai gan Berlināle kā viens no Eiropas svarīgākajiem festivāliem šogad apliecina solidaritāti ar Ukrainu, necenšas laipot savā nostājā un izceļ Austrumeiropas kino, kopumā nozare izvairās saraut saites ar Krieviju. Tikmēr Bondarčuks atzīmē, ka Ukrainas kinoindustrijas finansiālais stāvoklis ir kritisks – viņa filma Redakcija valsts finansējumu saņēma vēl pirms 2022. gada 24. februāra. Jaunu filmu projektu tapšanas iespējas ir ierobežotas.
Bondarčukam raksturīgs optimisms un trāpīgs humors. Viņš ir no Kijivas un uzaudzis žurnālistu ģimenē – tēvs bijis žurnālists un ziņu moderators, bet māte Alla Tjutjunnika savulaik strādājusi izdevumā Komsomol. Savu pieredzi, rakstot nomenklatūras ziņas par "sociālisma sāncensību", viņa izmantojusi dēla jaunākajā filmā, kurai ir scenārija līdzautore. Kā smejot stāsta Bondarčuks, šajos gadījumos mātei ar kolēģiem blakus bijusi vīna pudele. Pašam režisoram jaunība 90. gados bijusi paradoksu laiks, un viņa stāstītais apliecina arī to, ka postpadomju telpā nekas īsti nav mainījies. Tieši par to arī vēsta Redakcija – fantasmagoriskie elles loki, kuriem iziet cauri Jura, ir ne vien par kara laiku, bet arī mediju un žurnālistu personīgo atbildību: kam kalpot – patiesībai vai ideoloģijai? Vai var noliekties pie abiem altāriem vienlaikus?
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!