Satikts savā ierastajā darba un interviju vietā, Radiomājā, Maestro ir ierasti labajā formā un, šķiet, arī neierasti labā omā, ja vien ar viņu nesāk runāt par politiku. Atzīmējis, ka tagad uz skatuves var pildīt arī pieminekļa funkciju, Pauls atklāj, ka ir apmierināts ar sava pēdējā darba rezultātu — kopā ar dziedātāju Zigfrīdu Muktupāvelu un mūziķiem Raimondu Macatu, Oskaru Sproģi un Arti Orubu tapušo Ziemassvētku albumu: 13 dziesmām ar Poruka, Aspazijas, Jaunsudrabiņa, Petera, Belševicas un citu dzejnieku dzeju, ieskaitot klasiskās Paula melodijas Circenīša Ziemassvētki, Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, Kā sniegi kalnu galotnēs, Zvani un sveces. Decembrī šī koncertprogramma tiks spēlēta Mūzikas namā Daile. Kā jūsu mājās bērnībā svinēja Ziemassvētkus?
Ziemassvētki man ir saistīti ar manu tēvu, kurš nu jau viņsaulē, viņam 24.decembrī ir dzimšanas diena. Kā jau strādnieku ģimenē, mājās svinēšana bija ļoti vienkārša, nekādas dižās dāvanas nevarējām atļauties.
Kādu no tām dāvanām atceraties?
Diemžēl ne. Man no vecākiem nebija, ko gaidīt, viņi to nevarēja atļauties pat ja gribēja. Ko mamma garšīgu sacepa, tas bija. Bet viņi man un māsai iedeva vislielāko dāvanu, kāda var būt — to, ka varējām mācīties.
Ko pie eglītes darījāt? Skaitījāt dzejolīti?
Man parasti bija kaut kas jānospēlē. Klavieres bija, man bija jāplinkšķina, tā jau man pielaulāta lieta.
Baznīcā Ziemassvētku vakarā arī gājāt?
Mamma gāja. Es baznīcā esmu kristīts 1936.gadā, man pat ir divi vārdi. Bet, atšķirībā no katoļiem, luterāņi jau padomju laikā baznīcu ātri pameta. Latgalē gan padomju laikā baznīcas vienmēr bija kārtībā. Man lielākā vērtība ir baznīcas mūzika.
Kā Zigfrīda Muktupāvela balss jūsu Ziemassvētku dziesmās tagad skan? Nesen intervēts, viņš izmeta, ka balss vairs neesot tāda kā jaunībā.
Jautājums ir, kā tu pielasi repertuāru. Mūsu vietējo dziedātāju kļūda bieži vien ir tā, ka viņi nepieiet pārāk kritiski tam, ko dzied, nejūt, ka netiek ar to galā. Vajag piemeklēt to, kas tavam tembram atbilst, kurā tu vari sevi parādīt. Tajās dziesmiņās, ko ierakstījām, Muktupāvels var labi spēlēties ar savas balss tembru, zemo reģistru. Tas piedod patīkamu lirisku sentimentu, vismaz man pašam tā liekas. Tā mūsu spēlēšana ir kamerstilā, intīma, gandrīz bez elektronikas, tikai ar akustiskiem instrumentiem un balsi. Rokmūzikas kanoniem tā neatbilst, bet skan simpātiski, ar rezultātu esmu apmierināts. Dabīgi, Ziemassvētku noskaņa arī spēlē savu lomu.
Kas Muktupāvelam būtu jādara, ja par izdzīvošanu nevajadzētu domāt — jādzied vai jāvada arī raidījums Kultūras rondo?
Viņš jau vispār ir televīzijas cilvēks, kāpēc viņam to nedarīt? Ar to dziedāšanu ir tā — līdzko mēs palaidīsim to disku, viņu droši vien raus uz visām pusēm pa Ziemassvētku sarīkojumiem un tā tālāk. Paskatieties, cik interesanti — nekad agrāk baznīcas nav bijušas tā pārslogotas ar koncertiem, kā šodien! Tas ir pagrieziens! Agrāk zināji, ka svētvakarā tas var būt, bet tagad, piemēram, Kuldīgā koncerti baznīcā notiekot divas nedēļas katru dienu!
Tas ir labi?
Kā to ņem. Domāju, te ir atrasta tā niša, kur varētu dabūt cilvēkus iekšā. Atklāt runājot, man kādreiz drusciņ liekas... nē, ne jau par visiem tā var teikt, zinu, ka Māris Sirmais rīko lieliskus garīgās mūzikas koncertus, pasaules klases, — bet ne visiem es ticu, kas tai baznīcā dzied un ir sarakstījuši repertuāru, no malas skatos diezgan uzmanīgi uz to. Redzat, baznīcas mūzikā ir strādājuši pasaules lielākie mūzikas ģēniji, tam ir jābūt vienreizējam pasākumam, tie nevar būt koncertu bloki... Mums gan ar Muktupāvelu Mūzikas namā Daile arī ir desmit koncerti, bet tā nav baznīca.
Cik cieši tagad sadarbojaties ar jauniem dziedātājiem?
Tā nopietnāk sadarbojos ar Kristīni Prauliņu, ar viņu tūlīt izlaidīsim ierakstu, pats ņēmos to organizēt. Tas ir pilnīgi jauns piegājiens, esmu priecīgs, ka varēju palīdzēt jaunai talantīgai dziedātājai pa džeza līniju.
Tās popmūzikas un vietējās rokmūzikas produkcija jau sāk iet pa riņķi. Viss jau ir atkarīgs no jaunām personībām. Te milzu ļaunumu dara televīzija, kas ražo viendienas zvaigznes. Visās tajās sapņu fabrikās viņus rāda katru dienu mēnešiem ilgi, pēc tam viņi rīko savus solokoncertus, braukā pa Latviju — un ātri arī pazūd. Tas žanrs jau ir nežēlīgs, no tevis mūžīgi gaida kaut ko jaunu. Publika vienu dienu tevi slavē un aplaudē, otru dienu var izsvilpt.
Vai tad jūs kādreiz mūžā esat izsvilpts?
Man tagad zināmā mērā ir pieminekļa funkcijas. Man neko daudz nevajag, izeju uz skatuves un paklanos, un visi aplaudē, kā vienā vecā anekdotē par to dziedātāju, kuram teica: tu nedziedi, staigā tikai un paklanies... Negribu par to ņirgāties, varu būt tikai pateicīgs cilvēkiem par pozitīvu attieksmi līdz pat šai dienai. Man šajā ziņā ir ļoti laimējies, neskatoties uz to, ka vienu brīdi pret mani attieksme bija negatīva, sakarā ar politiskām lietām, ko man sāka pīt klāt, it kā es arī pie tā būtu vainīgs.
Kam jūs tagad piederat — sev vai tautai?
Oi, tik skaļi nē... Varu godīgi skatīties cilvēkiem acīs, visu, ko esmu darījis uz skatuves, pamatā vienmēr daru tiem, kas nāks un klausīsies — strādāju priekš viņiem. Esmu nospēlējis droši vien desmitiem tūkstošu koncertu, sākot ar 60.gadiem, kopš esmu uz skatuves. Rīgā vien nospēlēju 90 savus autorkoncertus! Vai Mikrofona aptauja... To vairs atgriezt nevar, to noskaņojumu, kāds toreiz cilvēkiem bija. Bet, lai nu kādi mēs esam un ko par mūsu tautu runā, līdzko izej uz skatuves, tu jūti atbalstu no zāles... Nuja, to ne par kādu naudu nevar nopirkt. Nevari nevienam pavēlēt sevi ne mīlēt, ne cienīt, nē, nē...
Visu sarunu ar Raimondu Paulu lasiet Sestdienā!