Klausoties citās viņa dziesmās, it īpaši trešajā Nirvana albumā In Utero, ko sākotnēji Kurts bija iecerējis nosaukt I Hate Myself and I Want to Die/Es ienīstu sevi un vēlos mirt, šis kliedziens jau ir tik nepārprotams, ka viņa labprātīgā aiziešana no dzīves septiņus mēnešus pēc In Utero iznākšanas grupas cienītājus pārliecināja, cik tas viss ir bijis šaušalīgi patiesi.
Personības veidošanās puzle
Kobeina leģendas statusu nostiprināja nāve tieši divdesmit septiņu gadu vecumā, papildinot sarakstu, kurā viņu jau gaidīja Dženisa Džoplina, Džims Morisons un Džimijs Hendrikss. Grūti, protams, noticēt, ka Kobeins izplānoja savu dzīvi līdzīgi kā tīņa gados ar vecāku Super 8 kinokameru uzņemto filmu scenārijus, kur arī neizpaliek pašnāvības, tomēr… Kobeins vēl agrā jaunībā esot teicis, ka viņa sapnis ir kļūt par rokzvaigzni un mirt, tāpat kā to izdarīja Džimijs Hendrikss, jo visam tālākajam nav jēgas. Un mirklis, kad ievadīt sev vēnā nāvējošu heroīna devu plus - drošs paliek drošs - paspēt arī iešaut sev galvā, pienāca tieši divdesmit septiņos gados.
Nesen Ilzes Jansones tulkojumā latviešu valodā iznākušo Kurta Kobeina biogrāfiju Smagāks par debesīm nevar vērtēt kā literāru darbu, kura autors (Čārlzs R. Kross) sasūcas informāciju, izlaiž to caur savas apstrādes dzirnavām un liek lietā fantāziju, lai viss aprakstītais šķistu kā aculiecinieka precīzs stāstījums vai vismaz kāda cilvēka dzīves rāmjos ieturēts fantāzijas lidojums. Smagāks par debesīm, kas pabeigts 2001. gadā - tātad septiņus gadus pēc Kobeina nāves, ir nopietns un pamatīgs darbs tieši žurnālistikas jomā. Tajā varoņa dzīves pārstāsts no dzimšanas līdz pēdējām minūtēm, cik nu to ir izdevies kā puzli savākt kopā, visai detalizēti rāda viņa personības veidošanos.
Kurts - zilacains un blonds jauks puisēns - jau agrā bērnībā pats iemācās uz klavierēm nospēlēt kaut kur dzirdētu melodiju, spēj perfekti uzzīmēt savus iemīļotos Disneja filmu varoņus - viņa bērnība paiet tipiskā amerikāņu vidusmēra ģimenē, kur vecāki sākotnēji, cik nu tas iespējams, cenšas bērnam nodrošināt visu nepieciešamo. Tas viss apraujas, kad vecāku starpā sākas nesaskaņas, kas vainagojas ar šķiršanos un jaunu ģimeņu veidošanu, no kurām ne vienā, ne otrā Kurtam īsti vairs nav vietas, un viņā progresē dusmas uz visu pasauli, bet visvairāk uz sevi pašu. Kobeins padzīvo pie tēva un mātes, pie radiniekiem un draugiem, bet nekur neatrod sev mājas, tāpēc brīžiem, jau agri sācis lietot narkotikas un alkoholu, labāk samierinās ar pajumti kāpņu telpās, draugu automašīnās un slimnīcas uzgaidāmajā telpā, izliekoties par kāda sirgstošā viesi un zogot iznēsāšanai pa palātām paredzēto pārtiku. Toties Kurts labi glezno, mīl dzīvniekus, patīk meitenēm, bet nav donžuāna tips kā vairums rokzvaigžņu, un tiecas pēc mīlestības, kuras tik ļoti pietrūcis pēc vecāku šķiršanās. Dzīvesstāsts papildināts ar tiešiem Kobeina līdzcilvēku izteikumiem, kas ne tuvu nav tik spilgti kā paša varoņa dienasgrāmatas fragmenti - pārdomu un nomoda murgu pieraksti, dažādiem cilvēkiem rakstītas, bet tā arī nenosūtītas vēstules. Rakstīt Kobeinam patika ne mazāk kā stundām ilgi vingrināties ģitārspēlē, lai sasniegtu pilnību, jo mūzikas lietās viņš bija paškritikas pilns perfekcionists.
Pietrūktu vairākām paaudzēm
Ja ir interese par Kurta Kobeina dzīvi un rokmūzikas vēsturi vai vēlme iedziļināties jūtīga cilvēka psiholoģiska rakstura problēmu ciešajā saistībā ar apreibinošo vielu lietošanu un to graujošo dabu, grāmatu var atvērt un lasīt no jebkuras vietas, jo milzīgais informācijas daudzums nav sagremojams vienā ātras izlasīšanas reizē. Daudzo šajā okeāna pusē nezināmo komiķu, seriālu varoņu vārdus un terminus paskaidro tulkotājas piezīmes.
Visticamāk, vairumam mūziķa dzīve, kas šeit aprakstīta ar patiesu cieņu, bet ļoti atklāti, šķitīs ļaunākais murgs, bet, ja tā visa nebūtu un viņš kļūtu par savā dzimtajā Aberdīnā attīstītās kokrūpniecības nozares ierindas darbinieku - vai tas būtu strādnieks vai vagars -, vairākām paaudzēm pietrūktu viņa dziesmu.