Vai atceraties, ko savā skolas laikā sacerējumā "Par ko es vēlos kļūt?" rakstījāt?
Pieredze jau veidojas no situācijas, kurā esi. Mana mamma bija veikala vadītāja, un laikam tāpēc jau kopš mazām dienām es gribēju pārdot, piemēram, preces. Tagad kā psiholoģe varu teikt, ka faktiski visu mūžu jau arī nodarbojos ar pārdošanu. Mans tētis bija vadītājs, priekšnieks. Arī tas man patika. Ģimenē ir trīs par mani vecāki brāļi, un meitenei tādā kompānijā augt nemaz nebija vienkārši. Visi šie apstākļi kopumā ir veidojuši mani kā personību. Man vienmēr blakus bijuši labi kolēģi, esmu strādājusi to darbu, ko esmu vēlējusies, un darīju to ar prieku. Varu teikt – to, ko esmu gribējusi, esmu sasniegusi. Tas gan ir noticis vienlaikus gan pakāpeniski, gan loģiski. Jau skolas laikā vienmēr visu vadīju un organizēju. Es nebiju tāds bērns, kas sēž malā, bet biju notikumu epicentrā un to epicentru pati arī radīju. Tagad jāteic, ka tāda ir visa mana dzīve.
Vai Tālmācības vidusskolas dibināšanu var nosaukt par lielāko projektu?
Līdz 30 gadu vecumam ļoti aktīvi mācījos, ieguvu doktores grādu, arī bērni man piedzima agri. Pašizaugsme un ģimenes veidošana – tās toreiz bija galvenās tēmas. Tad nāca piedāvājumi, kurus izmantoju. Biju Rīgas Pedagoģijas, izglītības un vadības augstskolas Bauskas filiāles vadītāja, vadīju koledžu, pēc tam vadīju jauniešu projektu Esi līderis, kurā iesaistītās trīs tūkstoši bērnu. Ja tā paskatās – visi tie ir vērienīgi projekti.
Tālmācības vidusskolas ideja bija valstī nobriedusi. Kā lektore braucu uz Īriju un Lielbritāniju un tur saskāros ar aktuālo jautājumu par izglītību. Toreiz izglītības ministre bija mana pasniedzēja Tatjana Koķe, kura mani atcerējās kā aktīvu studenti, un, kad koledžas audzēkņi sāka interesēties par iespējām iegūt vidējo izglītību, viņa man piedāvāja radīt iespēju. Vienlaikus sakrita vairāki apstākļi – laiks un vieta, kā arī bija pieprasījums. Toreizējā ministre teica – ja izdosies, tad viņa teiks, ka mani ir atbalstījusi, ja neizdosies, tad .... Bet nevarēja neizdoties! Tā bija uzdrīkstēšanās no Izglītības ministrijas puses – iedot nišu privātam biznesam. Tagad pedagogu atalgojumam ir valsts finansējums, bet toreiz tas bija jādara par saviem līdzekļiem. Pēc tam jau tas izveidojās kā uzņēmums, kas tika vērsts uz peļņu. Vēl jāpiemin, ka mana meita tieši tolaik bija 11. klases skolniece. Viņa neiederējās standarta skolā, jo gribēja strādāt un kļūt patstāvīga, un tālmācība viņai bija iespēja mācības apvienot ar darbu, veidot pašai savu dzīvi. No jaunās paaudzes varam mācīties un bagātināties. Viņi ir mērķtiecīgi. To, ko sasniedzu 35–40 gadu vecumā, viņi dabū gatavu jau 25–30 gados. Pirmie 137 gribētāji, kuri iestājās Tālmācības vidusskolā, bija pieauguši cilvēki, pārsvarā latvieši no ārzemēm, bet bija arī vietējie, Latvijas iedzīvotāji, kuriem vajadzēja izlīdzināt vienu izglītības gadu, jo tas bija tāds laiks, kad varēja mācīties profesiju, bet nebija iespējas apgūt vidusskolas kursu. Pirmajā posmā bija gados vecāki vidusskolēni, tagad jau šī ir parasta vidusskola. Ir atvērta arī pamatizglītības apmācība.
Taču bizness nebija viegls, jo modelis tāds neparasts – starp ierēdņiem un skolniekiem?
Bija jau vēl blaknes – 2014. gadā mani ievēlēja par Latvijas Izglītības vadītāju arodbiedrības prezidenti. Manā dzīvē tas bija lēciens – no privātskolas vadītājas tiku valsts skolu sistēmas un dažādu struktūru vadības gaiteņos. Laiks bija sarežģīts un grūts, jo tika ieviestas dažādas reformas. Taču es vienmēr esmu meklējusi nevis vieglāko ceļu, bet gan to, kas nes pievienoto vērtību sabiedrībai. Ja dari daudzus labus darbus sabiedrībai, tad arī pats bagātinies. Un visur jau nav jābūt klāt. Es uzticos savai direktorei un vietniekiem. Visas idejas dzīvo, rit un attīstās. Var teikt, ka ritenis veļas, nesot labumu skolniekiem, darbiniekiem un kolēģiem.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 16. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!