Nacionālās koncertzāles sāgai nav viegli izsekot. Savstarpēji pretrunīgas idejas, darbības un pārsteidzoši pavērsieni zibējuši gar acīm un ausīm jau piecpadsmit gadu, bet bez reāla rezultāta. Apmēram tā, kā muša lidinās pa istabu uz visām pusēm. Tāpēc koncertzālei pēkšņi atrastā valsts zeme Rīgas centrā (Kronvalda parkā, Elizabetes ielā 2) un valdībā pieņemtais lēmums koncertzāli būvēt, nojaucot kādreizējo Komunistiskās partijas komitejas ēku, bija kā zibens no skaidrām debesīm.
Kā šodien atceros "trekno gadu" kultūras ministres Helēnas Demakovas preses konferenci, kurā toreiz tika solīts četros gados uzbliezt trīs kultūras megaceltnes – Latvijas Nacionālo bibliotēku, koncertzāli uz AB dambja un laikmetīgās mākslas muzeju. Šis utopiskais solījums ar visu neticamo termiņu (2008. gads!) bija pat ierakstīts valdības deklarācijā. Mēs zinām, ar ko viss beidzās. Treknajos gados izplānotais 120 miljonu eiro vērtais koncertzāles projekts uz AB dambja vēl tikai pērn tika atzīts par pārāk dārgu. Visu pagājušo gadu turpinājās neauglīgi strīdi gan par jaunceltnes vietas izvēli Rīgā, gan vēlamo finansējuma modeli, par pēdējo kā pankūkas cepti cits citam pilnīgi pretēji juridiskie atzinumi.
Visbeidzot, pirms pēdējās gadumijas, redzot, ka infrastruktūras sākotnējai sakārtošanai piešķirtā Eiropas Savienības fondu finansējuma izlietojuma termiņš deg zilās liesmās, to koncertzālei atņēma un sadalīja citiem mērķiem. Pēc tam – vēl tikai šā gada februārī! – politiķi aiz slēgtām durvīm lēma nacionālo koncertzāli būvēt uz privātas zemes, apgalvojot, ka valstij neesot atbilstošu īpašumu. Tagad, četrus mēnešus vēlāk, tāds atrodas – nenobrīnīties!
Te nu brīnumi beidzas, jo strauji uzvirmojušais diskusiju vilnis bija gaidāms. Ir pamats arhitektu aizvainojumam, kuru profesionālais viedoklis pēkšņajā steigā nav vaicāts. Saprotamas arī raizes par Kronvalda parka vidi, kā arī balsis, kuras aicina saglabāt lielo kompartijas – tagad Pasaules tirdzniecības centra – ēku kā padomju modernisma arhitektūras paraugu. Nav arī nekāds brīnums, ka sākta pat balsu vākšana pret koncertzāles celšanu konkrētajā vietā. Turklāt šīs ir tikai pirmās dienas pēc pārsteiguma. Vēl nav modušies visi, un "vēl gailis trīsreiz nav dziedājis".
Nez kāpēc šobrīd nav dzirdamas tikai mūziķu balsis? Tieši viņi taču būs jaunās koncertzāles iemītnieki, un ir svarīgi neatkārtot reģionālo koncertzāļu projektu kļūdas, īpaši – loģistikā, kas ir saistīta ar mūzikas instrumentu glabāšanu un pārvietošanu.
Lai nu kā, bet koncertzāle ir nepieciešama. Un nevis koncertzāle vispār, bet gan lieliska koncertzāle. Prātā nāk Parīzes filharmonija, kas pirms pieciem gadiem vēra durvis Parc de la Villette teritorijā. Plašajā parkā izkliedēts vesels kultūras komplekss: mūzikas pilsēta Cité de la musique (ar vēl vienu koncertzāli, mūzikas instrumentu muzeju, mediatēku u. c.), Parīzes konservatorija, Zinātnes muzejs un arēna Zénith, kurā notiek popmūzikas un roka koncerti. Un, rau, nacionālās koncertzāles skaļo atbalsu ēnā pavīd ziņa, ka Rīgas pašvaldība atjaunos turpat Kronvalda parkā esošā Kongresu nama lielo zāli, solot aktīvās akustikas sistēmu.