Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas svinības bija pavisam nesen – 2015. gadā, un toreiz klusi skanēja vaimanas, ka abu ģēniju veikuma nupat jau ir par daudz, ka viņi ir visur un vēriens, iespējams, pārspīlēts. Pagājuši trīs gadi, un izrādās, ka Raiņa interpretācijas potenciāls ne tikai nav izsmelts, bet ieguvis jaunu pavērsienu – pagājušās nedēļas nogalē trīs vakarus pēc kārtas Rīgā notika Raiņa darbu iestudējumu pirmizrādes un pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas 11. septembrī atklāja tēlnieka Aigara Bikšes Divus Raiņus, par kuru basajām kājām jau dzirdētas pretējas atsauksmes.
Par abām Latvijas Nacionālā teātra pirmizrādēm Pūt, vējiņi! un Antiņš. Zelts. Kalns tiks rakstīts atsevišķās recenzijās, bet pieminēšanas vērts ir arī projekts Stikla kalns. Daugava, kurā skatītāji no 1905. gada pieminekļa ar kuģīti pārbrauc pāri likteņupei uz Nacionālās bibliotēkas ēku, skanot Andra Indāna šamaniskajam opusam Melnā Daugava, un tajā turpinās dramatiskās poēmas Daugava interpretācijas ļoti atšķirīgās formās.
Projekts mums atgādina dažas patiesības. Pirmkārt, sākotnējā Gunāra Birkerta iecere, projektējot Nacionālās bibliotēkas ēku, tiešām bija Stikla kalns, un Gaismas pils ideja nāca vēlāk. Otrkārt, Rainis ir interpretējams jebkā – arī garderobē, arī skatītājiem guļot uz grīdas (nebīstieties – ne gluži uz klona), kā arī kājām veicot kāpienu līdz 11. stāvam, faktiski gandrīz līdz korei, un galā jūtoties kā Antiņam, kurš sasniedzis princesīti. Rainis nav sastingusi vērtība, no kuras tikai nopūst putekļus. Skatītājam ir jābūt gatavam, ka viņš ne tikai vēros, bet arī fiziski piedzīvos Raini. Un, kad elpa būs atvilkta, nāks kārta Agates Bankavas iestudētajai laikmetīgās dejas etīdei Jāņa Mediņa mūzikas pavadījumā.
Izvēlētie mākslinieki nodrošina lielu stilistisko un estētisko amplitūdu uz viena darba bāzes. Rainis var skanēt buramvārdos un tikpat labi pavisam piezemētā lasījumā. Taču maģiskais aspekts lielākoties ir klātesošs. Daži priekšnesumi ir izdevušies grodāk, dažs atstāj skices iespaidu, kā Dmitrija Petrenko Ugunskurs, savukārt Sabīnes Moores Pusnakts ir ļoti ambiciozs, bet izvēlēto izteiksmes līdzekļu ziņā diskutabls piedāvājums. Taču kopumā šis kopprojekts dara vērtīgu darbu – atgādina par izteikti patriotisku lappusi Raiņa daiļradē bez patosa un gandrīz bez klišejām. Toties ir jūtama patiesa autoru interese atklāt Raini pašiem sev un caur to arī skatītājiem.
Radošā grupa sola šo piedzīvojumu pa reizei arī oktobrī un novembrī. Manuprāt, Stikla kalns. Daugava ir apliecinājums, ka simtgades naudu ir iespējams apgūt ar jēgu un virsuzdevumu, vienlaikus paverot iespēju meklēt un brīžiem arī kļūdīties.