Kāds būs tas "jaunais normālais", ko visapkārt daudzina pa labi un pa kreisi? Vai turpmāk dosimies tikai distancēšanās un attālināšanās virzienā? Vai šis būs stāsts par nesatikšanos, ko Uldis Stabulnieks un Pēteris Zirnītis savulaik zīmīgi aprakstījuši Dziesmā par nesatikšanos: "Kas man vēl kaut ko vairāk dos kā nesatikšanos/ Es tavas rokas tik viegli no pleciem noceļu nost/ Uz nesatikšanos, uz nesatikšanos (..) Kas man vēl kaut ko vairāk dos kā mūžīgu nesatikšanos?"?
Ziemassvētku vecīti un svinēšanu pie eglītes daudziem šogad aizstāja pakomāts, sociālo tīklu, WhatsApp un e-pasta vēstījumi. Kāpēc ne, ja dzejolīti iespējams noskaitīt video? Šoruden lasīju ziņu, ka kaut kur pasaulē izgudrota piepūšamā siena ar tajā iestrādātām piedurknēm. Šī balonsiena un "piedurknes" domātas, lai cilvēki varētu apskauties koviddroši. Apskauties, paliekot izolētās telpās. Kā satikšanās cietumā, tikai restu vietā vertikāli uzsliets piepūšamais āra baseins. Bija arī izteiksmīgs attēls darbībā – sivēnrozā kičs. Labāk paliksim pie garīgās tuvības tīrajā, nemateriālajā formā. Garīgo saišu un dombiedrības svarīgumu galu galā, kaut arī absurdā veidā, apliecina pat ļaužu naskā dalīšanās ar sazvērestības teorijām sociālajos tīklos.
Tuvojoties gadumijai, apkopota un Centrālās statistikas pārvaldes Latvijas statistikas gadagrāmatā publicēta mazliet jau novecojusi statistika, kas attiecas uz mūsu kultūras identitātes kopšanu. Izrādās, 2019. gadā nedaudz sarucis mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits kultūras centros (2019. gadā kultūras centros bija 3375 kolektīvi – par pieciem kolektīviem mazāk nekā 2017. gadā). Līdzīga tendence vērojama arī ar kultūras centriem nesaistīto mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaitā, kas attiecīgi sarucis par divpadsmit. Zināmi atplūdi gadā pēc Dziesmu svētkiem ir ierasti, tāpat kā aktivizēšanās pašā svētku gadā. Taču kāda aina pavērsies pēc šogad atkārtotajām, vairākus mēnešus ilgajām piespiedu pauzēm, par kurām varam "pateikties" Covid-19 pandēmijai? Darbošanās virtuālajās platformās ir tikai darbības imitācija. Tikmēr neizbēgami zūd dziedāšanas un dejošanas prasmes, ansambļa izjūta, motivācija un ieradums regulāri strādāt mēģinājumos.
Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kurus nācās pārcelt uz nākamo vasaru, tiek meklēti risinājumi nelielās alternatīvās formās. Ja bērniem un jauniešiem ies secen vienojošā, saviļņojošā kopspēka sajūta, diez vai būs āķis lūpā turpināt. Bet kā būtu, ja jaunajā, vizuāli efektīgajā Dziesmu svētku estrādē vietu starp distancētajiem īstajiem dziedātājiem aizpildītu dziedošas hologrammas? Popkultūrā jau ir moderno tehnoloģiju zvaigznes – tādas kā Āzijas valstīs populārā dziedātāja hologramma Hacune Miku, anime smukulīte, kurai koncertos tūkstošiem pusaudžu dzied līdzi. Pasaules jauniešu vidū superpopulārā e-sporta čempionu veiklības cienīgs izaicinājums Deju svētku virsvadītājiem būtu hologrammu vadīšana un integrēšana kustīgajos deju zīmējumos Daugavas stadionā. Varbūt jauniešiem tas šķistu aizraujoši?