Kādreiz, lai nokļūtu Gaļinas Poļiščukas Teātra observatorijā Tērbatas ielā, skatītājiem bija jānokāpj pagrabā. Tagad, lai redzētu režisores jauniestudējumu Face Book. Post Scriptum, kas tapis pēc divu gadu prombūtnes Latvijas teātra dzīvē, būs jākāpj piektajā stāvā – Marijas ielā 20, kādreizējā komunālā dzīvokļa telpās durvis vērusi kamerzāle 64 krēsli. Uzminiet, kāda ir tās ietilpība? Patiesībā – līdz pat 70 krēsliem. Face Book. Post Scriptum ir aktiera Andra Buļa monoizrāde, kuras pamatā ir jaunās azerbaidžāņu dramaturģes Nargizas Bagirzades luga.
Plānots, ka šajā telpā arī turpmāk dzīvos Gaļinas Poļiščukas izrādes – gan tās, kas tika iestudētas Teātra observatorijas pastāvēšanas laikā (Andra Buļa monoizrāde Lidojums un Mēs pēc Aleksandra Ostrovska lugas Negaiss), gan jaunuzvedumi, kuru vidū būs Bernharda Šlinka Apgraizīšana un Patrika Mārbera attiecību drāma Tuvāk/Closer, kuru pirms deviņiem gadiem ekranizēja Maiks Nikolss ar spožu aktieru kvartetu – Džūda Lovs, Džūlija Robertsa, Natālija Portmena, Klaivs Ouens.
Vai jums ir interesanti veidot izrādi tik mazā telpā, faktiski dzīvoklī?
No vienas puses – jā. Jau tad, kad es strādāju Teātra observatorijā, man šķita, ka ir par maz vietas, jo man ir svarīga bilde, kopskats, tajā ir iekodēts daudz informācijas. Iestudējot izrādi, es bieži saku aktierim – pabīdies par desmit centimetriem. Es visu laiku redzu šīs nianses. Esmu priecīga par tiem, kuriem ir iespēja strādāt uz lielās skatuves. Anatolijs Efross ir teicis: lielā skatuve var piedot aktiera vai režisora kļūdas, bet mazā skatuve neko nepiedod – tur viss ir kā zem palielināmā stikla. Tu nedrīksti kļūdīties. Mazā skatuve prasa citu pieeju, nekāds "pabīdies par desmit centimetriem" nav iespējams.
Lielās skatuves jūs tagad gaida tikai ārpus Latvijas, un šeit jūs iestudējat darbu 64 skatītājiem?
Jā, tā sanāk. Es biju spiesta nokļūt emigrācijā, tas ir sāpīgi. Es daudz lasīju Josifu Brodski, viņa vārdi, teksti kļuva man īpaši tuvi – kad tu paliec viens... Ļoti smagi. Šai tēmai bija veltīta izrāde Atgriešanās mīlestībā, kuru es iestudēju kopā ar Jevgeņiju Jevtušenko un Raimondu Paulu teātrī Baltijskij dom/Baltijas nams Sanktpēterburgā. Mēs daudz par to runājām, Jevtušenko stāstīja, kas notika ar viņa paaudzi, kā viņi tika izmesti no dzimtenes. Tas, kas notiek ar mani, ir līdzīgi. Es teicu Jevtušenko: jums, Jevgeņij Aleksandrovič, šķiet, ka šodien viss ir citādi, taču tā nav. Viņš stāstīja par sevi, un es tajā saskatīju paralēles ar savu likteni.
Ar mani tā notiek bieži: es kaut ko daru teātrī, un tas pats vai kaut kas ļoti līdzīgs notiek manā dzīvē. Es gatavoju izrādi par 60. gadu cilvēkiem un pati nokļūstu šādā politiski mākslinieciskā situācijā, un vienu no otra nevar nodalīt, kaut gan saproti, ka tas ir bezjēdzīgi. Vēsturiski pierādīts, ka tas ir bezjēdzīgi.
Kas tieši ir bezjēdzīgi?
Kas? Saprotiet, teātra dēļ esmu gatava uz daudz ko. Teātris ir tavs bērns, tie ir cilvēki, par kuriem tu esi atbildīgs.
Ja ir draudi, ka šie cilvēki var palikt uz ielas, tu esi gatavs uz daudz ko, jo tev galvenais ir māksla, daiļrade. Mākslinieks var runāt tikai caur savu darbu. Ne paziņojumi, ne intervijas neder. Manā dzīvē bija periods, kad es centos runāt vienu, bet presē tika rakstīts kaut kas pavisam cits. Es sniedzu interviju, pasaku to, to un to. Pēc tam skatos – uzrakstīts pavisam kas cits. Savukārt, ja es iestudēju izrādi, prese vienmēr raksta par to, kas ir šajā izrādē. Esmu sapratusi, ka mana valoda, kurā es varu pasniegt informāciju, ir tikai izrādes. Tāpēc izrādēm ir tāda rezonanse – cilvēki skatās un raud.
Jūs pieminējāt vārdu "emigrācija". Tā drīzāk ir radoša emigrācija.
Jā, es dzīvoju Latvijā, taču strādāju un pelnu Krievijā un citās valstīs.
Vai Latvijas teātri jums kategoriski nepiedāvā darbu?
Nē, šeit teātri man neko nepiedāvā. Vienīgā iespēja atkal strādāt mājās radusies tagad, pateicoties producentam Jurim Milleram (mākslas telpas 64 krēsli izveidošana ir izklaides pasākumu producenta, bijušā žurnālista Jura Millera iniciatīva – J. J.). Tā ir dīvaina situācija, jo, piemēram, Krievijai es izmaksāju dārgāk – jāmaksā honorārs, jāsedz ceļa un uzturēšanās izdevumi, taču teātri piekrīt šiem nosacījumiem un, atceroties manus iepriekšējos nopelnus, piedāvā iestudēt jaunas izrādes.
Vai saprotat, kāpēc jums tik ļoti sabojājušās attiecības ar vietējiem teātriem?
Visi par to klusē, teātru direktori man neko nav teikuši un skaidrojuši. Situācija ir līdzīga tam, kas notika ar 60. gadu paaudzi. Tev nesaka, kāpēc ar tevi vairs nesadarbojas. Taču man bieži nāk klāt aktieri un saka – mēs vēlamies ar jums strādāt. Aktierim ir svarīgs režisors.
Visticamāk, galvenais iemesls ir jūsu īslaicīgais flirts ar politiku.
Es domāju – jā.
Vai jūs nenožēlojat, ka toreiz iesaistījāties šajā politiskajā spēlē, kurai nebija nekāda iznākuma? Kā pašlaik vērtējat savu lēmumu kandidēt 10. Saeimas vēlēšanās politiskās apvienības Par labu Latviju sarakstā?
Dzīve ir dzīve, liktenis ir liktenis. Saprotiet mani – es centos saglabāt teātri. Es domāju, ka daudzi mani attaisnos. Kad tev acīs skatās 30 cilvēku, kuriem ir bērni un ģimene, kuri Observatorijas pastāvēšanas gados tik smagi strādājuši no rīta līdz vakaram, – mums bija 32 izrādes mēnesī. Viņi visi bija tik apsēsti ar mūsu kopīgo lietu, ka naudai nebija izšķirošas nozīmes. Tā bija komanda. Tieši tāpēc mums izdevās kaut ko sasniegt, mūs aicināja uz ārzemju festivāliem, pasniedza Grand Prix un citas balvas. Tajā bija ieguldīts milzīgs darbs, cilvēki ticēja tam, ko darīja, un atdeva sevi pilnībā. Es būtu neliete, ja es viņus pamestu, pat nemēģinot glābt. Tas bija mans mēģinājums, un mana sirdsapziņa ir tīra – esmu izdarījusi visu, kas bija manos spēkos, lai glābtu teātri, lai cilvēki nepaliktu uz ielas. Viņi man noticēja, viņi ar mani strādāja – kādu laiku pat bez atlīdzības, jo toreizējais kultūras ministrs Ints Dālderis noņēma mums finansējumu. Man bija cerība, ka kāds mums pasniegs roku – kas palīdzēs, tas palīdzēs. Gribējās ticēt.
Pašlaik es jūtos atvieglota. Neesmu pieļāvusi nelietību – cilvēki zina, ka es cīnījos līdz pēdējam. Man vispār kļuva vieglāk – tagad man vienalga, ko par mani runā, ko domā. Ir iestājies iekšējs miers, es pat nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka esmu iepazinusi dzīves dažādās puses. Esmu sapratusi, kāda gaļasmašīna ir politika un ka tajā nav vērts līst, ja tev nav desmit mugurkaulu.
Kuras attiecības jums ir svarīgākas – ar savu aktieru komandu vai ar skatītājiem?
Jūs sakāt, ka teātri pret mani izturas dīvaini, taču teātris vienmēr ir politiska struktūra, ko atbalsta valsts. Savukārt skatītāji ir brīvi cilvēki. Es nespēju nodalīt skatītājus, aktierus un sevi – tas ir viens veselums. Tagad visur, kur es eju, saskaros ar ļoti lielu skatītāju mīlestību – uz ielas, veikalā, kafejnīcā, slimnīcā. Es viņus satieku, kad dodos saņemt autovadītāja apliecību. Tu dzirdi, ko cilvēki tev saka. Tas ir aizkustinoši, jo visi vēlas skatīties tavas izrādes. Viņi stāsta, ka ir "saslimuši" ar tavu teātri, un atzīst – ja ir redzējuši šādu īstu un patiesu aktierspēli, viņiem ir grūti skatīties kaut ko citu. Jā, tā ir mana skola – laba aktierspēle, ko esmu apguvusi pie teātra guru Anatolija Vasiļjeva.
Skatītāji man ļoti palīdz, viņi vēlas atgriezties. Es bieži dzirdu: "Mēs vēlamies, lai jūs atkal strādātu šeit. Mūs neuztrauc politika, mums nav svarīgi tas, kas ir noticis." Šādos brīžos es saprotu, cik man dārgs ir latviešu skatītājs.
Alvis Hermanis kādā intervijā ir teicis, ka, dodoties iestudēt izrādi ārzemēs, tev ir jāienirst tajā vidē, jāsaprot, kas tur cilvēkiem sāp un rūp, un tikai tad var strādāt ar šo materiālu. Es ne vienmēr spēju sevi asociēt ar citām valstīm. Savās izrādēs es cenšos aktualizēt starptautiski nozīmīgas problēmas un jautājumus. Viens no tiem, piemēram, ir apgraizīšana. Tas ir saistīts ar situāciju Tuvajos Austrumos, Sīrijā. Konflikti kļūst arvien saspringtāki, un cilvēkiem jādomā, kā sadzīvot šādos apstākļos.
Es apzinos, ka skatītājs Krievijā ir citāds nekā Latvijā, humora izjūta ir citāda. Esmu dzimusi un augusi Latvijā, šeit dzīvo mani vecāki, šeit man ir viss, viss, viss. Man nesen bija jānoskatās viss repertuārs Majakovska teātrī Maskavā. Sēžu un skatos kādu izrādi. Interesants teātris, interesants režisors. Sižets: vīrs strādā par milici, dzer, sit sievu, izvaro viņu. Sieva viņu nogalina un ar vīra mirstīgajām atliekām baro cūkas. Visiem zālē tas patīk. Man gan ne – tas nav par mani, man šīs tēmas nav tuvas. Tur teātrī ir ļoti daudz tādu sadzīvisku lietu, kurās es nevēlos iegremdēties, es nekad netaisīšu tādas izrādes.
Kas jums ir tuvs?
Man ir tuvas cita rakstura sociālās problēmas – kā sadzīvot citam ar citu. Tāpēc es pieminēju izrādi Apgraizīšana, kuru jau esmu iestudējusi Tallinā un plānoju uzvest Rīgā. Tā zināmā mērā skar arī mūs Latvijā – mēs visi esam vienādi. Latvieši, krievi, ebreji, vācieši. Kā es atnācu uz latviešu teātri, tā arī visu mūžu tajā strādāju. Man nav domstarpību ar aktieriem, mani mīl latviešu skatītāji. Mums nav valodas barjeras.
Jaunajā izrādē Face Book. Post scriptum pieskarsimies mūsdienu problēmai – kāpēc mēs visi esam nonākuši sociālajos tīklos. Vai mēs esam tik vientuļi? Tas nav sadzīvisks līmenis. Man nav interesanti iestudēt izrādi par alkoholismu – šī problēma jārisina ārstam, nevis teātra režisoram.
Kādas izrādes esat uzvedusi ārpus Latvijas?
Aleksandra Kaļagina vadītajā teātrī Et Cetera Maskavā pirms četriem gadiem iestudēju Aleksandra Kuprina Oļesju. Sanktpēterburgas teātrī Baltijas nams pirms diviem gadiem uzvedu jau pieminēto izrādi Atgriešanās mīlestībā, kurā skan Raimonda Paula mūzika un Jevgeņija Jevtušenko dzeja. Tallinas Krievu teātrī pērn tapa Bernharda Šlinka Apgraizīšana, pavisam nesen Omskas teātrī – Edvarda Olbija Kam no Vulfa kundzes bail?. Gan Tallinas, gan Omskas teātrī esmu saņēmusi piedāvājumu kļūt par māksliniecisko vadītāju, taču es cerēju, ka man izdosies atgriezties Latvijā, jo es neesmu gatava kaut kur pārvākties. Es gaidīju un cerēju, ka varēšu strādāt šeit.
Man bija plāns iestudēt Pučīni operu Madama Butterfly Igaunijas Nacionālajā operā. Mēs ar scenogrāfu izstrādājām interesantu koncepciju: darbības vieta – ASV aviobāzes kuģis, kas pietauvojas Hirosimas krastā. Vēlējāmies parādīt amerikāņu ekspansiju, liela nozīme bija arī tradicionālajām japāņu ceremonijām. Tallinas operas direktors neuzdrošinājās pieņemt mūsu piedāvājumu.
Drīz strādāšu Krievu teātrī Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, iestudēšu mūsdienu lugu Klons. Man piedāvā vēl vienu projektu Omskā. Domājam par sadarbību ar Majakovska teātri Maskavā. Divi mani skolotāji šogad konkursa kārtībā kļuva par divu Maskavas teātru mākslinieciskajiem vadītājiem: Boriss Juhananovs vada Staņislavska teātri, Vladimirs Kļimenko jeb Kļims – Dramaturģijas un režijas centru. Mēs sarakstāmies, viņi interesējas, ko es varētu iestudēt. Boriss Juhananovs man ieteica iepazīties ar lieliskās jaunās dramaturģes Annas Jablonskas darbiem. 2011. gada sākumā viņa gāja bojā Maskavas Domodedovas lidostā notikušajā terora aktā. Es izlasīju, un man pirmo reizi iepatikās mūsdienu dramaturģija krievu valodā.
Izrādē Face Book. Post scriptum tēlos viens no jūsu uzticamākajiem aktieriem Andris Bulis. Kāpēc jūs viņu mīlat?
Kāpēc es mīlu Andri Buli? Katram no mums ir divas sejas. Par mani droši vien arī daudz ko domā, taču cilvēki, kuri mani labi pazīst, zina, kāds es esmu cilvēks. Ļoti godīga – droši vien nav pieklājīgi par sevi tā teikt –, labestīga, laipna. Varbūt mana ārējā puse ir citāda, un par mani domā, ka esmu skandaloza un eju pāri līķiem. Tuvākie cilvēki pazīst vienu Gaļinu, pārējie – pavisam citu. Varbūt tas ir aizsargslānis. Tas ir arī Andrim, jo viņš ir tāds skaistulis. Patiesībā viņš ir pārsteidzoši dvēselisks cilvēks, kuru uztrauc tādas pašas lietas kā mani, mēs ar viņu runājam vienā valodā. Iespējams, tāpēc, ka viņu tā izaudzinājusi vecmāmiņa, viņš arī ir ļoti labestīgs, cēlsirdīgs un gudrs. Es nezinu, kāpēc uz āru iznāk kaut kas cits. Varbūt cilvēks baidās atvērties, un Andris patiešām spēj atvērties izrādēs. Viņam tas nesanāk, kad viņš kontaktējas ar plašsaziņas līdzekļiem.
Es Andrim dažreiz saku – zini, kāpēc par tevi domā kaut ko tādu, kāpēc tevi nesaprot? Nevajag baidīties būt tādam, kādstu esi. Vīrietim ir bail, ka par viņu nodomās – viņš ir vājš, vīrietis vienmēr cenšas būt uzvarētājs. Es Andrim atgādinu – tos, kuri ir uz ceļiem, kuri ir dubļos, mēdz mīlēt pat spēcīgāk. Es pati to jūtu – tagad mani mīl daudz vairāk nekā jebkad agrāk.
Vai tiešām? Es jūs apsveicu.
Jā, es to jūtu. Agrāk man uz ielas neviens nenāca klāt, lai pateiktu, cik ļoti viņš mani mīl: viss, ko par jums saka, nav patiesība, nepievērsiet tam uzmanību, turieties! Es domāju: ak dievs!... Es jums to tagad stāstu un raudu. Man vajadzēja tā paklupt, vajadzēja, lai mani tik ļoti sāpinātu, lai cilvēki sāktu mani tik ļoti mīlēt. Tajā ir kaut kāds paradokss.
Es Andrim Bulim nesen teicu: zini, kāpēc cilvēki nemīl dažus aktierus un režisorus? Tāpēc, ka viņiem ir bail parādīt savu sāpi, viņi allaž cenšas būt ļoti veiksmīgi – tāds amerikāņu tips. Cilvēkiem vajag kaut ko citu – viņiem jāredz ciešanas. Ja es skatos kādu sporta pārraidi, es turu īkšķus par to sportistu, kurš sākumā zaudē, spēlē ar sasistu roku, taču pēc tam uzvar olimpiskajās spēlēs. Es viņu cienīšu daudz vairāk nekā to, kurš vienmēr ir pats spēcīgākais.
Vispār no aktieriem es mīlu ne tikai Andri. Es ļoti mīlu Gundaru Grasbergu, viņš arī ir mans cilvēks. Gundars piedalījās manā izrādē Kerija. Retrospekcija Nacionālajā teātrī. Es ar viņu labprāt strādātu visu laiku. Es mīlu Ditu Lūriņu – viņa spēj atdot savu enerģiju uz skatuves. Es regulāri braucu pa teātriem, skatos uz aktieriem. Režisoram ir svarīgi atrast savus cilvēkus, domubiedrus, kuriem būtu līdzīga pasaules uztvere, taču ir vēl kaut kas. Tu izvēlies aktieri, tu liec uz viņu likmi, tev jābūt pārliecinātam, ka viņš tev neliks vilties. Būdams režisors, tu vari izdarīt visu, kas no tevis ir atkarīgs, tu vari visu salikt, uzbūvēt struktūru, pēc tam atnāk skatītāji un kritiķi – un viss, šis aktieris uz skatuves neko nespēj atdot. Man ir jāstrādā ar cilvēkiem, kuri spēj dot. Ja aktieris neko nespēj atdot, zāle neraud izrādes laikā.
Jūs jautājat, kāpēc es strādāju ar Andri Buli. Tāpēc, ka es redzu – zāle raud. Kāpēc es strādāju ar Ditu Lūriņu un Gundaru Grasbergu – tāpēc, ka zāle raud.
Vai jūs skumstat pēc Rēzijas Kalniņas?
Es tieši šodien par viņu domāju. Rēzija man ir devusi ļoti daudz. Man no visa ir bail, esmu baigā zaķpastala. Lai kaut ko sasniegtu dzīvē, man vienmēr ir bijis jāpārvar savas bailes. Tuvākie cilvēki un mani aktieri zina, kāda esmu bailule. Rēzija mani uzreiz pārsteidza ar savu drosmi un pārliecību. Es gribētu, lai man būtu kaut 50 procentu viņas drosmes. Es gribētu tādu gaitu kā viņai, es gribētu tādu pārliecību kā viņai – mīlestībā, dzīvē, uz skatuves. Es uz viņu skatījos, un mana sirds kļuva mierīgāka. Kad Rēzija bija blakus, es nomierinājos. Viņa apsēdās man blakus un teica: viss būs labi, visu izdarīsim. Es pēc Rēzijas ļoti skumstu.
Kādi ir jūsu plāni? Kā rīkosieties tālāk?
Es saprotu, ka man tomēr ir vajadzīgs savs teātris. Es vēlos darīt kaut ko savu un rādīt to cilvēkiem, kuri to saprot un kuriem ir vajadzība to redzēt. Kad tu strādā citā teātrī, tu nevari pilnībā palikt tāds, kāds tu esi, un es dažreiz sāku domāt: kā man izdarīt kaut ko nedaudz vienkāršāk – lai skatītāji to saprastu, lai izrāde būtu repertuārā ilgus gadus. Šī ideja ir jāatceļ, scenogrāfijas risinājumā nedrīkst riskēt un tā tālāk. Savā teātrī tev par to nav jādomā – tu vari darīt visu, ko vēlies, jo zini, ka skatītājs ir gatavs uztvert tavu teātra valodu. Svešā teātrī paiet laiks, kamēr aktieri tevi saprot, kamēr apgūst tavu valodu, kamēr tu rediģē izrādi un mēģini iedziļināties lokālajā kontekstā.
Pirms pieņemu piedāvājumu, es apmeklēju teātri, skatos izrādes un vēroju publiku – kā tā ģērbjas, kā izturas, uz ko un kā reaģē, kas tai ir vajadzīgs un svarīgs, par ko tā domā. Tas nenozīmē, ka es iestudēšu banālas komēdijas, taču pašlaik es neesmu tādā situācijā, ka pati varu izvēlēties, kuros teātros strādāt. Man ir jāpelna iztika, tāpēc man jāatrod sava pieeja skatītājiem. Kad es iestudēju izrādi Oļesja Maskavas teātrī Et Cetera, es izvēlējos krievu skatītājiem saprotamu, dvēselisku metodi. Krievu skatītājam ir svarīgs garīgums un dvēseliskums, viņš teātrī nevēlas pārāk daudz domāt. Latviešu skatītājam gan patīk domāt un minēt mīklas.
Jūs tiešām esat gatava vēlreiz atvērt savu teātri un neuzkāpt uz tā paša grābekļa?
Jūs pat nespējat iedomāties, kas notiek manā dvēselē, cik daudz spēka un intereses manī rodas, kad es daru to, ko vēlos, un neeju uz kompromisiem. Tas ir vienīgais, kas man sniedz siltumu un patiesu gandarījumu. Ja es strādāju citos teātros, tas ir interesanti, pēc kāda laika rodas mīlestība pret aktieriem, pēc tam ir skumji šķirties, mēs visi raudam. Taču man kā māksliniecei gribas darīt kaut ko savu un runāt ar skatītāju, kurš mani saprot. Izrāde nevar būt kompromiss. Man gribas, lai es varētu visus uzaicināt noskatīties savus iestudējumus un būt gandarīta, ka esmu izdarījusi precīzi to, ko pati vēlējos. Nevis to, kas bija vajadzīgs šai valstij, ko no manis gribēja teātra direktors, vai to, uz ko bija spējīgi aktieri. Savas ieceres var īstenot tikai savā teātrī.
Gaļina Poļiščuka
Nozīmīgākās izrādes Latvijā
Kļims (pēc Vladimira Nabokova romāna Karalis, dāma un kalps motīviem). Viņš, viņa un Francis (diplomdarbs). Jaunais Rīgas teātris. 2002.
Tenesijs Viljamss. Stikla zvērnīca. Jaunais Rīgas teātris. 2003.
Viljams Šekspīrs. Romeo un Džuljeta. Mīts. Liepājas teātris. 2003.
Rainis. Pūt, vējiņi!. Latvijas Nacionālais teātris. 2004.
Inga Ābele. Jasmīns. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. 2004.
Aleksejs Arbuzovs. Cietsirdīgās spēles. Latvijas Nacionālais teātris. 2005.
Viljams Šekspīrs. Spītnieces savaldīšana. Latvijas Nacionālais teātris. 2006.
Mēs (pēc Aleksandra Ostrovska lugas Negaiss). Teātra observatorija sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri. 2007.
Raimonds Pauls, Jānis Peters (pēc Teodora Dreizera romāna Māsa Kerija). Kerija. Retrospekcija. Latvijas Nacionālais teātris. 2008.
Tenesijs Viljamss. Ilgu tramvajs. Teātra observatorija. 2008.
Ja tevis nebūtu. Kabīrija Raimonda Paula melodijās (pēc Federiko Fellīni filmas motīviem). Teātra observatorija. 2009.