Kolekcionārs stāsta, ka interese par Japānas tradicionālo kultūru – laika posmu, kas attiecas uz Edo periodu (17.-19.gs. otrā puse) un Meidži periodu (1868 –1912) - attīstījusies pakāpeniski. Apmēram pirms 20 gdiem viņš sācis aizrauties ar sake trauku kolekcionēšanu, taču pakāpeniski saistošs šķitis arī viss pārējais – apģērbs, sadzīves priekšmeti, trauki. Viņu īpaši ieinteresējis, kā ģeogrāfiski un vēsturiski tāla sabiedrība izprot skaistumu, kā racionāli izmanto dažādus materiālus un kā vēsture atspoguļojas ikdienišķās lietās.
Izstāde rosina pārdomas par to, kā laika gaitā mainījušies skaistuma ideāli Japānā. Mūsdienu Japāna ir modernas sabiedrības telpa, un sievietes tāpat kā citviet pasaulē lieto rotaslietas – gredzenus, auskarus, aproces u. c. Taču pirms 100 gadiem tas bija tik pat kā neiedomājami. Tad rotas bija apģērbs un daudzveidīgie matu sakārtojuma elementi. Zobu melnināšanas tradīcija, kas atbilda sava laika skaistuma etalonam un kalpoja arī zobu veselībai, pazuda jau 20.gs. sākumā. Tas, ko mēs dēvētu par tautastērpu – dažādu tipu kimono – pamatā saglabājās vien tradicionālos pasākumos, dodot vietu apģērbam, kas neko daudz neatšķiras no tā, kas vērojams pie mums. Interesanti, ka iedegums arī šodien Japānā nesaistās ar daiļumu, joprojām skaistuma etalons ir pēc iespējas baltāka, saules neskarta āda. Gluži kā pirms 100–200 gadiem.