Ne tikai nav saglabājušies - to nekad nav bijis. Sešdesmito un septiņdesmito gadu muzikālo norišu vēsturiskais pārskats pat drukātā formātā nav pieejams, jo Padomju Latvijas oficiālā prese par to nerakstīja, bet par neoficiālo ziņu nav. Arī audioierakstu nav - latviešu oriģinālroka aizsācēju - grupas Katedrāle ieraksti lentēs savulaik esot bijuši, bet tie pazuduši. Tad nu atliek meklēt to laiku lieciniekus un no viņu atmiņām mēģināt restaurēt bildi, cik nu tas iespējams. Un jārestaurē ne tikai bilde - šodien ir iespēja dzirdēt divas Katedrāles dziesmas, pateicoties to restaurēšanai studijā pēc grupas dalībnieka Gunāra Šimkus saglabātajām notīm un atmiņām.
Savējie sapratīs - tāds no Imanta un Viktora Kalniņu Dziesmas, ar ko tu sāksies rindas aizgūts nosaukums dots dokumentālo filmu triloģijai, kuras pirmā - sešdesmitajiem gadiem veltītā daļa jau gatava un nodota skatītājiem. Seansi - kinoteātrī KSuns.
Sākotnēji producentiem un režisoriem Marekam Bērentam, Kristianam Luhaeram un Igoram Lingam bijusi doma veidot vienu filmu par latviešu roka vēsturi, tomēr darba procesā sapratuši, ka jātaisa par katru desmitgadi.
Un tas patiešām ir izdarīts pēdējā brīdī - mūžīgā klasiskā rokenrola pašmāju popularizētāja Pita Andersona vairs nav, tāpat šodien vairs nebūtu iespējas iefilmēt Nika Matvejeva aizkustinošo stāstu, kā viņš, mazs puika būdams, čupojies ar Katedrāles mūziķiem. Tāpat aizgājuši turpmākajās triloģijas daļās savus atmiņu stāstus atstājušie Līvi Jānis Grodums un Aivars Brīze.
Atmiņās par sešdesmitajiem gadiem filmā dalās arī komponisti Raimonds Pauls un Boriss Rezņiks, ierakstu pirāts Juris Lapinskis un blūza ģitārists Jānis Vanadziņš, arī režisors Alvis Birkovs, kurš tolaik muzicējis. Par Ivara Godmaņa mūziķa gaitām jau dzirdēts, un tieši viņš parūpējas par skatītāju smiekliem zālē, pasakot, ka matu nogriešana piespiedu kārtā ir lieta, ko viņš boļševikiem nepiedos nekad. Zigmars Liepiņš savulaik esot aicināts uz Kalniņa grupu 2xBBM, bet negājis, jo negribējies spēlēt tās padomju ērģelītes Junostj, kas skanējušas briesmīgi. Arī citi mūziķi, kuri turpmākajos gados, protams, tikuši pie kārtīgiem instrumentiem, sešdesmitajos pieejamos un nereti arī pašdarinātos instrumentus atceras ar visai skābu sejas izteiksmi. Pits sev raksturīgi kārtējo reizi nopūšas, ka viņam neko stāstīt negriboties, jo visas atmiņas jau esot uzrakstītas viņa mājaslapā. Tomēr ir aizkustinoši Jura un Leona Sējānu - tagadējo Pērkona un Menueta mūziķu, stāsti par ģitāru izgatavošanu pašu spēkiem, ņemot vērā spēlētāju ķermeņu īpatnības.
Noskatoties filmu, ir skaidrs, ka darīts viss, kas iespējams - vēl pieejamie cilvēki, kuriem tur jābūt, ir. Starp citu, arī liela daļa vēsturiskā materiāla par norisēm šodien pēc gadiem trīsdesmit, iespējams, vairs nebūs atrodama, jo lielākā daļa glabājas virtuāli un līdz ar jaunas informācijas lavīnu pazūd, ja netiek materializēti. Par to vērts padomāt.